Pieredzes stāsts: Kā tas īsti ir - pārcelties uz dzīvi Nigērijā?27

Gatavojot ēdienu, viņi gandrīz visam pievieno Maggi buljona kubiņus. Un piparus. Daudz piparu. Bērni līdzi uz skolu pusdienām ņem nūdeles. Mazajiem jau pirms viena gada vecuma sasniegšanas tiek doti čupačupi un limonādes.

Lai pasargātu ēdienu no sabojāšanās (jo elektrība var pazust jebkurā mirklī un uz nenoteiktu laiku), to vispirms izvāra un tad fritē lielā daudzumā eļļas. Šādi pagatovotu ēdienu var turēt ārpus ledusskapja pat nedēļu. Nigērieši saulespuķu sēklas neloba, viņi tās ēd ar visām čaumalām. Viņiem nav saldumu. Ne šokolādes, ne cepumu, NEKĀ.

Indijas rieksts šeit ir mans vislielākais atklājums. Tas ir vienlaicīgi gan auglis, gan rieksts. Augļa daļa ir tā dzeltenā augšpusē. Tā ir maiga un sulīga, un garšo pēc ābola. Tas šeit ir lielā cieņā.

Rieksts ir paslēpts apakšējā daļā, bet to ieskauj inde. Ja mēģināsi to izlobīt ar plikām rokām, tad inde tev apdedzinās rokas. Šī iemesla dēļ visu rieksta daļu kopā ar indi vispirms izvāra un tikai tad riekstu izloba. Pareizi izvārīt un izlobīt prot tikai retais, mājās to nedara. Līdz ar to pat ja mums dārzā ir koks ar šiem riekstiem, pašu riekstu mums mājās nav.

Komplimenti

Kad lūdzu, lai vīrs pasaka man ko jauku, es parasti dzirdu:

‘’Tu esi kā moskīts. Tu esi vienīgā, kurai ļauju sev iekost. Tu esi cukurs manā tējā. Tu esi Maggi kubiņš. Tu esi mans gaisa kondicionieris.’’

Tagad, kad dzīvoju Nigērijā, es patiešām arī izprotu šo komplimentu jēgu. Piemēram, moskīti šeit pārnēsā nāvējošas slimības, tādēļ cilvēki no tiem izvairās visiem iespējamajiem līdzekļiem.

Dzīves apstākļi

Ūdens mums nav jau piekto dienu. Pēdējā reizē, kad ūdens pazuda, to atjaunoja tikai pēc mēneša. Kā mēs izdzīvojam? Mēs ūdeni glabājam apjomīgās tvertnēs. Kad ūdens beidzas, mēs to pērkam. Ja iespējams, mēs rokam aku.

Elektrība šeit ir nevis 24/7, bet pēc grafika. Mobilie sakari šeit ir ļoti nestabili. Elektrība mums parasti ir laikos no plkst. 8:00 līdz 14:00 un no 20:00 līdz pusnaktij. Pie tā ātri pierod. Turklāt tas dod motivāciju saplānot savu dienu. Es lieliski zinu, kad varēšu uzlādēt savu tālruni un izmantot internetu. Dzīvojot Krievijā, es visu savu dienu izniekotu, sēžot internetā.

Pirms devos uz Nigēriju pirmo reizi, es neko nezināju par šo valsti un neko arī vīram nebiju jautājusi. Kad bijām nolēmuši kāzas svinēt tur, cilvēki mani sāka baidīt ar stereotipiem par dzīvi tur. Mans vīrs to visu klausījās, bet neteica neko. Patiesību sakot, es pat neatceros, ko cilvēki man teica. Es nespēju noticēt, ka vieta, no kuras nāk mans vīrs, tiešām ir tik slikta.

Pēc mēneša pavadīšanas Nigērijā biju pabijusi tur gan mazos ciematiņos, gan mazpilsētās, gan galvaspilsētā. Redzēju to, cik dažāda var būt dzīve šeit. Nedēļu pavadījām divstāvu luksusa mājā ar skatu uz kalniem un ne no kā neatkarīgu ūdens apgādi. Citās dienās mums nebija ne ūdens, ne elektrības un bez vietējo atbalsta bija bail doties ielās.

Nekas nekad iepriekš mani nebija tik ļoti biedējis kā pārcelšanās uz Nigēriju. Vienmēr domāju, ka, ja šī valsts ir radījusi tik lielisku cilvēku kā mans vīrs, tad arī pati valsts noteikti ir lieliska. Un te nu es esmu. Esmu šeit un redzu, ka Nigērija patiesībā ir gluži citāda nekā cilvēki domā. Bet lietu redzējums jau vienmēr paliek katra paša ziņā. Nav svarīgi, kur mēs dzīvojam. Ir svarīgi, ar ko mēs dzīvojam. Mīliet viens otru!