Nākamajā dienā mums bija paredzētas nelielas sporta aktivitātes. Pilsētas parkos pilnīgi visiem iedzīvotajiem par brīvu ir pieejami trenažieri. Tas ir vēl viens inovatīvs pasākums, ko vajadzētu ieviest visās pilsētās un ciematos. Lai gan ar tiem trenažierim jutos mazliet neērti, jo biju vienīgā meitene. Tāda sajūta, ka galvenais veču sports tajā bija blenzt uz mani. Viena laikam nekad uz šejieni nenāktu, tomēr ceru, ka varbūt citas meitenes arī saņemsies nākt sportot.
Pēc sportošanas ievērojām tradīciju kārtīgi pieēsties. Tas mums katram izmaksāja apmēram trīs dolārus. Porcijas te tiešām lielas, ka pēc tādas izēšanās knapi aizkustējām atpakaļ mājās. Kolumbieši ēd gaļu, pupiņas, rīsus, kartupeļus, avokado un banānu uz viena šķīvja. Starp citu, avokado un banāni viņiem ir vienkārši pasakaini.
Pēc nelielas siestas mūsu ceļi veda uz botānisko dārzu, kur piestājām iedzert ko atspirdzinošu un uzņemt pāris obligātos atvaļinājuma selfijus. Tiklīdz telefons tika novietots pašiņu pozīcijā nez no kurienes parādījās skolnieki un sāka pozēt kopā ar mums, pēc tam pat mēģināja sarunāties angliski. Šeit patiešām ir sirsnīgi cilvēki, kas vienmēr centīsies pārmīt kādu vārdu.