Atcerējāmies, ka šodien vēl īsti nebijām ēduši, tāpēc devāmies pārtikas meklējumos.
Kā jau katru vakaru lietus sāka gāzt kā ar spaiņiem, tāpēc izvēlējāmies Kolumbiešu ēdienu tuvākajā Ķīniešu ēstuvē. Tajā nepiedāvāja irbuļus un bija jāēd no plastmasas šķīvjiem. Viss normāli, Kolumbijā vienīgā autentiskā virtuve, iespējams ir tikai viņu pašu.
Mūsu brokastpusdienvakariņas bija tik vēlu, ka sāka jau satumst. Prasīju draugam kāds laiks, izradījās, ka bija laiks jumta terasei.
Mēs dodam priekšroku vietām kur nav jāpiemaksā par to, ka Tu baudi skatu vairāk nekā savu dzērienu. Ja uz kāda mājas jumta būtu liķērija, tad dotos uz to, bet ir arī tāds Hostelis Ondas ar bāru un ļoti hipsterīgu terasi.
Vakars pavisam noteikti bija izdevies, bijām drošībā zem jumta. Kamēr pakšķināja lietus, tērzējām un skatījāmies kā strauji satumstot, kalnu ieskautajā pilsētā, pamazām tiek ieslēgts apgaismojums sākot no ielejas līdz augstākajām kalnu nogāzēm.
Es esmu diezgan izteikts dabas bērns no laukiem un Kolumbijā vēlējos ari paklaiņot pa kādu mežu. Turpat Medeljinā ir lielisks dabas parks, pieejams visiem, kam nav slinkums un ir bail no īstajiem, mežonīgajiem mežiem.
Arvi parks patiesībā ir mežs ar milzīgu dabas daudzveidību un vairākām daļām. Parkā ir arī iespējamas drusku ekstrēmākas aktivitātes, piemēram tāds kā ''Zvērglis'' Siguldā. Zvērglis esot vienīgā interesantā vieta tajā parka daļā, tā kā mani dažkārt mēdz pārsteigt bailes no augstumu priecājos, ka izlemjam izlaist šo pasākumu.
Uz Arvi parku var tikt braucot ar to pašu Metro Cable ar ko jau braucām iepriekš, tikai šoreiz jābrauc drusku tālāk. Gaisa vagoniņš atkal ved pār Medeljinas nomalei kalna nogāzē, kur jau bijām viesojušies.
Cik šeit skaisti skati, tik cilvēki nabadzīgi. Gandrīz vai šķiet, ka šī ainava ir cena par ko cilvēki maksā ik dienas dzīvojot nabadzībā.
Bet pati pilsēta, šķiet izaugusi pati no sevis un mājas kā tādas sēnes kaut kā saaugušas apkārt viena otrai. Nav jau brīnums, ka tai tik skarba pagātne, bet dzīvojot, kopā tik cieši blakus, viens otram palīdzot grūtībās, šeit sastopami vislaipnākie cilvēki ar visplašāko smaidu.
Braucot tālāk jau var redzēt tikai mežus un kalnus un tā vien šķiet, ka tūlīt aizmirsīsies elpot. Ja būtu iespēja nospiestu pauzes pogu un vienkārši vērtos tālumā.
