6

 165  0

Labvakar, spoki!

Paldies, ka joprojām sekojiet līdzi šim nebūt īsajam stāstam. Šodien stāstā apmeklēsim lielās stepes (un vienlaikus Kazahstānas) galvaspilsētu Astanu, bet, atgriežoties no tās atpakaļ Krievijā, cīnīsimies uz dzīvību un nāvi par iespēju atgriezties mājās.

17.jūnijs.

I. Autobuss īsi pirms Astanas.

Esam jau Kazahstānā! Plkst.ir 5:00 rītā. Kamēr aust jaunā diena, tikmēr rakstu kā beidzās vakardiena.

Tātad, pēc divu stundu brauciena samērā komfortablā, lai gan pakarstā autobusā, sasniedzam Krievijas – Kazahstānas robežu. Robežpārejas punkts Krievijas pusē tāds, kas attāli atgādina visvecākos Terehovas un Grenctāles laikus. Viena būdiņa, divas biotualetes (tikai robežsargiem, bet ne robežšķērsotājiem) un viss. Stundas laikā mūsu autobuss tiek cauri, turklāt šīs stundas laikā, kamēr mūs apkalpo, neviena automašīna no Kazahstanas puses netiek ielaista. Kazahstānas pusē, savukārt sagaida jau moderns robežpārejas punkts ar solīdu pases kontroles ēku, acu skenēšanas sistēmu, suni un vispār patīkami iekārtotu teritoriju. Tiekam cauri operatīvi un pēc 20 minūšu brauciena pa Kazahstānu garām milzīgiem dīķiem apstājamies pie kādas ceļmalas kafejnīcas, lai visi varam paēst vakariņas un izmantot labierīcības. Labierīcības gan sastāv no koka sirsniņbūdiņas bez durvīm, kur trīs pussapuvušu dēļu grīdā izlauzts caurums, bet blakus esošā rāva grāvī rāda, ka visi labumi tiek novadīti pa taisno tieši mežā. Protams, ka tādas ekstras izmantot nevēlamies, tāpēc būdiņu atstājam sieviešu ziņā, bet paši ieejam dziļāk mežā.

Vakariņas plānotās pusstundas vietā ievelkas uz kārtīgu stundu. Sāk krēslot. Viens pēc otra atbrauc trīs pussarūsējoši žiguļi uzņemt tos autobusa pasažierus, kas, acīmredzot tepat tuvumā dzīvo. Komplektā ar ne visai labo ceļa segumu iespaidi par Kazahstānu velk filmas “Borats” līmenī.

Autobuss lēnam tuvojas Astanai. Ap pusnakti, kad atstājam Petropavlu, izkāpuši jau ir tik daudz cilvēku, ka ar Arni varam sēdēt vai gulēt katrs pa diviem sēdekļiem. Karstums vairs nemoka, var izstiepties ērtāk un tā nu kopā ar visu autobusu draudzīgi krācam.

II. Viesnīca Astanā – ierašanās.

Plkst.5:30 iebraucam Astanā. Pilsētas nomales izskatās diezgan noplukušas, pat kaut kas meksikāņu seriāla “Vienkārši Marija” stilā. Tuvojoties pilsētas centram, skati uzlabojas. Autoosta ir ne pārāk liela, taču tīra un klusa, lai gan WC telpas apbēdina – vienkārši caurumi grīdā. Uzreiz ejam nopirkt biļetes rītdienas atpakaļceļam. Diemžēl varam nopirkt tikai uz pašu vēlāko reisu – pirmie divi reisi uz Omsku ir pieejami tikai Krievijas un Kazahstānas pilsoņiem (diskriminācija – kur skatās Makss van der Stulbs un citi augstie EDSO komisāri?). Tas nedaudz maina mūsu plānus attiecībā uz vilcieniem tālāk projām no Omskas, bet it kā vēl nekas traģisks (tikai vēlāk sapratīsim kā mēs maldījāmies).

