local-stats-pixel

Pa Transsibīrijas dzelzceļu no Vladivostokas uz Maskavu (4. daļa)3

57 0

12.jūnijs.
Ir silta un saulaina pievakare Irkutskā. Uzdzīvojam viesnīcā, malkojot aukstu šņabi, garšīgu izlejamo alu, skaipojot un sitot sms čatus. Tikmēr varu arī vienlaicīgi rakstīt, kā mēs izsprukām no Melnā runča ķetnām un atstājām Boļšije Koti, kā arī to, ko piedzīvojām pa dienu Ļistvjankā un ko patlaban darām Irkutskā.
Tātad, šīs dienas rīts atnāk ar saules pielietu, zaļi zaigojošu Baikālu, kas veļ rēnus vilnīšus. Ap plkst.9, pīpējot un baudot šo skaistumu, jau pavisam drīz tiekam iztraucēti no Melnā runča puses. Tūristi kuģīši, kuri šodien braukšot uz šejieni no Ļistvjankas un pēc tam atpakaļ, esot pārpildīti, vietu tur neesot, bet viņš piedāvā izsaukt motorlaivu, kas par 1000 rubļiem pēc pusstundas jau aizvedīs mūs. Zinām, ka standartcena par vietu uz kuģīša maksā tikai 150 rubļu, tāpēc ar Arni esam izvairīgi, nedodam nekādu skaidru atbildi, bet aizejam vēl nedaudz paklaiņot kalnos aiz Boļšije Koti. Pastaigājam pa turieni, izbaudām Baikāla priežu smaržu un nākam atpakaļ. Viens tūristu kuģītis stāv pietauvojies, vakardienas telšu iemītnieki kravā savas mantas uz tā. Cenšamies sarunāt tikt uz klāja, bet vietu tiešām vairs nav. Gribot negribot jāpiekrīt Melnā runča piedāvājumam, kas gan varētu būt diezgan adekvāts, jo kāds vietējais zvejnieks vakar vakarā, kad nācām no veikala, mums piedāvāja aizvest par tādu pašu cenu. Sakāpjam motorlaivā, ar mums kopā brauc abi krievu puiši, ko vakar apdzinām uz Lielās Baikāla takas, un vēl viena meitene. Brauciens ilgst 15 minūtes un ir lielisks – vēja tikpat kā nav, ezers mirdz un zaigo, piekrastes kalni un meži tērpušies spilgti zaļā krāsā, vietām pavīd arī mūsu noietātaciņa, bet pašās beigās majestātiski staltas paceļas klintis, pa kurām vakar uzsākām pārgājienu.
Ļistvjankā vairākas stundas pavadām, izstaigājot tirdziņus, veikalus un citas apskates vietas. Tūristu nav mazāk kā vakardien, drīzāk jau vairāk. Kādā piemājas dārziņā nolemjam īstenot Arņa sapni un apēst pa Baikāla omulim, taču tantiņa, kas turpat uz ielas kūpina zivis priekš pārdošanas, informē, ka omuļus zvejot nedrīkst jau gandrīz gadu – pārlieku nozvejots, populācijai jāatjaunojas. Brīnāmies, sakot, ka tirgū tepat visiem skaļi piedāvā arī omuli. Uz to zivju kūpinātāja tik nosmej, ka tā tikai tūristus māna – neviens normāls tirgotājs skaļi tā nebļaus. Viņa mums piedāvā nogaršot zivi, ko patreiz kūpina – saucot eļec un esot tikpat garšīga kā omulis. Paņemam un neesam vīlušies – ļoti garšīgi, Arnis atkal smaida.
Atpakaļ uz Irkutsku braucam ar mikroautobusu. Šoferis ir bezgala pļāpīgs, visiem pasažieriem, kas lūdz izlaist kaut kur pa ceļam līdz Irkutskai, viņš to apsola, bet gandrīz visiem piemirst. Tikai tad, kad pasažieri sāk kliegt, ka vajadzīgā pietura garām, tad attopas, atvainojas, pietur uz izlaiž. Toties joņo kā neprātīgs – apdzen visās iespējamās un neiespējamās, atļautās un aizliegtās vietās, lamā pārējos braucējus – vārdu sakot tipisks personāžs no raidījuma “Ceļu kari” Krievijā.
Irkutskā vēlamies aiziet uz Dekabristu muzeju, kas tepat vien pie autoostas ir, taču šodien, kā jau svētku dienā, nekas nestrādā. Iekāpjam tramvajā uz braucam uz dzelzceļa staciju, laiks ir karsts, taču tramvajs mūs aizvizina ātri un par tieši tādu cenu (15 rubļi), kāda bija arī Rīgas tramvajos pirms e-talona, Daimler kukuļa, Rīgas Satiksmes sporta spēļu izmaksu iekļaušanas biļešu cenā un citām afērām.
