9

 123  1

Labrīt, spoki! Pirms nedēļas sāku publicēt šo stāstu un šodien tas noslēgsies. Patīkamu lasīšanu!

22.jūnijs.

I. Hostelis Maskavā.

Plkst.4:00 no rīta tikai, bet esmu jau pamodies. Karstums liek par sevi manīt pat tik agrā rīta stundā. Arnis un gvatemalietis gan vēl guļ. Lai jau guļ, tikmēr uzrakstīšu ar ko beidzās vakardiena.

Tātad, tieši pie mūsu hosteļa sākas lielais Sokoļņiku parks, kura sākumā atrodas MI helikopteru izstāde ar modelīšiem un plašiem aprakstiem par populārākajiem modeļiem. Aplūkojuši to, pastaigājam nedaudz pa lielveikaliem, kuru te nav mazums. Esam noguruši, tāpēc vairāk nekur šovakar nedosimies. Vietējā veikalā iepērkamies vakariņām un pa ceļam uz hosteli turpat parkā izdzeram pa aliņam. Ceļojums jau var teikt ir galā, visi likumi un noteikumi mums palikuši vienaldzīgi. Nevaram tā uzreiz atrast vietu, kur dzert alu sabiedriskā vietā būtu visdrošāk tā, lai policisti nepieķertu, bet beigās sazīmējam īsto vietiņu – bērnu rotaļlaukums, kura viena stūris pie soliņiem zemē ir kā nosēts ar alus pudeļu korķīšiem. Tātad, vieta droša un iezīmēta. Nostājamies pļaviņā zem kokiem netālu no šī stūrīša un atveldzējamies. Izdzēruši alu dodamies uz hosteli, kur pavakariņojam, iedzeram šņabīti un, sarkani rietošas saules staros pīpējot, skatāmies, kā pa ielu nāk un iet sapucējušās meitenes. Šovakar tieši pāri ielai esošajā skolā ir izlaidums. Gandrīz sapucējušies puiši, savukārt aiz stūra ierauj no kakliņa par godu izlaidumam. Tā arī nesagaidījuši gvatemalieti pārnākam, nedaudz pēc pusnakts aizmiegam.

II. Joprojām hostelis Maskavā.

Ir pagājušas tieši trīs stundas, kopš pamodos – nu jau pulkstenis rāda septiņi, bet tik daudz notikumu jau notikušu! Ne velti par šo pilsētu ir slavenā dziesma “Moscow Never Sleeps” divās vienādi superlabās versijās! Tātad, kad biju pabeidzis rakstīt iepriekšējo rindkopu, izeju ārā uzpīpēt un atgriezies secinu, ka viens no diviem istabiņas biedriem ir jau pamodies. Tas, protams, ir gvatemalietis, kas kaut ko spaida savā telefonā. Iekšējā balss man saka, ka plkst.4:55 no rīta ir īstais laiks iepazīties ar dienvidamerikāņiem, tāpēc pieeju sasveicināties. Pieklājības labad notēloju, ka nezinu jau, ka šis ir no Gvatemalas. Puisis ir uz goda – atbraucis viens pats no Gvatemalas fanot par visām Dienvidamerikas izlasēm, kas piedalās pasaules čempionātā futbolā. Par visām šīm izlasēm viņš fano tāpēc, ka Gvatemala, loģiski, pasaules čempionātā nepiedalās. Latviju viņš nezina, toties zina Lietuvu, tad nu ātri paplašinu viņa ģeogrāfijas zināšanas uz ziemeļiem. Arī no rīta šņabīša, kas vakar mums ar Arni palicis pāri, viņš neatsakās. Uzzinājis, ka ceļojam no Vladivostokas, viņš lūdz pateikt izmaksas un pasaka arī savējās. Secinu, ka izmaksas maršrutā Gvatemala – Maskava ir tikai par 200 dolāriem mazākas nekā maršrutā Rīga – Vladivostoka – Rīga. Vēl nedaudz parunājamies un tad puisis aizbrauc uz Baltkrievijas dzelzceļa staciju sagaidīt savus draugus. Savukārt es izeju ārā uzpīpēt un secinu, ka skolas pāri ielai, kur vakar bija izlaidums, stadionā notiek kaut kādas mācības ar mūziku un maršiem. Pulkstenis ir tikai seši no rīta! Tā, lūk, Krievijā audzina disciplīnu. Pielietojot mazu viltību, panāku, ka Arnis pamostas, pienāk pie loga un sāk kliegt uz manis, lai netaisu sūdus un mudīgi nāku iekšā hostelī. Atgriežos istabiņā, Arnis ir ļoti dusmīgs, nevaru viņu arī nomierināt, jo visu atlikušo šņabīti no vakardienas ar gvatemalieti esam izdzēruši. Tomēr ir arī pozitīvais moments – nolemjam iet dušās un doties uz centru, pastaigāt pa Maskavu.

