Asorti labākai dienai (19.02.2020)7

Žīds reiz lielījies ar lauku darbu prašanu un teicis: „Ecēt gan es nemāke: tur tādes kristes un krenkeles! Bet sēt es māk: tik skrej un ber!" Kads žīds brauc pa ceļu, satiek kadu puiku un saka: „Vezum, cik tāds puika maksā?" Puika nemaz nepārtrauc savu iešanu un atbild: „Degun, ko tas žīds runā?"

***

Zīds aiziet pie ārsta un sūdzas, ka sāpot kāja. Ārsts lūdz, lai tas kāju noauj. Žīds noauj un parāda tik netīru kāju, ka ārsts loti izbrīnās un saka: „Tādu, tik netīru kāju es vēl neesmu redzējis. Otras tik netīras kājas laikam nav visā pasaulē. Kas man tādu parādīs, tam es tūliņ samaksāšu!" Žīds noauj otru kaju un saka: „Ludzu, daktera kungs!"

Klaušu laikos žīds ar čigānu par kādiem noziegumiem tikuši saukti pie pagasta tiesas. Abi, zinādami, ka pēriens neizbēgams, sarunājušies viens otram stipri nesist. Aizgājuši pie pagasta tiesas. Čigāns saka: „Es gulēšu pirmais un pēc tam tu." Zīds, izpildīdams doto solījumu, čigānam sit, cik viegli iespējams. Pēc tam nāk žīda kārta uz beņķa gulēt. Čigāns žīdam saka: „Guli, nu tu nekristīta dvēsele" un pret tiesas vīriem pagriezies, saka: „Diezin, kā būtu, vai nevajadzētu pieturēt?" Tiesas vīri, čigānu neievērodami saka: „Lai tik dodot." Čigāns papriekšu izvicina pa savai modei žagarus pa gaisu un kā cērt žīds stāvus. Čigāns saka uz tiesas vīriem: „Es jau teicu, ka vajaga pieturēt." Un tā čigāns žīdu nomizojis, ka tas tikko varējis piecelties.

Žīds nopircis Liel-Vircavas muižas dārzu un dārza vidū būdā to pa naktīm sargājis. Reiz klaušiniekiem rijā pietrūcis ko ēst un viens gudrinieks gājis pa nakti uz dārzu ābolus zagt. Viņš uztaisījis koka kājas, apsedzies ar baltu palagu un uz koka kājām pa dārzu staigādams rīkojis: „Jūs, pieci, stāviet te, jūs pieci tur, un mēs pieci iesim uz būdu." Žīds to dzirdējis un, no būdas iznākdams, ieraudzījis baltu, garu vīru, pārbijies un skrējis kā negudrs uz riju pēc palīgiem. Gudrinieks pa to laiku pielasījis pilnu palagu ar āboliem un pa otrām durvīm ienesis rijā. Žīds nosēdējis rijā līdz rītam, jo strādnieki tam līdz uz dārzu negājuši. Otrā rītā viņš stāstījis: „lekš tem dārzem pate velne ar visem dēlēm ir bijuse. Uz tem celem neviene cilveke pēde nav, tik tāde maze ripine."

Puikas jokodami noslēpuši žīda vezumā nosprāgušu suni. Žīds braucis un ostījis, braucis un ostījis: „Ui, kas man par nāsem; visa pasaule ir pilna ar maitem!" Viņš, iebraukdams sētā, teicis saimniecei: „Mīle saimniece, vai jūs nekā nejūtat, prieks manem vise pasaule smird!"

***

Žīds braucis ar mantu vezumu un ceļā aizmidzis. No meža iznākuši divi blēži, izjūguši zirgu un viens to aizvedis. Otrs iejūdzies zirga vietā un lēni braucis uz priekšu. Žīds atmodies, prasa: „Kur mane zirge?" Zaglis stāsta, ka šis esot kādreiz pret Dievu apgrēkojis, un tas viņu pārvērtis par zirgu. Tagad laiks esot notecējis, un viņš kļuvis atkal par cilvēku. Žīds to atlaiž un iet uz tirgu pirkt sev jaunu zirgu. Bet te tas ierauga savu veco. Žīds pieiet tam klāt un čukst ausī: „Tu nu ese atkal apgrēkojies pret Dieve, bet nu es tev vairs nepirks."