Paņēmuši stacijā somas, dodamies uz viesnīcu, pa ceļam ieejot krodziņā atveldzēties ar alus kausu. Prasām bārmenim, vai tiešam šodien nekur alkoholu līdzņemšanai nepārdod, kā to uzzinājām jau Ļistvjankā, kad eļecam gribējām virsū uzdzert alu. Bārmenis apstiprina, ka tāda lieta ir, šāds Putina dekrēts – svētkos nepārdot veikalos alkoholu – ir spēkā jau vairākus gadus, viņš pats šo dekrētu vienkārši dievinot, jo cilvēki nāk šeit pie viņa pirkt pudeles zem letes. Piedāvā arī mums šņabja pudeli par 800 rubļiem (divkāršs uzcenojums), taču vēl pārāk labi atceramies Melnā runča nekaunīgās spekulēšanas, tāpēc solāmies padomāt un piekāpt vajadzības gadījumā vēlāk.
Viesnīcā, iečekojušies un nomazgājušies jautājam viesnīcas administratorei par iespējām nopirkt šņabi, lai iedzertu par godu Krievijas dienai. Administratore atkārto to pašu ko iepriekš teica bārmenis – nopirkt nekur nevarot, tomēr Arņa uzdāvinātā pirmspēdējā palikusī Rīgas Melnā balzama mini pudelīte paveic savu – viņa mums dod padomu aiziet uz tepat blakus mājā esošo diennakts alko-veikalu un pateikt, ka nākam no viņas. Tā arī izdarām un pārdevēji – divi melnīgsnēji un jautri armēņu puiši – dzirdot, ka mūs sūta administratore, bez vārda runas no blakus telpas iznes pudeli šņabja, kuru pārdod par lielveikalu cenu – 400 rubļiem, t.i. pilnīgi bez uzcenojuma. Nopērkam vēl litru izlejamā alus un ejam svinēt svētkus. Par pirmo tostu vienojamies vienprātīgi – lai Krievija mums vienmēr labs kaimiņš!
Pašlaik, kad vairākos piegājienos esmu uzrakstījis šo tekstu, Irkutskā jau ir iestājusies silta nakts. Šņabis ir jau izdzerts, esam bijuši vēl divas reizes pēc izlejamā alus, katru reizi nogaršojot citu šķirni. Armēņu pārdevēji mūs jau uzņem kā vecus paziņas, plēšam ar viņiem draudzīgus jokus, pat par politiku. Aizejam vēl vēlu naktī uz diennakts ēdnīcu pie dzelzceļa stacijas, kur lēti paēdam garšīgu zupiņu un šašliku. Pašlaik esam atnākuši ar kārtējo izlejamā alus pudeli, kura šonakt būs pēdējā, jo konstatējam, ka vienu (turklāt mūsuprāt vislabāko) nosūtīto sms joku uz Latviju, tauta nav sapratusi – gultā atstātajā telefonā rādās seši neatbildēti zvani no viena zināma jurista. Viss, pietiek izklaidēties, jāiet gulēt. Rītdien īstenosim vēl vienu Arņa sapni – brauksim ar firmas vilcienu Nr.001”Rossija”, kas mūs vedīs uz Krasnojarsku.

13.jūnijs.
I. Firmas vilciens Nr.001 “Rossija”.
Ir pēcpusdiena, esam iekārtojušies vilcienā. Īss atskats uz pagājušo rītu.
Tātad, no rīta pamodušies, konstatējām, ka galdiņš starp mūsu abu gultām nezin kā ticis nokrauts ar lērumu tukšiem bamšļiem. Palēnām ataust filma no vakardienas. Aizeju pēc vēl viena izlejamā alus bamšļa, jautrie armēņu pārdevēji mani ieraugot smaida un pašsaprotami, ka tūlīt piedāvā savu produkciju. Izrādās, ka vakar esam pie viņiem arī pirkuši zivtiņas un blakus durvīs esošajā kafejnīciņā ēduši pīrādziņus. Diemžēl, bet visu šo jauno draugu produkciju neiznāks nogaršot – paņemu pēdējo bamsli no viņiem un dodos glābt Arni no mazā mājas gariņa – peregariņa.Tukšojot alu, dušojoties un atkopjoties, noskatāmies pa TV triloģijas “Gredzenu pavēlnieks” pirmo daļu “Gredzena brālība” un tad jau čekojamies ārā no viesnīcas. Pa ceļam pieejam atvadīties no armēņiem, tie aicina atbraukt vēl ciemos šeit vai uz Armēniju (kas zina, kas zina...). Vakarnakts ēdnīcāpie dzelzceļa stacijas atkal garšīgi paēdam un kāpjam iekšā vilcienā.
