Kādai ģimenei traki nepaveicās ar vectētiņu - viņš bija riktīgs maita, ar visiem kasījās, uz visiem burkšķēja visiem centās kaut kā ieriebt. Gadījās tā, ka riebīgais vectēvs smagi saslima un pirms nāves saaicināja savus radus un kaimiņus pie sevis, lai tie vēl pabūtu pēdējās stundas ar viņu.
Kad visi sapulcējušies, vectēvs saka : Dārgie radi un kaimiņi, zinu, ka es neesmu jums bijis labs rads un kaimiņš, es bieži ar jums strīdējos un visādi centos kaitēt. Pirms nāves es jums vēlētos atvainoties par saviem nodarījumiem. Bet lai varētu nomirt ar mierīgu sirdsapziņu, vēlos atzīties vairākos savos nodarījumos, ko esmu izdarījis pret jums.
Tad viņš vēršas pie savas jaunākās masas: "Es biju tas, kurš toreiz nosūdzēja kolhoza priekšsēdētājam, ka tu turi vairāk govju, nekā atļauts". Pēc tam vectēvs vēršas pie sava znota : "Es biju tas, kurš nosūdzēja milicijai par to, ka tu spekulē ar valūtu un ārzemju precēm". Tā nu vectēvs ilgi un dikti atzinās nodarījumos pret saviem radiem un kaimiņiem, un beigās tiem lūdza piedošanu. Kā jau pirms nāves, visi radi un kaimiņi saka vectēvam, kas viss viņam piedots un viss tiks aizmirst. Tad vectētiņš saka, "tomēr es vēlos saņemt taisnīgu sodu par saviem nodarījumiem - tad kad es nomiršu, iespraudiet man dibenā kaktusu un tā arī apglabājiet!!" Apkārtējie protams tam negrib piekrist, cenšas pierunāt, bet vectēvs nepiekāpjas. Nu ko darīt, atrunāt neizdodas un jāpiekrīt vien ir, jo mirēja pēdējā vēlēšanās ir svēta. Pēc kādas stundas vectēvs patiešām nomirst un radinieki ķērās pie viņa pēdējās vēlēšanās izpildes. Pēc lielām pūlēm dēļ sadurstītajām rokām grūtais darbiņš tomēr izdodas un kaktus veiksmīgi iesprausts paredzētajā vietā. Tad pēkšņi atskan pie durvīm zvans, radi aiziet atvērt, a tur - milicija: "Labdien, mūs nupat informēja, ka šeit tiekot drausmīgā veidā apgānītas aizgājēja mirstīgās atliekas, mēs vēlētos veikt apskati dzīvokli...."
Pirmās klases audzinātāja nevar paciest vienu no saviem audzēkņiem, mazo Pēterīti - briesmīgi pārgudrs un rupjšs, atļaujas izteikties, ka viņam būtu jāmācās trešajā klasē, nevis te jāmokās ar ābečniekiem... Skolotāja neiztur un ved Pēterīti pie direktora. Tas Pēterītim saka:
- Es Tev uzdošu jautājumus, un, ja Tu uz tiem nevarēsi atbildēt, tad sēdēsi vien pirmajā klasē un uzvedīsies pieklājīgi. Cik ir trsī reiz trīs?
Pēterītis:
- Deviņi.
Direktors:
- Bet sešreiz seši?
Pēterītis:
- Trīsdesmit seši.
Tā Pēterītis atbild uz visiem direktora jautājumiem. Direktors saka skolotājai:
- Varbūt viņš tiešām pārceļams uz trešo klasi?
Skolotājai šāds variants rīvē kantis, viņa saka:
- Direktora kungs, atļaujiet man arī viņam uzdot dažus jautājumus, redzēsit, kāds viņš ir rupeklis!
Direktors atļauj, un skolotāja jautā:
- Kas govij ir četri, bet man tikai divi
Pēterītis:
- Kājas.
Skolotāja:
- Kas ir Tavās biksēs, bet nav manās?
Pēterītis:
- Kabatas.
Skolotāja:
- Ko vīrietis dara stāvus, sieviete sēdus, bet suns uz trijām kājām?
Pēterītis:
- Sniedz roku.
Skolotāja:
- Nu tad vēl septiņi jautājumi. Tu manī iespraud mietu, un es palieku slapjāka par Tevi.
Pēterītis:
- Telts.
Skolotāja:
- Manī ielien pirksts. Labākais vīrietis to dabū pirmais.
Pēterītis:
- Laulības gredzens.
Skolotāja:
- Mans gals ieurbjas, mans ķermenis trīs.
Pēterītis:
Bulta.
Skolotāja:
- Kāds vārds angļu valodā sākas ar F, beidzas ar K un nozīmē daudz karstuma un satraukuma?
Pēterītis:
- Firetruck.
Skolotāja:
- Kāds vārds angļu valodā sākas ar F, beidzas ar K, un, ja Tu to nedabū, Tev jālieto rokas?
Pēterītis:
- Fork.
Skolotāja:
- Tas ir katram vīrietim, vieniem garāks, citiem īsāks. Vīrietis to dod sievai pēc kāzām.
Pēterītis:
- Uzvārds.
Skolotāja:
- Kuram orgānam nav kaulu, ir muskuļi un daudz asinsvadu, tas pulsē un nodrošina iespēju nodarboties ar mīlestību?
Pēterītis:
- Sirds.
Direktors atviegloti nopūšas un saka skolotājai:
- Manis pēc viņš var iet uzreiz Universitātē - uz pēdējiem septiņiem jautājumiem arī es atbildēju nepareizi!