III. Rīgas stacija Maskavā.

Sēžu Rīgas dzelzceļa stacijā un rakstu šīs pēdējās rindas, esot Krievijā. Ko tad sadarījām pa šo karsto dienu?

No rīta, pēc dušas, aizbraucam ar Arni uz centru. Uz Sarkano laukumu neejam, jo tur jau ir būts pietiekami daudz reižu. Doma ieiet Ieroču palātā vai apskatīt Faberžē olas atkrīt pati no sevis, kad, izkāpuši no metro, ieraugam visapkārt Kremlim nožogojumusun milzīgas rindas ar futbola faniem pie vienīgajiem atvērtajiem vārtiem uz Kremli. Principā te – Maskavas pašā centrā, ja neskaita policistus un karavīrus, ir tikai tūristi – angliski, spāniski, vāciski, franciski un vēl visvisādās valodās runājoši futbola fani, kas ir gatavi nīkt nereāli garās rindās, lai tikai tiktu iekšā Kremlī. Pārejam Maskavas upi, zīlējot, vai mūsu tilts ir tas, uz kura nošāva Ņemcovu, vai tomēr tas īstais ir blakus esošais tilts. Arnis ieiet izstaigāt Tretjakova galeriju, bet es pa to laiku apsēžos atveldzēties alus dārzā, kur sēžu un sūtu sms uz Latviju draugiem un draudzenēm. Sagaidu atpakaļ iespaidiem pārbagātu Arni un braucam atpakaļ uz hosteli. Izčekojamies, atvadāmies no administratores, kas vakar mūs uzņēma. Viņa aicina atbraukt vēl. Sakām, ka pēc gadiem pieciem varētu atkal šeit būt, jo ap to laiku Krievijā varētu būt pasaules čempionāts hokejā. Un uz šo viņa atbild patiesi viedus vārdus, sakot, ka pēc tik ilga laika, cerams vairs nebūs šajā pilsētā, bet gan beidzot būs atgriezusies savās dzimtajās mājās Urālos. Kā tas saskan ar Arņa vēlmi vienreiz atgriezties Zilo ezeru zemē no Īrijas! Kā tas saskan ar manu vēlmi 1.oktobrī uzvarēt tiesā, lai ar mierīgu prātu un pilnu maku varētu nākamgad pamest Rīgu un sākt būvēt ģimenes ligzdiņu laukos. Šie hosteļa administratores vārdi ir īstajā brīdī un zelta vērtē, šie vārdi ir tie, kurus paņemsim sev līdzi uz Latviju!

Latvijas Dzelzceļa firmas vilciens “Latvijas Ekspresis” jau stāv aiz stacijas loga. Nopircis pēdējos suvenīrus, arī Arnis atgriežas stacijā. Laiks kāpt iekšā vilcienā. Pēc nieka 922 km būsim Latvijā, bet pēc 24 stundām jau līgosim ar savējiem, ēdīsim Jāņu sieru, degsim ugunskuru un peldēsimies jūrā. Latvija – mēs nākam, Latvija – mēs atgriežamies!

Epilogs

23.jūnijs.

Vilciens.

Vilcienā “Latvijas Ekspresis” braucam kopējā vagonā. Vietas ir numurētas diezgan interesanti – kopā ir gan trīs sēdvietas, gan viena guļvieta. Tas rada nelielas jukas, jo ne mēs, ne citi pasažieri īsti nezina pēc kuriem numuriem vadīties – sēdvietu vai guļvietu, jo tie pārklājas. Tāpēc piedzīvojam patiesu vilšanos, kad pie mums iesākumā cenšas iekārtoties efektīga blondīne apspīlētā rozā minikleitā, kas, diemžēl, ātri vien saprot, ka ir kļūdījusies un pārceļas uz savu īsto vietu pāris plackartes tālāk.

Vilciens brauc ļoti ātri, tāpēc to arī izmanto daudzi Krievijas pilsoņi, lai izkāptu kādā no septiņām pieturām Krievijas teritorijā. Tas arī izskaidro, bet nekādā ziņā neattaisno to, ka no mūsu vagona diviem pavadoņiem viens vispār nemāk runāt latviski, bet otrs (sieviete), lai gan mums atbild latviski, bet piebilst “skatieties taču, kur jūs atrodaties un kādu valodu jālieto”. Esam neizpratnē, jo Civillikuma 842.pants par vilcienusasaisti ar Latvijas zemi nav mainījies. Eh, kā šeit prasītos atkal vienu tematisko pārbaudi, kā tā slavenā pārbaude pirms desmit gadiem (sveiciens Laizānam). Bet kur nu, bez šaubām, pārslogotajam Valsts valodas centram daļas gar vilcieniem, ja jau tas neredz pat savā acu priekšā, ka pretim Rīgas Centrālai dzelzceļa stacijai pakiju kebabu pārdevēji pieņem pasūtījumus uz intonāciju un čuju vai Čaka ielas indiešu restorānā pārdevēji nav pat apguvuši šādas iemaņas.