Posmā Vladivostoka – Maskava kursē visvisādi vilcieni, no kuriem daži ir arī firmas vilcieni. Firmas vilciens Nr.001 skaitās vislabākais no visiem, tāpēc arī maksā pusotras reizes dārgāk nekā citi. Kā saka Arnis – “vienreiz mūžā tak ir jāizmēģina”.
Esam nedaudz vīlušies, jau ieejot mūsu kupejā, jo izrādās, ka nestrādā kondicionieris. Kad jau pēc stundas sākam nežēlīgi svīst, firmas vilciens mūsu acīs zaudē vēl vairāk cieņas. Turklāt, vispārīgi ņemot, te ir tikai dažas lietas, kas ir labākas, nekā vilcienos, ar kuriem bijām braukuši līdz šim – smalkāk noformēts restorānvagons, minimāli labākas WC, mīkstāki – dīvāna tipa – atzveltņi kupejas apakšējās sēdvietās un dušas par 150 rubļiem, uz kurām gan ir ievērojamas rindas – Arnis tiek pie pieraksta tikai īsi pēc pusnakts. Vēl ir serviss – vagona pavadones ik pa laikam izvadā ratiņus ar siltiem, smaržojošiem pīrādziņiem tieši no restorānvagona virtuves. Pozitīvi ir arī tas, ka cilvēki parasti tieši ar šo vilcienu brauc lielākus attālumus nekā tikai no pilsētas uz pilsētu, tāpēc kupejā mazāka līdzbraucēju mainība, visi vagonā jau viens otru daudzmaz pazīst, dēļ kā no zagļiem nebaidās. Par to pārliecināmies, kad pirmoreiz ieejam mūsu kupejā, kur aizņemtas tikai divas vietas, neviena nav, bet gultās mētājas mobilie telefoni un nauda. Bet te jau viņi nāk – mūsu jaunie kupejas biedri. Rakstīšu tālāk vēlāk.
II. Joprojām firmas vilciens Nr.001 “Rossija”.
Vēls vakars, visi pamazām taisās uz gulētiešanu, tāpēc steidzu vēl uzrakstīt šīs rindas.
Mūsu kupejas biedri – jauns un jautrs puisis Nikolajs un pavecs pensionārs, bijušais bokseris Stass. Nikolajs ar ģimeni dodas no Vladivostokas uz Maskavu – sieva aizlidojusi ar lidmašīnu, bet viņš pirmo reizi mūžā brauc šos 9288 km ar vilcienu – gribot izmēģināt, kā tas īsti ir. Stass, savukārt visu mūžu ir braukājis pa šo dzelzceļa līniju, jo viņam ir interesanta profesija – žeņšeņa kontrabandists. Iepazīstinot ar daudz un dažādām žeņšeņa brīnumainajām īpašībām, Stass mums izstāsta arī savu dzīves stāstu, kas nesaraujami savijies ar šo augu. Proti, jau no deviņu gadu vecuma viņš ik gadu dodas uz mēnesi taigā, kur meklē žeņšeņa saknes, ko pēc tam pārdod par brangu naudu (lētākā žeņšeņa sakne pašlaik maksā ap 14000euro, bet dārgākās var pārdot pat par vairākiem simtiem tūkstošiem euro). Pašlaik gan taigā pēc žeņšeņa doties ir bīstami – esot pilns ar fotolamatām, droni regulāri lido, meklējot ugunskuru dūmus, un, ja piefiksē, tad uz to vietu nekavējoties tiek nosūtīts helikopters ar policistiem, jo žeņšeņa lasīšana kā nekā ir aizliegta. Arī vietējie noziedznieki, kas iepriekš turēja jumtu taigas žeņšeņa lasītājiem un uzpircējiem, neko vairs nevarot īpaši palīdzēt – Krievijā ienāk kārtība! Tas gan netraucē Stastam parādīt mums – pilnīgi svešiem cilvēkiem – savu šīs vasaras guvumu, ko viņš ved pārdot uz Maskavu – divas žeņšeņa saknes par kopējo vērtību ap 30000 euro, kas vienkārši stāv viņa neaizslēgtajā somā zem gultasvietas.
