ZiemassvÄtki nÄk ar joni,
Tauta iepÄrk dÄvanas;
Simtiem salaveÄu kloni
VisÄs malÄs rÄgojas...
Kad manÄ« mostas dižais senÄu gars,
Es, cirvi ÅÄmis, dziļi meÅ¾Ä brienu,
Lai, laimes pildīts, atkal lūkotu
Sev ikgadÄjo egleskoku vienu.
No rīta acis veru, un - ak vai,
Mans senÄu gars jau atkal mani ÄzÄ:
StÄv istabvidÅ« suÅuburkšÄ·is baiss,
Ko nocirtis es laikam kaimiÅdÄrzÄ...
Ai jel manu sūru dienu,
Kur tÄds lempis gadÄ«jos:
Sasatiku Sniegbaltīti -
Varen šerpi norÄvos.
MÅ«smÄjÄs slinki bÄrni,
SalatÄvu negaidÄ«ja;
Tie gaidÄ«ja foršo beibi
ÄatiÅÄ atrakstÄm...
Kas tur brÄca, kas auroja
ViÅu pusi Daugavai?
- SalatÄvs iekÅ«lies,
Trešo dienu plostodams!
Ak, mīļais ZiemsvÄtku vecÄ«ti,
Es zinu, tu mani jau pazīsti:
Jau nezkuro gadu tev pleijeri prasu,
Bet tu tikai zeÄ·es man nes.