Nopirkuši biļetes, dodamies meklēt mūsu viesnīcu, kurai jābūt kaut kur tepat – 450 metrus no autoostas. Diemžēl atrodam to tikai pēc kādas stundas, jo mājas numurs tai ir 1a, kas izrādās ir ēka dziļi pagalmos. Pēc booking.com ievietotajām fotogrāfijām viesnīca izskatījās solīda un cena par nakti (5000 Kazahstānas tenges uz diviem cilvēkiem) jau ir pavisam skaisti, taču dzīvē viss izrādās savādāk. Viesnīcas ārpuse liecina, ka ēka ir piedzīvojusi arī labākus laikus, savukārt foajē ož pēc cigarešu dūmiem, kas gan ir saprotami, jo ieeja viesnīcā ir tieši caur smēķētavu. Savukārt cena par numuriņu ir jau 7000 tenges, lai gan bijām nobukojuši par 5000. Tiesa, arī 3500 tenges no cilvēka liecina, ka šī ir vislētākā viesnīca, kurā savā dzīvē esmu apmeties, jo 3500 tenges ir aptuveni 9 euro jeb 6,30 lati, tādējādi pārspējot 7 latus, ko 2002.gada 5.martā samaksāju par nakti viesnīcā “Oskars”... Pats numuriņš normāls – gultas, duša, TV ar 70 kanāliem – ko gan vairāk vajag?

III. Viesnīca Astanā – atskats vakarā uz pavadīto dienu.

Ja nu līdz šim kādam ir licies, ka Kazahstānu tikai nolieku, tad tā nu nepavisam nav. Šodien Astanas centru apmeklējam pat divas reizes un vienkārši trūkst vārdu, lai aprakstītu šo tikai 20 gadus pastāvošo pilsētu. Nereālas celtnes, futūristiska arhitektūra, dārzi, parki un pieminekļi liecina par to, ka šeit ir un joprojām tiek ieguldīti pat ne miljardiem, kā minēts tūristu ceļvežos, bet drīzāk jau triljoniem dolāru. Dzīvības koka un laimes putna (Baiterek) tornis, Prezidents pils, Nacionālā bibliotēka, Nacionālā koncertzāle, Nacionālais muzejs, Neatkarības laukums, Neatkarības statuja, Neatkarības pils, Hazrat sultan mošeja, Miera un samierināšanās piramīda, Mīlētāju parks, bērnu atrakciju megaparks, Khan Shatyr utt., utjp. To nevar izstāstīt – tas ir jāredz! Dubaija 2 – tas varētu būt vistuvākais salīdzinājums.

Biežākais vārds, ko Arnis šodien lieto ir “iespaidīgi”, bet arī pieliekot tam priekšā visus iespējamos apzīmējumus, kā, piemēram, grandiozi, nereāli, super utml., tāpat nebūtu pateikts nekas. Sajūsmina mūs te pilnīgi viss un uz katra soļa. Ir gan viena lieta, kas nav minēta nevienā tūristu ceļvedī, proti, trakie šoferi, kas brauc kā maniaki. Izbaudām to pilnībā arī ar sabiedrisko autobusu, kura šoferis vālē tā, ka vairākas reizes pieturās cilvēki vispār netiek uzņemti, autobusam vienkārši padrāžoties garām. Vienlaikus gājējus te laiž pāri ielai ikvienā vietā, pat tur, kur gājēju pārejas nemaz nav.

Katrā ziņā Astana ir pilsēta, uz kuru vērts ir atbraukt vēlreiz, jo pa 20 gadiem vēl nav uzbūvēts viss iecerētais, par ko liecina daudzi būvlaukumi. Turklāt būvējas te straujos tempos, kas gan ietekmē nedaudz kvalitāti – šur tur jau var redzēt dažādus sīkus defektus grandiozajām celtnēm, kas gan ir sīkums uz šī lieliskā fona. Tāds pats sīkums ir absolūti nedzeramais kumiss, kuru aizstājam ar kazahu šņabīti, kas smaržo pēc priežu skujām, uzkožot izcili garšīgu kebabu ar biezu maizīti un noskatoties pa TV pirmo spēli no šā gada pasaules čempionāta futbolā (Meksika pret Vāciju). No sirds priecājamies par meksikāņu vārtsarga Očoa lielisko spēli, tāpat kā no sirds bēdājamies par Ezilu, Boatengu, Kediru, Gomezu un citiem vāciešiem.

Nakts beidzas, noskatoties pa TV filmu “Ar pasauli nepietiek”. Uznāk nostalģija par to, ka šis ir pirmais un diemžēl arī pēdējais vakars šajā lieliskajā pilsētā. Kazahstāna ir tikai mana divdesmit astotā apmeklētā valsts, tātad, ir vēl kur tiekties, jo ar šādu pasaules daļu man, tāpat kā Džeimsam Bondam filmā, nepietiek, šāda pasaule vēl ir par mazu.

