Uguns virpulis ir reta parādība, kura ugunsgrēks(atkarībā no gaisa temperatūras un straumes(, iegūst vertikālu stāvokli un virpuļa formu vai arī viesuļvētrai līdzīgu rotējošu gaisa kolonnu. Uguns virpuļi var atdalīties no liesmām vai nu degšanas zona vai arī ārpus tās.
St Elmo’s fire (arī Svētā Elmosa gaisma) ir elektrisku laika apstākļu fenomens, kad gaismas plazmas kronis izplūst rodoties atmosfēras elektriskajam laukam (piemēram, ko rada pērkona negaiss vai vulkāna sprādziens).
Tesmeņveidīgie mākoņi jeb maisveida mākoņi (Mammatus, (mam)) ir mākoņi ar nokareniem puslodes formas izspiedumiem to apakšdaļā. Šie izspiedumi tiecas uz leju līdzīgi tesmeņiem vai nokarenām kabatām. No tā radies mākoņu nosaukums (latīņu: mamma - tesmenis, krūts dziedzeris). Šādi mākoņi retumis novērojami negaisa mākoņu aizmugurē vasaras periodā. Tie veidojas, strauji izbeidzoties vertikālajām strāvām, kas atbildīgas par gubmākoņa plakanās apakšas un izliektās virsotnes rašanos - tad mākoņa apakšdaļa sāk nolaisties, veidojot uz leju vērstus izliekumus. Tesmeņveida forma var būt novērojama arī pie slāņu gubmākoņiem un retāk spalvmākoņiem, ja tie rodas no negaisa mākoņa "laktas". Biežāk Mammatus mākoņi novērojami tropiskajos platuma grādos un saistīti ar tropiskajiem cikloniem. Parasti šo mākoņu "šūnu" izmēri ir apmēram puskilometrs. Tās mēdz būt asi norobežotas, dažreiz izplūdušas. Krāsa parasti tāda pati, kā pamatmākonim, bet var būt zeltaina vai sarkanīga, ja izvirzījumus apspīd Saule.
Pateicoties dažādām atmosfēras problēmām, mēness laiku pa laikam parādās ar interesantu nokrāsu, piemēram, zils, oranžs vai sarkans. Dūmu pārmērības gadījumā putekļi un aptumsumi var izraisīt mēness krāsas maiņu.
Polārblāzma (arī ziemeļblāzma jeb kāvi) ir atmosfēras augšējo slāņu (jonosfēra) spīdēšana, gaisa molekulām mijiedarbojoties ar Saules vēja daļiņām. Dēvēta par "Aurora borealis" ziemeļu puslodē, par "Aurora australis"- dienvidu puslodē. Aurora- romiešu rītausmas dieve, Borealis tulkojumā no grieķu valodas- ziemeļu vējš. Australis- latīņu izcelsmes vārds, kas nozīmē "dienvidu-". Piemēram, Ziemeļamerikā kāda indiāņu kopiena ("Cree") polārblāzmu saistījusi ar garu dejām. Zemes magnētiskā lauka iedarbībā elektriski lādētās daļiņas virzās uz Zemes poliem, tādēļ polārblāzma ir novērojama pārsvarā polu tuvumā abās Zemes puslodēs. Robeža, kur vairs nevar novērot polārblāzmu, dienā ir ap 80 - 74° lielos platuma grādos (no ekvatora), bet naktīs 70 - 67° platumos. Vēl tālāk uz dienvidiem par 67° polārblāzmas parasti nav novērojamas. Vienīgi palielinātas Saules aktivitātes laikā polārblāzmu var novērot pat 50 grādu platumos (Centrāleiropā). Visbiežāk polārblāzmas var novērot pavasarī un rudenī, bet krietni retāk - ziemā un vasarā. Polārblāzmas laikā īsā laikā izlādējas milzīgs enerģijas daudzums (vienā no 2007. gadā reģistrētajām polārblāzmām izlādējās 5 x 1014 džoulu liela enerģija, kas ir aptuveni tikpat, cik 5,5 balles stiprā zemestrīcē).
Reklāma
Sudrabainie mākoņi (pazīstami arī kā mezosfēras mākoņi) - reti atmosfēras mākoņi, kurus var redzēt tikai krēslas laikā un tikai mērenajos un polārajos platumos. Labāk tie ir redzami vasarā starp 50° un 60° platumiem gan ziemeļu gan dienvidu puslodē. Tie ir visaugstāk novietotie mākoņi Zemes atmosfērā; veidojas mezosfērā 85 (no 80 līdz 100) km augstumā (tuvu pieņemtajai kosmiskās telpas robežai) un redzami tikai tad, kad tos apspīd Saule, atrodoties zem horizonta un kad nekādus citus mākoņus tā vairs neapspīd. Dienā mākoņi nav redzami pārāk gaišās gaismas dēļ. Tie ir tik caurspīdīgi, ka dienā tiem cauri spīd ne tikai Saule, bet arī Mēness un zvaigznes. Sudrabainie mākoņi pilnībā nav izpētīti. Cik zināms, sudrabainos mākoņus 1885. gadā pirmoreiz novēroja britu astronoms T.V.Bekhauss, un iespējams, ka tie agrāk nav pastāvējuši. Divus gadus iepriekš - 1883. gadā - Indonēzijā notika Krakatau vulkāna izvirdums, un tā pelni tika izsviesti augstu atmosfērā. Daudzas daļiņas nenonāca atpakaļ uz zemes un no tām veidojās sudrabainie mākoņi. Tie atmosfērā saglabājās arī turpmāk, turklāt tiek uzskatīts, ka sudrabaino mākoņu veidošanās saistīta ar metānu, kurš izdalījies atmosfērā kopš rūpnieciskās revolūcijas laikiem. Atmosfēras augšslāņos metāns pārvēršas ūdens tvaikā, kas kalpo par mākoņu saistvielu. Turklāt šķiet, ka tie sākuši izplesties. Bekhausa laikā sudrabainie mākoņi bija redzami tikai uz ziemeļiem no 50. platuma grāda, bet mūsdienās tie novēroti pat pie 40. ziemeļu platuma grāda. 1978. gadā bija arī izteikts viedoklis, ka sudrabainie mākoņi ir tikai optiskais efekts, kurš līdzinās mirāžai. Bieži mākoņus saista ar Tunguskas meteorīta katastrofu. Pēdējie pētījumi rāda, ka iespējamais mākoņu veidošanās iemesls varētu būt kosmiskie putekļi un meteorīti, kuri tiek iznīcināti tieši šajā augstumā. Tomēr visi mēģinājumi izskaidrot mākoņu ģeogrāfisko izplatību un novērošanas laiku ir bijuši neveiksmīgi. Sudrabainie mākoņi kalpo arī kā viens no galvenajiem informācijas avotiem par gaisa masu kustību atmosfēras augšējos slāņos.
