Asorti ar tekstu šodienai (10.09.2019)11

Lai mazā meitiņa nelīstu skapī,
iestāstīju, ka tur sēž dusmīgs onkulis…
Vakarā ar vīru skatījāmies TV,
atnāca meitiņa un pajautāja
vai dusmīgais onkulis no skapja jau aizgāja?
Bāc, kā lai tagad vīram paskaidroju.

Ģenerālis aizbraucis pārbaudīt vienu no karaspēka daļām.
Nonācis ēdnīcā, viņš jautā:
– Un kā Jūs baro?
Klusums.
– Kā īsti Jūs baro?
Atkal klusums.
– Tad jau iznāk, ka labi.
– Iznāk labi, bet iekšā iet slikti! – atbild kāds no karavīriem.

VĒSTULE MINISTRAM.

Cien.ministra kungs!

Vēršos pie Jums ar lūgumu palīdzēt.

Man ir 24 gadi. Apstākļu spiests, apprecējos ar 44 gadus vecu atraitni.
Viņai ir meita, kurai ir 25 gadi.
Mans tēvs viņu apprecēja.
Iznāk,ka mans tēvs ir manas meitas vīrs.
Tādējādi mana meita ir mana pamāte, jo ir mana tēva sieva.
Mums ar sievu piedzima dēls.
Viņš kļuva par mana tēva sievas brāli un tēva brālēnu.
Viņš kļuva arī par manu onkuli, jo ir pamātes brālis.
Mans dēls ir mans onkulis!
Mana tēva sieva arī laida pasaulē dēliņu.
Viņš uzreiz kļuva par manu brāli, jo ir mana tēva dēls, un mans mazdēls, jo ir manas sievas dēls.
Iznāk,ka esmu savas sievas brālis, jo esmu sava dēla brālis.
Galu galā iznāk, ka esmu pats sev vectēvs.

Tādēļ, ņemot augstākminēto vērā, ministra kungs, lūdzu Jūs veikt nepieciešamos pasākumus, lai atbrīvotu mani no obligātā dienesta, jo pēc likuma, iesaukt armijā tēvu, dēlu un vectēvu vienlaicīgi nedrīkst!

Iet pa tuksnesi armijnieki, majors pasauc leitnantu,
iedod metāla krūzīti – pielej ar ūdeni, dzert gribu…
Letnants domā, kur tad es tev ūdeni ņemšu…
pasauc kareivi, saka: – pielej ar ūdeni…
Kareivis domā, kur lai ņem ūdeni,
tad apgriež krūzīti otrādi, dod leitnantam un saka,
nevaru ieliet ūdeni, krūzīte ir aizmetināta…
Letinants skatās, tiešām aizmetināta, iet pie majora…
nevaram ieliet ūdeni, krūzīte aizmetināta…
Majors skatās, groza krūzīti:
Johaidī, tak viņai vēl arī dibena nav.

Iz KGB arhīviem:
Padomju izlūka varoņdarbs.
Krievu izlūks Maksims Maksimičs Isajevs /Štirlics/,
1945. gada 23. februārī, savā pie Berlīnes savrupmājā,
klusībā un vientulībā svinēja Padomju Armijas dienu pagatavojot boršču.
Mielasta laikā pie durvīm kāds uzstājīgi un skaļi klauvēja,
– tās ir beigas-, nodomāja Štirlics un nolika karoti.

Sarunājas divi veci ebreji.
– Haim, tu neticēsi, vakar iepazinos ar jauniņu telegrāfisti, uzaicināju uz restorānu, pēc tam mēs aizgājām pie manis mājās un viss bija labi piecas reizes.
– Fima, es tev ticu. Ticu, ka tu iepazinies ar jaunu meiteni, ticu, ka biji ar viņu restorānā, ticu, ka bijāt pie tevis mājās, ka jums bija labi, ticu pat tam, ka piecas reizes, tikai tam, ka viņa ir telegrāfiste – neticu.
– Kāpēc?
– Kad tev pēdējo reizi stāvēja, telegrāfs vēl nebija izgudrots.

Šadhens atved jaunam cilvēkam līgavu. Līgavainis uzaicina viņu uz teātri. Nākamajā dienā draugs jautā līgavainim:
– Kā tev ienāca prātā doma iet uz teātri ar Rozu Štemu?
– Tā ir mana līgava.
– Tu neesi pie pilna prāta! Ar viņu gulējusi puse pilsētas.
Apvainotais jauneklis aizdrāžas pie šadhena kliegdams, ka neprecēs sievieti, kura gulējusi ar pusi pilsētas.
Šadhens:
– Tad ta pilsēta! Nieka septiņi tūkstoši iedzīvotāju!

Grāmatvedis trīs gadus vecajai meitiņai
pirmo reizi lasa pasaku par Pelnrušķīti.
Maziņā ir sajūsmā par stāstu,
it īpaši to brīdi,
kad ķirbis pārvēršas par zeltītu karieti.
Pēkšņi meita jautā:
“Tēti, kad ķirbis pārvēršas par karieti
– tas tiek klasificēts kā ienākums vai
īpašuma vērtības palielināšanās?”

***

Blondīne sāk strādāt skolā par psiholoģi.
Pirmajā dienā viņa pa logu pamana zēnus kuri spēlē bumbu.
Tikai viens zēns stāv vientuļš malā. Blondīne pieiet pie viņa un vaicā:
– Kāpēc tu te stāvi? Viens pats … bez draugiem? Jūties pamests?
Vēlies par to parunāt?
– Atvainojiet, bet es esmu vārtsargs!