18.jūnijs.

No rīta aizejam paēst brokastis, kas sastāv no kompleksajām pusdienām, jo pulkstenis ir jau divpadsmit dienā – kārtīgi gulēts, tātad, pēc lielās staigāšanas vakar pa Astanu. Komplekso pusdienu cena – 715 tenges, porcijā ietilpst kārtīgs zupas šķīvis (tiesa, zupa garšoja ne visai – kā skolas ēdnīcā), makaroni ar čahonbiliem (interesanti, ka čahonbili nebija vis daudzos, mazos gabaliņos, kā ierasts Latvijā, bet vienas kotletes tipa gabalā), liela krūze ar garšīgu tēju un 3 kārtīgi maizes gabali.

Uzņēmuši spēkus un spītējot karstumam, dodamies apskatīt EXPO 2017 izstāžu kompleksu, kas vēl tikai pirms gada uzņēma šo pasaules pasākumu. Protams, ka centrā – gan kompleksa, gan visu tūristu uzmanības – ir lielā stikla bumbas celtne. Tā jau atkal ir iespaidīga – kā nekā lielākā sfēriskā celtne pasaulē. Teritorija pēc EXPO pamazām tiek pārveidota par lielveikaliem, birojiem utt., vēl gandrīz visi izstāžu paviljoni patukši, bet divi jau pārveidoti par milzu lielveikaliem, kur iekšā visi slavenākie ārzemju zīmoli, t.sk. arī dažs labs Latvijas lielveikalos sastopamais, kā Zara, H&M u.c. Varam tikai iztēloties kā te izskatījās pērn, kad bija pilns ar ļaudīm un dalībvalstu izstādēm. Nofotografējamies pie Latvijas karoga un braucam atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam apskatot Astana Arena, kurā spēlē Astanas Barys komanda, kā arī tai blakus jau būvējošos vēl lielāku sporta spēļu arēnu. Nopērkam vēl kazahu suvenīrus un atlaižamies viesnīcā uzkrāt spēkus pirms plkst.22:00, kad sāksies atkal 14 stundu mocības autobusā atpakaļceļā uz Omsku. Tomēr varbūt, ka autobuss tomēr ir laime nelaimē, jo pa TV rāda tiko notikušo dzelzceļa katastrofu ar vairākiem no sliedēm noskrējušiem vagoniem netālu no Astanas. Vilcieni te tiešām izskatās šaubīgi, jāatzīst, ka Krievijas vilcieniem tie nestāv ne tuvu

Parēķinām, ka divās dienās Astanā esam iztērējuši katrs tikai 55 euro. Taču saprast, vai šī pilsēta un valsts ir dārga vai lēta, vienalga nespējam. Piemēram, maize veikalā ir pat dārgāka nekā Latvijā, alus – lētāks, sabiedriskā autobusa biļete maksā 23 centus, bet autobusa vadītāja alga no 250 līdz 617 euro. Kāda alga ir konduktorēm, kas autobusos tirgo biļetes un skaļi sauc nākamās pieturas, tā arī neuzzinām, jo tās, kas to dara krievu valodā, ir jau pavecas pensionāres, kas mūs neuzrunā, bet tās, kas to dara tikai kazahu valodā, ir jaunas un nopietnas kazahietes, kuras uzrunāt mēs kautrējamies. Vispār par valodām runājot, tā arī mums nav izdevies pārbaudīt, vai šajā valstī pēc 2 gadiem tiešām 80 procentu valsts iedzīvotāju pratīs runāt angļu valodā, jo visi sastaptie vietējie ir ļoti viltīgi – ja viņiem pretim ir kazahs, tie runā kazahu valodā, savukārt, ja pretim jau pēc skata redzams ir ne-kazahs, tad 99% viņi sarunu ar tevi uzsāk krievu valodā, jo citu valstu tūristu šeit nezin kāpēc nav daudz – paši esam redzējuši tikai pāris franču un vienu bezkaunīgu britu, kurš filmēja iekšpusē Hazrat sultan mošejā (tāpat kā Arnis, taču Arnis, atšķirībā no viņa, to darīja aiz nezināšanas). Bet šajā pilsētā taču ir ko redzēt simtreiz vairāk nekā garlaicīgajā un apnikušajā Rietumeiropā!

