Tēt, matemātikas skolotāja tevi uz skolu izsauca.
- Kas noticis?
- Viņa man prasīja: "Cik būs 7*9?", un es atbildēju:
"63", savukārt viņa: "bet, cik būs 9*7?", un es
atbildēju: "Kāda, na***, tur starpība?"...
- Patiešām, kāda starpība? - atbild tēvs, -labi, aiziešu.
Nākamajā dienā atnāk dēls no skolas, pienāk pie tēva un:
- Tēt, Tu uz skolu jau biji?
- Vēl ne.
- Tas labi, jo tagad tevi izsauc fizkultūras skolotajā.
- Par ko?
- Mēs nodarbojamies ar fizkultūru, viņa prasīja, lai paceļu labo roku,
un es pacēlu. Pec tam kreiso, un es pacēlu. Pēc tam viņa prasīja, lai
paceļu labo kāju, un es pacēlu. Bet tagad viņa saka, lai paceļu es
kreiso kāju. Es viņai atbildu: "Bet ko, man vēl tagad uz pim*ja
jāstāv būs?"
- Jā, patiešām..., - atbild tēvs, - labi, aiziešu.
Nākamajā dienā dēls atkal nāk no skolas:
- Papa, tu uz skolu biji?
- Vēl ne.
- Nesteidzies, mani izslēdza.
- Par ko?
- Mani izsauca pie direktora, un aizgāju uz viņa kabinetu, kur sēdēja
matemātikas skolotāja, fizkultūras un zīmēšanas skolotāja.
- A, na***, zīmēšanas skolotāja atnāca?
- Es tā arī paprasīju.
Pirmajā kursā mediķos studentiem bija pirmā
anatomijas nodarbība ar īstiem cilvēku līķiem.
Viņi visi savācās ap galdu, uz kura gulēja ķermenis apsegts ar baltu drānu.
Profesors sāka nodarbību sakot: “Medicīnā ir nepieciešamas divas lietas. Pirmā ir ka tev nekas, kas ir saistīts ar cilvēka ķermeni nevar šķist pretīgs.”
Kā piemēru viņš novilka no līķa pārklāju, iesprauda līķa pakaļā savu pirkstu, izvilka to ārā un iebāza sev mutē.
“Un tagad izdariet to pašu!”- teica profesors.
Studenti sāka nervozēt, un neviens to nevēlējās darīt, galu galā viens pēc otra viņi to izdarīja.
Kad visi bija tā izdarījuši, profesors paskatījās uz viņiem un teica: “Otrā svarīgākā lieta ir spēja novērot un saskatīt. Es iebāzu pakaļā vidējo pirkstu, bet mutē- rādītājpirkstu.”