Skrejvaboles dzīvo uz zemes, bet dienā tās lielākoties slēpjas augsnes spraugās, zem akmeņiem, koku kritalām, vecām lapām un tamlīdzīgās vietās. Viņas pārvietojas galvenokārt ejot vai skrienot, tikai dažu sugu īpatņi ir veikli lidotāji. Skrejvaboles apdzīvo visdažādākos biotopus – dārzus, pļavas, upmalas u.c. biotopus. Tomēr lielākās un interesantākās skrejvaboles dzīvo mežos. Vaboles un to kāpuri ir zoofāgi, tātad plēsīgi. Viņas pārtiek no citiem kukaiņiem un to kāpuriem, sliekām un gliemežiem. Dažas ģints Carabus sugas spēj ar žokļiem sadragāt sīkāku gliemežu čaulu, savukārt gliemežu skrejvabolei Cychrus caraboides ir īpaši labi pielāgojušās gliemežu ēšanai. Šai vabolei ir sīka galva ar pagarinātiem mutes orgāniem un šauras krūtis, kas atvieglo iespraukšanos spirāliskajā, dziļumā sašaurinātajā gliemeža čaulā. Tomēr starp skrejvabolēm ir arī sugas, kas pārtiek no augiem, piemēram, dīgstu skrejvabole Harpalus aeneus. Dažas sugas pāriet uz augu barību, ja ir pārāk liels sausums vai trūkst dzīvnieku barības. Piemēram, zemenāju skrejvabole, ēd zemeņu sēklas, kas atrodas uz sulīgās ogas, tādējādi to no virsas sabojājot.
Koksngrauži jeb ūsaiņi visbiežāk ir lielas vaboles. Tām raksturīgs slaids ķermenis un gari taustekļi, kas nav tas pats kas ūsas, tāpēc nav īsti pareizi viņus saukt par ūsaiņiem. Piemēram, malkciršiem (Acanthocinus), taustekļu garums vairākkārt pārsniedz ķermeņa garumu (tēviņiem pat 4 – 5 reizes). Gandrīz visām sugām ir labi attīstīts skaņu aparāts, kas atrodas starp priekškrūšu vairogu un vairodziņu. Skaņu signālus var dzirdēt arī cilvēks. Koksngraužu kāpuri ir augēdāji. Viņi dzīvo augošu un nokaltušu koku, retāk krūmu stumbros un zaros, kā arī zem mizas. Savukārt stublājgraužiem (Agapanthia) kāpuri attīstās lakstaugu stublājos. Tādējādi daudzas sugas var uzskatīt (un savairojoties masveidā tās tādas arī ir) par bīstamiem meža vai koksnes kaitēkļiem.
Ja es ieraugu kukaini , viņš vairs nebūs dzīvs :D