Tā arī netikuši galā ar šiem galvas mežģiem, viesnīcas gultiņās baudām karsto sauli un pašas gultiņas, kas būs pēdējās pirms Maskavas. Nākamās trīs naktis gulēsim autobusā un vilcienos. Cerams, ka izturēsim, lai gan otra grāmata, kas būtu līdzīga “Zaļā zeme” un ar kuru varētu īsināt laiku, mums nav, savukārt krustvārdu mīklu žurnālus, kā jau šī stāsta sākumā minēju, aizmirsām nopirkt.

Internets viesnīcā šodien neiet vispār, tāpēc var tikai slavēt Arni, kas vakar vēlu vakarā, pat pēc nogurdinošās staigāšanas pa Astanu, nobukingoja viesnīcu Maskavā, laikā, kad internets vēl strādāja. Var jau būt, ka recepcijā mums iedotu iespēju vajadzības gadījumā izmantot viņu datoru, tomēr pēc tā nejūtam īpašu vajadzību. Turklāt – par papildu 8 stundām viesnīcā, mums noplēš vēl 3500 tenges. It kā jau nekas traks, varētu teikt, ka labi, jo neprasīja par pilnu dienu, tomēr, atceroties Ulan-Udes servisu, nelielas mieles kaut kur ir nosēdušās. Bet nu gan jābeidz rakstīt un jācenšas pāris stundas arī aizmigt, lai izturētu garo nakti autobusā.

19.jūnijs.

Sēžam jau otrajā firmas vilcienā šajā ceļojumā. Vilciens saucas „Jeņiseja” un ved mūs no Omskas uz Jekaterinburgu. Dažos aspektos šis firmas vilciens liekas pat labāks par visu firmu firmas vilcienu „Rossija” – piemēram, palielināts rozešu skaits plackartē, WC ir pat gaisa atsvaidzinātājs un vēl daži patīkami sīkumi. Taču tas viss varēja arī nebūt un par to arī tūlīt uzrakstīšu, proti, kā tad beidzās pagājušā nakts, braucot atpakaļ uz Krieviju un kādā titāniskā cīņā tika izcīnīta vieta šajā vilcienā Omskā.

Tātad, vakar plkst.22:00 uzsākām atpakaļceļu autobusā no Astanas uz Omsku. Atšķirībā no tā autobusa, ar kuru ieradāmies Astanā, šajā gandrīz visi pasažieri patiešām arī brauc līdz pašai Omskai. Tāpēc nevaram pārkārtoties ērtākai gulēšanai uz tukšajām sēdvietām, kā šurpceļā, jo tādu vienkārši nav. Līdz ar to gulēšana ir neērta, cieš ceļi un kakls, bet neko darīt. Naktī, kamēr autobuss apstājies, izkāpju uzpīpēt Petropavlā, kur autoostas tualetē atstāju pēdējās 50 tenges. Kazahstāna atkal nebeidz pārsteigt ar duālām sajūtām. Autoostas WC ir izcilā līmenī – viss smaržīgs, tīrs un moderns – Astanas autoostai vajadzētu pamācīties! Savukārt publika autoostas ārpusē vairāk nekā apšaubāma – nu kurš gan normāls cilvēks plkst.1:30 naktī dzer autoostas priekšā, kur regulāri patrulē policisti? Taču tādi nu tie kazahu cilvēki ir. Kamēr policisti aizved vienu tipiņu, kas pieķerts ar alkohola pudeli rokās, tikmēr nedaudz parunājos ar diviem citiem šādiem pudeles brāļiem. Viņi netic (vai viņu alkohola nomāktās smadzenes nespēj saprast), ka esmu no Latvijas. Kad šī ziņa, pēc vairākkārtīgas atkārtošanas nonāk līdz viņu smadzenēm, tad saruna jau paliek produktīvāka. Apspriežam gan benzīna un maizes cenas Kazahstānā un Latvijā, gan to, ka šņabis Latvijā nav tik labs, kā tam vajadzētu būt (pilnībā viņiem piekrītu, lai gan nesaprotu no kurienes cilvēkiem, kas nekad nav bijuši Latvijā, ir šāda tikai lietpratējiem zināma informācija). Kāpjot atpakaļ autobusā, liekas, ka esmu izdarījis labu darbu, izstāstot, cik maksā benzīns Latvijā, jo tas viņus nošausmināja tā, ka šie divi diezin vai brauks uz Latviju gasterbaitot. Galu galā Latvijai ir vajadzīgas strādīgās un smukās ukrainietes un baltkrievietes nevis tādi alkaši!