Esam aizmirsuši nopirkt Krievijā cigaretes, tāpēc retajās apstāšanās vietās varam tikai izkāpt uz perona un pavērot vistuvāk rietumiem esošās Krievijas stacijas. Tas nav slikti, jo pilnībā noskatāmies kā Volokolamskā (kur apstājās galvenā armijas grupa Centrs 1941.gadā) elektriskā lokomotīve tiek nomainīta pret dīzeļlokomotīvi, kā arī izbaudām atrašanos kaut vai tikai uz perona latviešu tautai tik nozīmīgajā Veļikije Luki pilsētā. To, ka nepīpējam jūt arī mūsu līdzbraucējas (divas krievietes katra ar savu meitiņu), tāpēc brīvi ņemamies ar viņu bērniem, palīdzam tiem uzkāpt augšā un lejā guļvietu otrajā stāvā, kā arī risināt šarādes un rēbusus, kamēr mammas pļāpā. Kārtējo reizi (diemžēl pēdējo šajā ceļojumā) pārliecināmies kā vilciens Krievijā vieno pilnīgi svešus cilvēkus, jopirms izkāpšanas katra savā pieturā abas sievietes apmainās ar telefonu numuriem un patiesiem draudzības apliecinājumiem nākotnē.

Man blakus sēdošā mamma nekad nav bijusi ne Latvijā, ne ārzemēs vispār, tāpēc atklāju viņai savu sapni par iestāšanos Mile high klubā. Viņa nebūt nav šokēta, jo pretim dod praktiskus padomus kā TO vislabāk darīt vilcienos. Mjā, sen jau bija laiks aizbraukt no Rīgas uz Sankt-Pēterburgu ar vilcienu – te ir vēl viens lielisks iemesls to beidzot izdarīt. Risinām patīkamas, nepiespiestas sarunas, nav pat jāiet uz restorānvagonu un labi, ka tā. Jo – mums pretim ejai sēdošie divi vācu tūristi (vīrietis ar sievieti) – aiziet uz restorānvagonu (atstājot savas mantas uz guļvietām, jo viņi bija nopirkuši nevis sēdvietas, bet guļvietas), no kura atgriežas krietni pēc pusnakts, tai brīdī secinot, ka augšējā guļvieta ir naturāli kāda aizmiguša pasažiera aizņemta. Tā nu viņi pieklājīgi guļ divatā apakšējā guļvietā, izbaudot visas ar to saistītās neērtības. Toties mums amats rokā – Arnis izlaižas slīpi jau vakarpusē, kad izkāpj viņa blakussēdētāja ar savu mazo meitiņu.Es tikpat bezceremoniāli to pašu izdaru, kad nedaudz pēc pusnakts izkāpj arī mana blakussēdētāja ar savu meitiņu. Pie manis gan pienāk kāds tiko iekāpis pasažieris, kam laikam ir kādas pretenzijas uz guļvietu, taču neliekos traucēts un laižos miegā – kā nekā gulēts nav gandrīz 24 stundas, bet pēc pāris stundām jau būs robeža.

Tas nu arī ir viss. Pasu kontroles dēļ jau pēc pāris stundām Sebežā gan ir jāmostas, toties to atsver laipnās un seksīgās krievu robežsardzes darbinieces, kas mūs profesionāli apkalpo (bez nekādiem zemtekstiem). Tad pusstundiņu, ik pa laikam iemiegot un uzmostoties, paiet ceļš līdz Zilupei, kur Krievijas dīzeļlokomotīve tiek nomainīta uz Latvijas dīzeļlokomotīvi, kā arī izieta Latvijas robežsardzes un muitas kontrole. Vēl trīs stundas līdz Krustpilij paguļam, bet tad esam augšā un vērojam aiz loga garām traucošos tik mīļās Latvijas dabas skatus. Plkst.9:17 izkāpjam Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā. Viss! Lielākā avantūra Arņa un manā dzīvē ir noslēgusies.

Dodamies svinēt Līgosvētkus. Cik tad cilvēks var mētāties apkārt pa pasauli, ja nekur nav tik labi kā mājās!

Komentāri 9

0/2000

  

 3  0 atbildēt
Patika, labs stāstnieks, tiešām iedvesmojoši un interesanti, visas astoņas daļas. Paldies
 2  0 atbildēt

  laikam būs jāaizlaiž  

 2  0 atbildēt

Lai gan pirmajā daļā rakstīju, ka šī nav pamacība topošajiem tūristiem, tomēr - ja ir kādi jautājumi, droši jautājiet.

Paldies visiem par lasīšanu! Cerams, ka patika.

 1  0 atbildēt

  

 1  0 atbildēt
Kur bilde ar blondīni?
 1  0 atbildēt

 1  0 atbildēt