Novēlējumi un savdabīgi sveicieni
Ja kāds nošķaudās, saka: «Daudz laimes!», «Apsveicu!» vai «Visu labu!»
Intīmpreču veikalā, pārdevusi klientam šo to no intīmprecēm, pasniedz maisiņu ar pirkumu un saka – ĀMEN! Ar kolēģi vārds iegājies kā atvadu sveiciens.
«Uz redzēšanos!» pa telefonu sanācis teikt tikai un vienīgi vectētiņam un tad tur vienmēr pievienojās: «Pasveiciniet vecmāmiņu». Līdz ar to abas frāzes kļuvušas par nedalāmu pāri. Ja jūs zinātu, kā brīnās cilvēki, kad viņiem pēc sarunas saka: «Uz redzēšanos! Pasveiciniet vecmāmiņu!»
Bērnības draugam, kad viņš gāja ar draugiem laukā spēlēties, ome mēdza teikt: «Nedzīvo ilgi!»
Valsts iestādē 50 gadu jubileja krievu tautības kolēģei. Pateicības runā viņa nopietni saka, ka turpinās strādāt nepalaižot rokas (gribēja – nenolaižot).
Gaidīju viesus un gribēju nobeigt sarunu ar vārdiem: «Labi, jāiet galds klāt!» Sanāca: «Labi, jāiet gals klāt», tādējādi radot satraukumu par suicīda iespēju.
Sanāk sajaukt durvju atvēršanu ar telefona zvaniem, bērnībā bieži piegāju pie durvīm, saucot: «Jā? Hallo?» un otrādi – paceļot telefonu: «Kas tur?»
Pavadu pa durvīm laukā ciemiņus, vienlaicīgi zvana telefons, aizveru durvis, ķeru klausuli un pilnā nopietnībā saku: «Atā!»
Rakstot e-pastus nedēļas sākumā, nespēju atturēties neuzrakstīt beigās: «Veiksmīgu pirmdienu!» Kad pāris reizes esmu sistemātiski uzrakstījusi «Veiksmīgu pirdienu!» sāku atmest šādu paraksta formu.
Sakot tostu mazdēlam, vecāmamma novēl: «Vienmēr esi čakls kā biete!» (bite).