Studenšu dialogs:
– Uz kurieni tu tā skrien?
– Uz universitāti – uzzināju, ka šodien būs kolokvijs!
– Kas tas tāds?
– Nezinu, bet katram gadījumam prezervatīvus paņēmu tā pavairāk.
***
– Kas jāzina studentam?
– Viss!
– Un kas jāzina laborantam?
– Gandrīz viss tas pats, kas studentam.
– Un aspirantam?
– Tas, kurā grāmatā atrast to, ko jāzina studentam.
– Un docentam?
– Kur atrast šo grāmatu.
– Un ko tad jāzina profesoram?
– Kur atrast docentu.
***
Zvans ārstam:
– Dakter, atbrauciet lūdzu, man šķiet, mana sieva ir mirusi.
– Kas noticis?
– Gultā it kā nekas nav mainījies, bet netīro trauku virtuvē kļuvis daudz vairāk.
Sēž divi elektriķi stabā, viens no augšas sauc garāmejošajai tantiņai:
“Eu, tantiņ, pacel to vada galu, kas tur zemē mētājas.”
Tantiņa paceļ vadu, patur rokās. Elektriķis saka otram:
“Es taču teicu, ka nulle, a tu tikai “fāze, fāze” “.
***
Atnāk students pie profesora:
– Sakiet, profesor, kāpēc Sarkano laukumu
sauc tieši par Sarkano laukumu ?
– Tas ir ļoti garš stāsts.
Tālajā 1147. gadā toreiz vēl nelielās pilsētiņas iedzīvotāji…
– Vai nevarētu nedaudz īsāk?
– Un tāpēc to arī sauc par Sarkano laukumu.
***
Sieviete aiziet pie ārsta.
Tas liek viņai izgērbties.
Sieviete to arī izdara, bet ārkārtīgi kaunās par savām izplūdušajām formām.
– Dakter, es zinu, ka man jānomet liekais svars, es izskatos pēc resnas govs…
– Nu beidziet, nav nemaz tik šausmīgi. Jums ir pat visai simpātiska figūra.
– Vai tiešām dakter Jūs tā domājat?
– Protams. Un tagad atveriet muti un sakiet “M-ū-ū-ū”
***
Sež čukča Ziemeļu ledus okeāna krastā,
domīgs pīpē pīpi, skatās tālēs zilajās.
Pekšņi iznirst amerikaņu zemūdene.
Uz komandtiltiņa iznāk komandieris – izgludināts, smaidīgs.
Ieraudzījis čukču vinš smaidot laipni teic:
– Hi, mister! How are you? Do you speak English?
Čukča izņem pīpīti no mutes:
– Yes, sir! I`m fine, I speak English very good, a huli tolku.
