Nesen sadomājām ar vīru aizbraukt pārbraucienā un piknikā. Man, kā latvietei, ja runa ir par pikniku, ilūzijas pavisam nesaskan ar to, kādi ir pikniki Libānā. Bet par to mazliet vēlāk..
Devāmies uz ļoti skaistu reģionu, ar nosaukumu Batroun (Batrūn).
Bijām nolēmuši pirmo apskatīt vienu no vīna darītavām, pēc tam aplūkot klosteri, vienus no pasaulē vecākajiem olīvkokiem, un tad meklēt vietu piknikam.
Libāna, lai gan ļoti maza valstiņa, tā ir ļoti kalnaina. Šo pasakaino skatu dēļ, pārbraucieni man jo īpaši patīk!
Vīna darītava IXSIR izrādījās ļoti iespaidīga, moderna un ar brīnumainu dabas ainavu apkārt. Ieradāmies 30 min pirms kārtējās ekskursijas, tādēļ katrs saņēmām vīnaglāzi ar lūgumu pagaidīt. Ārpus telpām pavērās omulīgi, lapu koku ieskauti dīvāni ar koka kaldiem, skatu uz vīnogu laukiem un kalniem tālumā. Vēlāk sekoja interesanta ekskursija, vīna testēšana un vīna iegāde ”par piemiņu”.. Pēc tam nācās nedaudz uzgaidīt pirms doties projām, jo gardais vīns bija darījis savu darbiņu godam- galva dulla un smiekli par neko! Hehe, man kā vīna nedzērājam efekts bija īpaši manāms!
Nākamais pieturas punkts, klosteris, tika apskatīts īpaši operatīvi, ņemot vērā, ka vēl atgājām no vīna darītavas ”iespaidiem”..
Ar katru minūti devāmies augstāk un augstāk kalnos. Un tur cilvēki ir īpaši viesmīlīgi un laipni. Apstājāmies pie kāda sirma un smaidīga vīra, kuram pieder mazs, noputējis, vecs veikaliņš, un lūdzām pēc padoma kur doties. Šis jaukais vīrs pastāstīja, ka viņa paša sētā ir vecie olīvkoki un, redzot, ka es cielēju uz vīģu koku tuvumā, pačukstēja, ka olīvkoku dārza galā esot varens vīģu koks, pilns ar sulīgām vīģēm! Ah, šī ir viena no lietām, ko mīlu Libānā- augļu bagātība! Pie šī vīra mājas bija pergola, apaugusi ar vīnogām un pat kivi! Šos gardumus gan nenogaršojām, jo nebija vēl gatavi, bet, pēc olīvkoku apbrīnošanas, tikām klāt lielajam vīģu kokam! Tur nu gan saēdāmies un vēl paņēmām līdzņemšanai- plānotajam piknikam! Kas par baudu- ēst pašas noplūktas vīģes!
Dodoties tālāk, cītīgi meklēju vēl kādu augļu koku, un atradu! Žigli apstādinājām mašīnu un es aizskrēju līdz kokam, kas bija pilns ar granātāboliem! Palēcoties noplūcu vislielāko un krāšņāko, un žigli bēgu prom uz mašīnu, lai īpašnieki nepamanītu. Plāns izdevās un dažas dienas vēlāk mājās to notiesājām libāņu gaumē- sēkliņas sabērtas bļodiņā un pārlietas rožūdeni!
Meklējot piemērotu piknika vietu, apstājāmies vēl kādā mazā ciematiņā, kur nopirkām man’oushe jibne (man’uše žibne- lavašveidīga maize ar balto sieru) , pastaigājāmies, tikām pie vīnogām, tās paēdām un devāmies tālāk. .
Un tad es sapratu, ka pikniks nebūs gluži tāds, kādu es to iztēlojos..
Es iztēlojos pļavu, maigu zāli, putniņus čivinām un maigu vēja brīzi.. bet Libānā pļavu vietā ir ērkšķiem noklāta zeme, un, ja nav ērkšķu, tātad tos ir apēdušas kalnu kazas un atstājušas dāvanu – daudz tumši brūnas bumbiņas uz zemes! Nekur tālu no ceļa nav iespējams aiziet, ja nav kalnu pārgājienam piemērots apģērbs, bet, ja atrodies tuvumā ceļam, tad visas garāmbraucošās mašīnas samazinās ātrumu un cītīgi nopētīs kas tur sadomājis piknikot.Ah un putni! Libāņiem viens no hobijiem bieži vien ir putnu šaušana un ēšana! Visus gan viņi needot, daži esot īpaši garšīgi… Bet, šķiet, šī iemesla dēļ putni te ir samērā reta parādība (salīdzinot ar Latviju).
Lēnām braucot un pētot apkārtni,atradām kādu skaistu vietu ar varenu skatu, un nolēmām tur palikt. Uzvilkām piemērotus apavus, paņēmām sagatavoto ēdienu ar salasītajām vīģēm saldajā ēdienā un meklējām, kur likt paklājiņu. Ilgi nebija jāmeklē, jo starp ērkšķiem un akmeņiem atradām vienu daudz maz plakanu virsmu bez ērkšķiem! Abi nopriecājāmies, uzlikām paklājiņu, sagatavojām ēdienu un, tikko sākot ēst, pamanījām, ka mums visapkārt ir daudz mazas, brūnas kalnu kazu spiriņas!!
Grasījāmies mainīt vietu, bet ēdiens bija jau sagatavots un apkārt bija vien ērkšķi un akmeņi..
Pārliecinājāmies, ka paši neesam uzklājuši paklājiņu uz kādas no kazu atstātajām dāvaniņām un nolēmām koncentrēties uz ēdienu un dabas skatu, nevis spiriņām!
Tas gan bija viens žigls pikniks!
Pēc piknika safotografējām skaisto dabu, pasmējāmies par vecu vannu nekurienes vidū,
sapakojāmies un devāmies mājup. Kalnu ceļi bieži vien nav apgaismoti, tāpēc, kamēr vēl saule pie apvāršņa, bija jāpaspēj aizbraukt līdz pilsētai.
Vīrs atzina, ka mazie kalnu celiņi viņam radīja sajūtu, ka ir kādā citā valstī.
Šī valsts ir tik dažāda, ka pat libāņus nebeidz pārsteigt!