Kazahstānas – Krievijas robežu šķērsojam ātri, lai gan kazahu pusē ir padziļināta bagāžas kontrole. Tas liekas dīvaini, jo parasti jau pārbauda iebraucot valstī nevis izbraucot, turklāt nespējam iedomāties, ko gan tādu svarīgu Kazahstāna sargā no izvešanas. Krievijas pusē viss ir ātri un raiti, pat vēl ātrāk nekā bija izbraucot. Tiesa, Omskas autoostā iebraucam, nokavējot grafiku par stundu un te nu sākas stāsts par mūsu cīņu par iespēju atgriezties mājās.

Pie stundas nokavēšanās ir vainojami mūsu autobusa šoferu – resnvēderu – tieksme apstāties un paēst ik pa pārstundai. Šie šoferi, vispār, ir kā diena pret nakti, salīdzinot ar tiem, ar kuriem braucām uz Astanu. Braucienā uz Astanu pēc katras apstāšanās, atsākot braukt, šoferi pārskaitīja pasažierus, apvaicājās, vai blakus sēdētājs nav pazudis, pat mācīja vienu iereibušu pasažieri, ko viņam blakus sēdošā meitene mīļi, visam autobusam dzirdot, dēvēja par „mūsu alkoholiķi”, kā uzvesties šādā kondīcijā uz robežas. Savukārt šie mūsu divi resnvēderi tikai ēda pie pirmās iespējas un kavēja dēļ tā grafiku, savukārt, uzsākot braukt pēc apstāšanās pauzēm, viņi bez neviena vārda iekāpa autobusā, iedarbināja motoru, aizvēra durvis un sāka braukt, neliekoties ne zinis par to, vai visi pasažieri ir sakāpuši vai nav.

Iebraucam ar stundas nokavēšanos Omskas autoostā, bet ļoti operatīvi noķeram mikroautobusu un ātri vien nokļūstam dzelzceļa stacijā, taču tā arī ir pēdējā mazā veiksmīte. Dzelzceļa stacijā atkārtojas gandrīz viss tas pats, ka bija piedzīvots autoostā, kad pirkām biļetes uz Astanu. Rindas pie kasēm ir nežēlīgi garas, principā nekustas uz priekšu. Esam jau izmācīti, tāpēc tagad ar Arni stāvam katrs savā rindā, lai diversificētu riskus. Nekļūdamies, jo īsi pirms Arnis jau gandrīz, gandrīz ir ticis pie kases, kasiere naturāli aizver kases lodziņu un aiziet prom, jo viņas darba laiks ir beidzies. Tāpat rīkojas vēl divu kašu kasieres, pagarinot atlikušās jau tā ne īsās rindas. Tablo, kas ir virs kasēm, rāda, cik brīvu vietu ir palikušas vilcienos, tai skaitā mūs interesējošajā. Brīvo vietu skaits lēnām, bet nepielūdzami samazinās. Turklāt arī rezerves variantos divos vēlāk izbraucošajos vilcienos brīvo vietu skaits ir palicis tikai 11 un 4. Arī uz rītdienas reisiem, kas gan īsti pat vairs neder, brīvo vietu skaits ir mazāk par 20. Svīstam, stresojam un ceram uz labāko, kas arī it kā notiek, kad pie Arņa pieiet stacijas pārstāvis, aicinot nopirkt biļeti biļešu automātā. Palieku stāvēt savā rindā un ar vienu aci skatos, kā stacijas zāles otrajā galā pie biļešu automātiem veicas Arnim. Pēc laika Arnis pamāj ar roku, lai nāku šurp ar pasi. Drošības labad (un tas bija tālredzīgi) sarunāju ar tantiņu, kas stāv rindā aiz manis, ka varbūt vēl atgriezīšos, ja nekas nesanāks. Biļešu automāts rāda elegantas lietas – lai gan uz sākotnēji iecerēto vilcienu pusotras stundas laikā, ko bijām pavadījuši stāvot rindā, biļetes vairs nav pieejamas, toties uz nākamo – firmas vilcienu „Jeņiseja” biļetes ir pieejamas pat vairāk, nekā rāda uz tablo virs kasēm. Arnis ievada mūs abu pases datus, izvēlas vietas un... biļešu automāts uzkaras. Stacijas pārstāvis, kas bija Arni atvedis, aizskrien pēc padoma pie gudrākiem prātiem, bet es atgriežos stāvēt savā rindā, Arnim paliekot pie biļešu automāta. Pat, stāvot rindā otrā zāles galā, redzu, ka stacijas pārstāvis, atgriežoties pie Arņa, spēj vien plātīt rokas – skaidrs, ka viņam nav ne jausmas, kāpēc sistēma uzkārusies. Stresa līmenis šajā cilvēkiem pārbāztajā un karstajā stacijas ēkā pamazām tuvojas kritiskajam. Vai tiešām mēs nobraukuši vairāk nekā 7000 km, nevarēsim pieveikt atlikušos nedaudz vairāk kā 2000 km līdz Maskavai, lai tiktu mājās uz Līgo svētkiem? Vai tiešām dēļ Omskas autoostas un dzelzceļa stacijas bezatbildīgo darbinieku, kā arī ēdelīgo autobusa šoferu no Astanas dēļ mēs nedabūsim pēdējās atlikušās biļetes?? Vai tiešām viss lielais Transsibīrijas iekarošanas plāns pašās beigās nobruks tāpat kā nobruka visi plāni Hitleram pie Maskavas 41.gadā???

