Latvijas aizsargājamie dzīvnieki. (Kukaiņi)5

Taisnspārņi ir lieli, retāk vidēji lieli kukaiņi. Pakaļkājas piemērotas lēkšanai, ar paresninātām, muskuļainām ciskām. Dažkārt priekškājas pārveidojušās par racējkājām (zemesvēzim). Mātītēm labi attīstīts dējeklis. Vairākumam taisnspārņu ir skaņas uztveroši (dzirdes jeb timpanālie) un skaņas radoši (sisināšanas) orgāni. No pasaulē sastopamajām vairāk nekā 20 000 sugām Latvijā konstatētas 39 sugas, kas pieder pie 3 apakškārtām – sienāžiem, circeņiem un siseņiem.

Raibeņi ir sugām bagātākā pie mums sastopamo dienastauriņu dzimta. Tie sastopami ļoti dažādos biotopos. Īpatnēji tauriņi ir zaigraibeņi (Apatura). Šo tauriņu tēviņiem spārnus klāj ne tikai pigmentzvīņas, bet arī optiskās zvīņas, tāpēc spārniem ir zilviolets lāsojums. Lielākais raibenis Latvijā (iekļauts LSG 4. kategorijā) ir apšu raibenis Limenitis populi, mātītei spārnu plētums var sasniegt 10 cm. Šos tauriņus nereti var novērot uz meža ceļiem pie lietus peļķēm, kur tie sūc ūdeni.

Ordeņpūcītes jeb lentpūcītes ir lielākie pūcīšu dzimtas tauriņi. Viens no lielākajiem Latvijas naktstauriņiem ir ošu jeb zilā ordeņpūcīte Catocala fraxini. Šī tauriņa spārnu plētums var sasniegt 11 centimetrus. Tauriņš sastopams vietās, kur aug oši un apses, kas ir tauriņa kāpuru barības augi. Kāpurus var novērot arī uz citiem lapkokiem, piemēram, ozoliem un vītoliem. Pa dienu ordeņpūcītes atpūšas, sēžot uz koku stumbriem. Ar sakļautiem spārniem (košie pakaļspārni nav redzami) uz koku mizas fona viņas ir gandrīz nepamanāmas. Naktī tās var novērot lidojam uz gaismu. Ošu ordeņpūcīte iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 4. kategorijā.

Šīs kukaiņu kārtas pārstāvji ir sīki līdz vidēji lieli kukaiņi (ķermeņa garums 5 – 30 mm) ar trauslu, maz hitinizētu ķermeni. Vēdera galā 3 garas, pavedienveidīgas cerkas. Pieaugušie īpatņi barību neuzņem, tāpēc mutes orgāni viņiem ir reducējušies. Viendienītes dzīvo no dažām stundām līdz 10 dienām, tomēr parasti ne ilgāk par vienu dienu, no kā arī cēlies nosaukums. Viņas uzturas pie dažādiem ūdeņiem (galvenokārt tekošiem), kur siltos vakaros var novērot viņu raksturīgās vertikālās kustības. Viendienītes ceļas uz augšu un tad planē lejup. Viendienīšu kāpuri dzīvo ūdeni, kur barojas ar detrītu. Viņi ir daudzu zivju nozīmīga barība. Latvijā līdz šim konstatētas apmēram 50 viendienīšu sugas. Samērā labi Latvijā ir izpētītas lielo upju viendienītes, piemēram, Daugavā atrastas 35 sugas, Gaujā – 32, bet Ventā – 22 sugas. Mazāk izpētīta ir Latvijas ezeru fauna.

Blaktis ir sīki vai vidēji, retāk lieli kukaiņi. Viena no raksturīgākajām blakšu pazīmēm ir posmots snuķis, kas nesūcot paliekts zem ķermeņa. Daudzām blaktīm ir smirddziedzeri (kuram gan nav gadījies apēst „blakšainu” dārza ogu). Blaktis sastopamas gan uz sauszemes, gan ūdenī. Pārtiek no augu sulas un dzīvnieku šķidrajiem audiem, tos izsūcot. Pasaulē zināmas ~ 40 000 sugas, bet Latvijā konstatētas ~ 360 sugas, kas pārstāv 32 dzimtas

Tīklspārņi ir vidēji lieli vai lieli kukaiņi (skudrlauvas ķermeņa garums ir līdz 4 cm). Parasti spārni ir caurspīdīgi, bagātīgi un smalki dzīsloti (no tā arī radies kārtas nosaukums). Miera stāvoklī spārni jumtveidā sakļauti virs ķermeņa. Gan tīklspārņu kāpuri, gan pieaugušie īpatņi ir plēsīgi. Ēd laputis, bruņutis, tīklērces un pat skudras. Dažas sugas barojas arī ar ziedputekšņiem un nektāru. Latvijā konstatētas ~ 40 sugas (pasaulē zināmas ~ 4500 sugas).