Veneras vai Venu’s josta ir Viktorijas laikmeta nosaukums atmosfēras parādībai, kas rodas pēc saullēkta vai saulrieta. Īsi pēc saulrieta vai īsi pirms saullēkta apkārt saulei rodas rozā atspīdums vai pretkrēslas arka, kas plešas apmēram 10 ° -20 ° virs horizonta. Bieži svelme atdala to no horizonta līdz tumšajam Zemes slānim jeb ēnai.
Halo ir spīdošs gredzens ap Sauli vai kādu citu debess ķermeni, optiskais efekts. Halo parasti parādās ap Sauli un Mēnesi, retos gadījumos pat ap ielas gaismām. Halo izraisa ledus kristāliņi spalvmākoņos 5 - 10 km augstumā, troposfēras augšējos slāņos. Dažreiz lielā salā halo veido ledus kristāliņi ļoti tuvu Zemes virsai. Šajā gadījumā tas izskatās pēc spīdīgiem dārgakmeņiem. Halo Dienvidpolā Halo nebūtu ieteicams fotografēt ar parasto fotoaparātu, jo tas būtībā ir Saules atspulgs. To ir iespējams nofotografēt, tomēr pārāk gaišās Saules dēļ tas izskatīsies bāls, pazudīs krāsas. Vajadzētu aizsegt Sauli vai nu ar plaukstu, vai ar kādu priekšmetu un tikai tad fotografēt.
Reklāma
Mirāža ir optiska parādība, kad Saules stariem atstarojoties cauri siltajām vai aukstajām gaisa masām rodas mirāža. Vārds mirāža ir cēlies no franču valodas: mirer nozīme - ielūkojies spogulī.Apzīmējums ir pilnīgi pareizs, jo šī parādība saistās gan ar atstarošanās procesu, gan ar spoguli: saules stari rada "brīnumus" jeb mirāžas. Mirāžas ir daudzveidīgas. Var būt gan vienkāršas, gan augstmirāžas, gan sānmirāžas, gan apakšmirāžas. Ja gaisa slāņi ir dažāds blīvums, pārvietojas attiecībā viens pret citu un robežas starp tiem izzūd. Lidz ar to rodas apstākļi, ka liek izveidoties kustīgajai mirāžai jeb fotomorgānai. tas ir viens no saražģitākajiem mirāžu veidiem. Uz Zemes viena no vietām kur visbiežāk ir novērojams mirāžas, ir Mesīna jūras šaurums dienviditālijā. Rīta stundās, visiežāk - saulei lecot, virs jūras šauruma augstu gaisā pēkšņi parādās teiksmainas pilis, dzīvības pilnas, cilvēki kustas, pa ielām kursē dzīvnieku karavānas,šīs ainas ilgst nelielu brīdi un pēc tam atkal izzūd. Kad gaisa slāņi sasilst, var redzēt arī apakšmirāzas, ko var novērot Vidusāzijā, Kazahstānā, Pievolgā. Apakšmirāžas - šķietamu un apgrieztu priekšmetu attēlus. Ja zemie apakšējie gaisa slēņi ir stipri aukstāki par augšējiem gaisa slāņiem, tad rodas augšmirāža, kā rezultātā attēls it kā atraujas no zemes un karājas gaisā. Priekšmeti it kā atrodas tuvāk un augstāk nekā tas ir patiesībā. Šo mirāžu var redzēt agri no rīta pirms vēl saule ir paspējusi sasildīt zemes virsmu, no atdzišanas naktī. Karstās vasaras dienās no jūras virsmas iztvaiko liels ūdens daudzums, kā rezultātā ūdens virsējie slāņi atdziest un gaisa temperatūra virs jūras arī atdziest. Rodas apstākļi, kas ļauj veidoties augšmirāžai. Sānmirāža rodas tad, kad gaisa slāņiem, kas attiecībā cita pret citu atrodas vertikālā stāvoklī ir dažāds blīvums. Tā piemēram gais pie sasilušām klintīm un mūra sienām ir siltāks un mazāk blīvs par gaisu blakus. Kā rezultātā arī stari ejot cauri nevienmērīgi sasilišām gaisa masām, novirzās, bet priekšmets, uz kuru mēs skatāmies pārvietojas uz vienu vai uz otru pusi
Mēness varavīksne ir varavīksne ,kas ražo gaismu, ņemot to no mēness virsmas, nevis no tiešās saules gaismas. Par cik cilvēka redze ir tāda, ka pie slikta apgaismojuma tā ir diezgan jūtīga, acs receptori nepieņem šo gaismu. Mēness varavīksne izskatās balta.