Tā nu ir sanācis, ka pajautāju Ārim, lai šis man atraksta tādu kā nelielu izklāstu par viņu turpmākajām gaitām, jo bija tā, ka viens no šī trio bija pazudis ilgstoši pazudis. Tapa pat video, kurā abi ar Kārli izteica sēras par pazudušo Ronaldu, taču ar viņu viss bija kārtībā un šis bija pazudis, jo kaut kur saēdās sēnes. Bet par visu pēc kārtas... Tagad trijotnes ceļi ir šķirti un viņi vairs nebrauc trijatā, bet jau atkal pa diviem. Ja iepriekš ziņoju par to, ka viņi vizinājās vilcienā, lai galā dabūtu močus un dotos tālākajās gaitās, tad vēlāk par viņiem es maz ko uzzināju. Bet tagad es zinu daudz vairāk informācijas, daudz vairāk piedzīvojuma gara.
Āris rakstīja, ka ir nobraukti 1500 kilometri. Pirmajās trijās dienās viņam Nepālā esot bijis sūdīgi, jo viņš pamanījās saindēties ar Indijas šoseju malā esošu ēdienu. Viņam bija spēcīgi vēdera krampji un augsta temperatūra, kuru viņš dzina lejā ar ļoti (pat brutāli) aukstu dušu. Dzīvošana notika hosteļos. Par blusu apsēsto vietu jau tiku rakstījis. Tur viņi mitinājās tieši tobrīd, kad Āris bija saindējies ar ēdienu. Tālāk nekur aizbraukt viņš nebija spējīgs. Draudēja saules dūriens. Karstuma dēļ viņi brauca noreibuši un tas nebija diez ko droši.
---
Tad viņi bija tikuši līdz Butvālai (vai kā šo vietu latviski sauc?). Ceļš turp esot bijis samērā garlaicīgs, toties viņi dabūja bez maksas paēst kādās nepāliešu kāzās. No Butvālas ceļš veda uz Pokharu, kurā viņi atradās dienā, kad Āris man pastāstīja šos jaunumus. Ceļš uz šo pilsētu bijis ļoti skaists. Vidējais ātrums ar motociklu bija 30 km/h, jo tas bija ceļš ar lieliem, asiem līkumiem, automašīnām, kuras traucēja braukt ātrāk un daļu adrenalīna, kuru puiši dabūja šo ceļu braukdami. Nakts hotelī, kur tika nokaulēta cena uz lētāko iespējamo variantu – astoņi eiro par istabu. Tā bija istaba ar trim gultām. Divas dienas vēlāk viņi brauca uz kalniem, kur viņi cerēja tikt 3500 metru augstumā. Līdz šai vietai gan viņi netika, jo kādā vietā katram bija jāmaksā 40 eiro, kuri viņiem nebija, tāpēc nācās griezties riņķī un braukt atpakaļ uz pilsētu, kurā viņi jau bija dzīvojuši.
Pa ceļam uz šiem kalniem, viņi nakti pārlaida aiz kāda motociklu servisa, zem nojumes, kur viņi ar kādu ģimeni sarunāja lētas brokastis. Tās bija pildītas pankūkas. Tajā pašā dienā viņi izbaudīja savu pirmo tropisko lietu. Minūtes laikā abi izlija cauri slapji un arī somas ar visu inventāru bija tādas pašas. Nācās sapirkties plēves un visu kārtīgi sapakot tālākajam braucienam kalnos.
---
Nākamajā naktī viņi palika kādā lauku mājā, kur pa 3 eiro dabūja istabiņu, kurā katram bija sava gulta. Budžeta dēļ viņiem nācās atteikties no vakariņām par 2,5 eiro no katra. Tā vietā viņi iegādājās karstu ūdeni, ar kuru pagatavoja katlu ar Rolton nūdelēm. Bija arī saldais ēdiens – salda baltmaize. Pēcāk sekoja visbriesmīgākais ceļš pa kādu viņi jebkad dzīvē bija braukuši. Skati, protams, skaisti un neaptverami – visa tā daba, tie kalni. Ceļš aizvien bija skarbs un varēja iznīcināt jebkuru braucamrīku, kurš pa tādu pārvietojas. Desmit kilometrus Āris esot braucis ar domu, ka viņa motocikls izjuks pa detaļām, jo neviens no viņu močiem nebija paredzēts tādiem ceļiem. Ceļu nereti šķērsoja upes un ūdenskritumi un likās, ka tur arī nāksies palikt.
Vienā no reizēm Āris piedzīvoja smagu kritienu. Arī pārējie bija gāzušies. Jo augstāk viņi brauca, jo vairāk pievīla tehnika. Trūka skābeklis. Āra motocikls dažviet pat negribēja pielēkt. Ja sākumā viņiem bija doma braukt pāri visiem kalniem, tad vēlāk šī doma tika atmesta, jo bija daudzi, kuri teica, ka tas neesot iespējams. Tur takas esot ledainas un bīstamas, un motocikli tik stāvā kalnā nepavilktu. Puiši atgriezās pilsētā noguruši. Tur viņi dabūja viesnīcu par pieciem eiro. Nākamo dienu viņi paņēma brīvu un tā bija diena, kurā Ronalds devās palasīt savu grāmatu un tas viņam beidzās ar pazušanu uz 60 stundām. Šajā laikā abi pārējie ceļotāji devās uz policijas iecirkni ziņot par pazudušo personu, no kuras tobrīd nebija ne miņas. Kad viņš atradās, lietas mainījās un līdz ar to PostNos atkal bija kļuvis par duetu. Viņi bija nolēmuši ceļu turpināt divatā, jo ceļošanas vīzijas visiem trim krasi atšķīrās. Tieši tobrīd Ronalds vairs netika uzskatīts par komandas papildinājumu.
---
Dienā, kad saņēmu šīs apjomīgās vēstules, viņi, nu jau divatā, devās uz Katmadu, lai iesaistītos brīvprātīgo darbā un uz pāris dienām tur arī paliktu. Kārlis jau Latvijā būdams bija aktīvs un izpalīdzīgs vienā no ziedojumu fondiem un daļu savu ienākumu ziedoja tieši šim fondam. Par to gan viņš jums pastāstītu pats uzreiz pēc atgriešanās. Visādi citādi ar motocikliem lielu problēmu nav bijis. Kārlim reiz mira nost mocis un nācās mainīt sveces, ko viņiem gribēja iesmērēt par 10x dārgāku cenu. Nācās izbraukāt vairākas darbnīcas līdz atrada īsto problēmu. Arī koferu turētāju nācās nomainīt, kas bija visai lēts prieks. Tika mainīta arī eļļa un moči sagatavoti turpmākajam ceļam uz Delī. Āris piebilda, ka turp gribētu braukt caur Vārānasī, bet esot jāredz, ko Kārlis tajā sakarā būs izdomājis, he. Saplīsa arī GoPro kamera, kura nokrītot uz grīdas no 30 cm augstuma. Tieši uz lēcas, sasodīts! Tagad viss tiek filmēts ar Āra abām kamerām. Visa elektronika ir smagi noputējusi, jo ceļi pārsvarā bija grantēti. Vēstules beigās Āris piemin cerības izdzīvot atlikušo ceļu kalnos...
Pirmie iespaidi ŠEIT!
Otrie iespaidi ŠEIT!
Foto galerija ŠEIT!
Indijas garša ŠEIT!
Indija uz motocikla ŠEIT!
Seko viņu gaitām Facebook!