Un tad notiek brīnums! Stacijas darbinieks, kas nevarēja tikt skaidrībā ar biļešu automātu, vēlreiz atgriežas pie Arņa, kas jau ieņēmis vietu man blakus esošajā rindā, atvainojas un aizved pie speckases, kur nopirkt biļetes nevar pat militāristi (tiem katrā dzelzceļa stacijā Krievijā ir savas atsevišķās kases). Tur arī beigās abi nopērkam biļetes gan uz Jekaterinburgu, gan arī pēc 8 stundām tālāk uz Maskavu. Izmaksā gan tas viss gandrīz divas reizes dārgāk, nekā bija sākotnēji plānots (6000 rubļu katram plānoto 3250 rubļu vietā), toties biļetes beidzot ir kabatās un atvieglojums neizsakāms. Stress ir bijis pamatīgs, jo, izejot no stacijas ēkas, katrs bez garām runām no vietas nopīpējam uzreiz pa divām cigaretēm.

Atlikušās divas stundas līdz vilcienam pavadām, sēžot patīkamā šaurmas ēstuvītē stacijas laukumā, baudot izcili garšīgu šaurmu, vēsu alu un sarunu ar simpātisku, runātīgu pārdevēju. Pie viņas beidzot noskaidrojam atšķirību starp šaurmu un kebabu, proti, kebabs ir ar atvērtu maizītes augšdaļu, bet šaurmai maizītes gali ir nolocīti visapkārt slēgtā veidā. Bet, kā saka pārdevēja, to īpaši neviens neievēro, kam varam tikai piekrist, jo tai pašā Astanā taču ēdām šaurmu, kurai būtu vajadzējis saukties par kebabu, savukārt Latvijā daudzus kebabus vajadzētu saukt par šaurmu.

Runātīgā pārdevēja pati ir no Kazahstānas, izvaicā mūs, kā tur patika, vai varējām atšķirt kazahus no uzbekiem un tadžikiem, kas, kā izrādās, tur ir sastopami lielā skaitā (kā gan mēs to nepamanījām?). Tāpat viņai Rīgā dzīvojot tante, taču ciemos nekad neesot bijusi, jo nespējot pamest savu mīļo Omsku. Arnis gan apšauba stāstu par Rīgas tanti, pēc tam sakot, ka katram trešajam šajā ceļojumā sastaptajam ir kādi radi Rīgā. Lai nu kā tur būtu, atvadāmies no šīs sirsnīgās un dzīvespriecīgās sievietes un kāpjam iekšā vilcienā. Tuvojas jau vakars, kad beidzu rakstīt šīs rindas. Jāizklāj palagi, jāsagatavo spilveni un gultiņa gulēšanai, lai rīt plkst.5 no rīta izkāptu Jekaterinburgā.

Komentāri 6

0/2000

  

 3  0 atbildēt

  

 2  0 atbildēt
Par rakstu +.
 2  0 atbildēt

vot vot!

 2  0 atbildēt

3. Tas, ka Latvija ir lielāka par Ķīnu man jau bija nojauta  

Bišķ pa garu teksts, bet biju piemirsis, ka caur Kazakstānu Dz celiņš  

 0  0 atbildēt

pilnīgs tūplis    

 0  1 atbildēt