Dipadu-dapadists
Kāds vīriņš aizgājis lāču medībās. Staigā pa mežu, ierauga lāča alu - uzreiz bises galu iekšā un bliež no abiem stobriem. Nākamajā brīdī sajūt - kāds baksta pie pleca. Kā jaunizceptais mednieks pagriežas, tur priekšā lācis.
"Nu, vecais, kā darīsim? Dipadu-dapadu vai ēdu nost?" šis medniekam prasa.
Čalim, protams, nav ilgi jādomā. Šis izvēlas dipadu-dapadu, un lācis veic netiklas darbības ar viņa pēcpusi.
Nākamā dienā mednieks atgriežas ar Kalašņikova automātu, apņēmības pilns atriebties par vakardienas negodu. Atnācis pie alas, viņš iztukšo tajā visu aptveri. Kā beidz šaut, atkal kāds baksta pie pleca, un pagriezies viņš atkal ierauga lāci.
"Kā būs? Dipadu-dapadu vai ēdu nost?"
Atbilde, protams, skaidra, un vīriņa pēcpuse atkal dabū ciest.
Nākamā dienā viņš atgriežas nikns kā pūķis, izracis no šķūņaugšas vectēva kara laika ložmetēju un pāris granātas. Noslēpies krūmos speciāli pagaida, līdz lācis atnāk un ielien alā, un tad iztukšo tajā visu patronlenti un samet pakaļ visas granātas. No alas paliek vien kūpošs caurums, un mednieciņš jau sāk līksmot par uzvaru, kad atkal pie pleca šim kāds baksta.
"Klausies, vecīt," lācis šim saka, "Es tā īsti nesaprotu - tu esi mednieks vai dipadu-dapadists?"