Žīds ar dēlu Joski ieiet viesnīcā un grib ēst cāļus, bet izrādās, ka cālis maksā 75 kapeikas. Žīds to rēķina par dārgu un liek atnest cāļu vietā olas. Joske ēdis, ēdis, te iesaucies: „Ui tatte, hier is ja koichel drin!" Tevs: „Sai stili, das kost 75 kopeiken."

***

Žīds ieiet bodē un prasa pussilķi. Bodnieks negrib dot un saka: „Jā, bet kas gan man ņems to otru pusi?" „Ui, ko tu blaun, es rīte nākse pēc tā puse," žīds atbild.

***

Pie žīdu tirgotāja iegājis pircējs auzas pirkt. Žīds savam komijam skali teicis: „Jān, kad tu ej uz spīker', tad sver taisni pa vidēm, ne uz viene, ne uz otre puse. Es mīl taisnīb." Bet tikko pircējs nogriezies apskatīt auzas, žīds piegrūdis komijam un klusi teicis: „Jān, biškin uz man' pus'!"

Kādu svētdienas ritu čigāns satiek zemnieku un saka: „Ta ta gudris tas mūsu mācītāja lielskungs! Citiem liedz pa svētu dienu strādāt, bet pats pa svētdienām pelna maizi." Uz to zemnieks atbild: „Runa ka nejēga, viņa amats taču prasa..." Čigāns spēji viņu pārtrauc: „Ak tā! Viņa amats prasa, lai viņš pārkāpj trešo bausli, mans amats atkal prasa, lai es pārkāpju septīto —, bet kāpēc to neviens neievēro!"

***

Braucot pa lielceļu mācītājs ierauga pretim braucot čigānu, kas nežēlīgi sit savu zirgu. Mācītājs, piebraucis pie čigāna, liek savam kučierim apturēt divjūgu, izkāpj no tā un uzrunā čigānu: «Klausies, Sīman', zirgu sist ir grēks, ja tu vēl sitīsi, netiksi debesīs!" Uz to čigāns mierīgi atbild: «Kur nu, cienīgs tēvs, man līdz debesīm ar šito kleperi, labi ja Smiltenē tieku. Ar jūsējiem es ne tikai debesīs, bet ellē nobrauktu."

Piektajā gadā kāds čigāns bijis nogrēkojies, un barons licis to pērt. Čigāns ar vārīgi apgūlies uz sola un teicis: «Apgūlos jau nu gan, bet diezi', diezi', lielskungs, vai varēšu aizmigt?" Par tādu joku barons sācis smieties, un čigāns no pēriena ticis vaļā.

***

Čigāns uz ceļa satiekas ar mācītāju. Mācītājs sāk stāstīt par debesu valstību. Te uz reiz čigāns saka: «Ne tu zini, ne es zinu. Ja aiziesim, tad redzēsim!"

***

Reiz čigāns nosaucis mācītāju par blēdi. Mācītājs šo iesūdzējis. Tiesa jautā čigānam: «Vai tu sauci mācītāju par blēdi?" Čigāns: «Nē, cienīga tiesa, es tā nesacīju, bet tas jau tā ir!"

Reiz Tukuma mācītājs braucis uz Jaunzemjiem. Šis īsti ceļu nezinājis. Ceļā gadījies braukt caur krūmiem, kur bijuši apmetušies čigāni. Kāds no tiem lepni pastaigājies gar ceļa malu. Mācītājs sacījis kučieram: «Pieturi! Paprasi tam čigānu tēviņam, kur ir Jaunzemji!" Čigāns dzirdējis, ka to nosauc par «tēviņu", bet neko nesacījis, un piegājis arī pie kučiera, kad tas to saucis, lai izpildītu mācītāja pavēli. Čigāns paskatījies uz mācītāju un teicis: «Tu, laužu krāpēj! Tu citiem ceļu uz debesīm rādi, kur nekāda ceļa nav, bet te Jaunzemji ar acīm saredzami tos tu neredzi!"