Iet zaķītis pa mežu, ierauga - uz celma šnabja pudele stāv. Pieiet, paņem pudeli, ierauj simtnieku un turpat aizmieg. Pēc kāda laiciņa iet garām lapsa, ierauga šo skatu un nopriecājas - redz tik cik labi, šnabītis pa velti un zaķītis uzkodai. Iedzer 100 gramu un turpat nolūzt. Iet garām vilks, ierauga šnabja pudeli, zaķīti un lapsiņu, un nopriecājas - varēs i iedzert, i uzkost i ar lapsiņu pārgulēt. Paņem simt gramu un turpat atplīst. Pēc kāda laiciņa iet garām lācis - redz, kas un kā, un pie sevis nopriecājas - šnabis pa velti, uzkoda pa velti, vecene pa velti un vēl vilkam varēs pa purnu sadot. Paņem simtu gramu, paliek tāds miegains un uzlien blakus esošajā kokā pasnaust.
Pirmais pamostas zaķītis, pieceļas - galviņa sāp - paskatās riņķī un pie sevis nodomā - "kā pudeli izdzēru atceros, kā lapsiņu līdz bezsamanai mīlēju arī atceros, kā vilkam pa purnu sadevu arī atceros, bet, vot, to, kā lāci kokā uzdzinu - to gan neatceros!
***
Mežā tiek atvērts jauns veikals. Visi jau sastājušies garās rindās, lai tiktu pirmie iekšā, jo dzirdējuši ka pirmam apmeklētājam būšot dāvana. Te zaķīts spraucas visiem cauri, bet tiko ticis līdz lācim šis panem zaķīti aiz "riekstiem"un mezdams atpakaļ nobļaujas, ka lai stāv rindā. Zaķīts pieceļas un spraucas otreiz visiem cauri, tiko ticis līdz lācim, viss pa vecam. Zaķīts pēdējiem spēkiem pieceļas un sakārtojas. Sāk atkal spraukties cauri visam pūlim. Ticis līdz lācim, lācis jau sagrābj zaķīti un taisās mest atpakaļ. Zaķīts cik nu dusmīgi var saka lācim: “Ja tu vēl vienu reizi mani aizmetīsi, es to veikalu šodien nevēršu vaļā. "