Vairākumam makšķernieku šīs kārtas pārstāvji un jo sevišķi maksteņu kāpuri ir labi pazīstami. Makstenes ir vidēji lieli, retāk sīki vai vēl retāk lieli kukaiņi, parasti neuzkrītošā brūnā, pelēkā vai iedzeltenā krāsā. Dažām no tām, piemēram, Phrygaena grandis un Ph. striata uz brūnganajiem spārniem ir pelēcīgi plankumi. Pēc izskata tās atgādina tauriņus. Atšķirībā no tauriņiem makstenām uz spārniem ir nevis zvīņas, bet matiņi. Makstenes visumā ir vājas lidotājas un dienā gandrīz nemaz nelido, toties naktī, līdzīgi kā daudzu sugu naktstauriņi, parasti lido uz gaismu. Dienā makstenes slēpjas uz piekrastes augiem (parasti sēž ar uz leju vērstu galvu), bet izlido, kā jau minēts, vakarā. Pieaugušās makstenes barību neuzņem, sūc tikai šķidrumu (ūdeni, nektāru). Dzīvo tikai dažas dienas. Pēc pārošanās un olu izdēšanas makstenes nobeidzas. No olām izšķīlušies kāpuri dzīvo ūdenī. Makstenes dzīvo gan stāvošos, gan tekošos ūdeņos, arī avotos un pavasara lāmās. Šo kukaiņu nosaukums cēlies no raksturīgajiem kāpuru mājokļiem – makstīm, kuras tie veido no smiltīm, akmentiņiem, gliemežu čaulām, augu daļām, retāk tikai no tīmekļu dziedzeru sekrēta. Pēc raksturīgās mājiņas samērā viegli var noteikt arī makstenes sugu. Dažu sugu kāpuri veido piltuvveida ķeramtīklus, kuros straume sanes barību, galvenokārt sīkus ūdens kukaiņu kāpurus. Savukārt dažu plēsīgu sugu kāpuri neveido nekādas slēptuves. Piemēram, ģints Rhyacophila kāpuri dzīvo straujos ūdeņos zem akmeņiem. Kā jau minēts, maksteņu kāpuri pārsvarā ir plēsīgi, bet ir arī detrītēdāji un augēdāji. Savukārt no maksteņu kāpuriem pārtiek daudzu sugu zivis, piemēram, plauži, līņi, raudas, asari, ķīši. Dažas zivis, piemēram, foreles un taimiņi ķer arī pieaugušās makstenes, kad tās tikko izšķiļas.

No lielajām airvabolēm visbiežāk Latvijā sastopama zeltmalu airvabole Dytiscus marginalis. Tās ķermenis ir 27 – 33 mm garš, samērā plakans, ar sašaurinātu priekšgalu un pakaļgalu. Pakaļkājas garas, plakanas, klātas gariem matiņiem. Tēviņam priekšspārni gludi, bet mātītei tie var būt arī rievoti. Arī zeltmalu airvabole ir plēsīga, bet ir noskaidrots, ka tā ilgi, pat 1 – 2 mēnešus, var iztikt bez barības. Šī vabole var nodarīt ievērojamu kaitējumu arī zivsaimniecībā. It sevišķi 2. un 3. stadijas kāpuri, jo viņi vislielākā skaitā sastopami vasaras pirmajā pusē, kad zivju, piemēram, karpu, mazuļi vēl ir mazi un viegli satverami. Kāpuri, tāpat kā pieaugušās vaboles, uzbrūk arī citiem ūdens kukaiņiem un to kāpuriem, kā arī gliemežiem, vardēm un tritoniem. Kad kāpurs ir pieaudzis tas atstāj ūdeni un uz sauszemes – augsnē – iekūņojas. Atkarībā no vides temperatūras kūniņas stadija ilgst 2 – 4 nedēļas un pat ilgāk.