Par žeņšeņu Stass var runāt stundām no vietas. Labākais stāsts par šo augu, ko dzirdam, ir saistībā ar viņu pašu. Proti, Stass 15 gadu vecumā saslimis ar ērču encefalītu, dēļ kā palika kurls, akls un pilnībā paralizēts. Ārsti jau norakstījuši, bet izglābis tēvs, kas sācis dzirdināt ar žeņšeņa uzlējumu. Jau nedēļu pēc šīs procedūras uzsākšanas Stass sācis atgūt dzirdi, tad lēnām arī redzi, bet kad no Maskavas ieradusies slimnīcas izsauktā ārstu komisija apskatīt šo brīnumbērnu, Stass jau sēdējis gultā un spēlējis ar medpersonālu domino. Maskavas ārsti sākumā esot pat nodomājuši, ka sajaukuši palātas, jo šis puika taču nevarot būt tas, kas vēl tikai pirms dažiem mēnešiem neesot varējis ne pakustēt, ne dzirdēt, ne redzēt!
Starplaikos starp Stasa stāstiem palasu šodien vēl nedaudz A.Upīša grāmatu “Zaļā zeme”, jo neko citu kupejā tādā karstumā jau darīt nav iespējams. Bet nu gan laiks doties uz čučumuižu.

14.jūnijs.
Agrā rītā, kad saulīte staigā arī pār Krievzemi, ierodamies Krasnojarskā. Uz perona sapīpējam pēdējoreiz ar Nikolaju un Stasu, kā arī sirsnīgi atvadāmies no viņiem. Kopīgi nobildējamies – latviešus vēl neviens no viņiem tik tālu Sibīrijā nav redzējis; Arnis uzdāvina pēdējo Rīgas Melnā balzama mini pudelīti, savukārt pretim dāvanāsaņemam zirga gaļas konservu, uz kura etiķetes bez IBAN kodiem skaidri norādīts, ka ražots CCCP pēc pasūtījuma. Uz jautājumu, vai šis konservs nav pārāk vecs, ievērojot, ka administratīvi teritoriālais veidojums PSRS veidolā sabruka jau pirms gandrīz 30 gadiem, šie abi nosmej un saka, ka tas tikai tāds reklāmas triks lai ļaudis vairāk pirktu. Dīvaini gan, jo ārpus Krievijas simbols “CCCP” neizraisa pozitīvas emocijas, bet pašā Krievijā to reklamēt īpaši pat nav nepieciešams.
Pulkstenis rāda tikai astoņi, taču gaisa temperatūra ir jau nežēlīgi augsta. Saule lej savus starus skarbāk nekā “Little Boy” Hirosimā. Dodamies uz Reģionālo muzeju, pa ceļam izstaigājot Krasnojarskas Centrālo bērnu izklaides parku. Te vēl ir patukšs, jo parks atvērsies tikai pēc trim stundām, toties jau redzam to pilnu ar karuseļiem no mūsu bērnības, kas joprojām darbojas, atrakcijām, tematiskajiem stūrīšiem, Ļeņina pieminekli, un gāzētā ūdens automātiem, kā arī Pasaules kausa futbolā brīvprātīgajiem, kas cītīgi trenējas dažādos trikos. Nofotografējamies V.Coja piemiņas stūrītī, kur sienas aprakstītas ar vārdiem no viņa lieliskajām dziesmām. Tāpat nofotografējamies pie Ļeņina pieminekļa, kur atšķirībā no citām pilsētām, sarkanais fašists rokas izstiepis savādāk. Naivi prātojam, ka varbūt tas ir Ļeņina brālis Saša, kuru cars tomēr pretēji oficiālajai versijai nenošāva, tāpēc nobildējamiesarī pie šī nestandarta ļeņinekļa.
Krasnojarskas Reģionālais muzejs atrodas tepat Jeņisejas krastā un patīkami pārsteidz ar seno ēģiptiešu stilā veidoto ieeju, kā arī zemo ieejas maksu (150 rubļi), kas ir vienāda gan ārzemniekiem, gan vietējiem. Pirmie divi šī muzeja stāvi ir diezgan standartizēti (atkal mamuti), toties pagrabstāvs, kur ieklīstam tikai tīri nejauši, dodoties uz WC, ir īsts baudījums. Te ir lieliska izstāde un eksponāti par Krasnojarskas apgabalā dzīvojošajām Sibīrijas tautām. Iepazīstam dziļāk un atklājam tādas mazās tautas kā kiti, enci, seļkupi, ņenci utt, utjp. Atceramies LPA profesoru Eglīti, viņa viedos vārdus (proti, ja hanti-mansi gribētu izvietot savu vēstnieku katrā pasaules valstī, tad viņiem vienkārši nepietiktu cilvēku), kā arī iedomājāmies par to, cik gan daudz neatkarīgu valstu te varētu izveidot, kad sabruks Putina impērija!
Ar šīm skaistajām domām, izejam no vēsā muzejā, kur mūs uzreiz pārņem īsti tuksnesīga svelme. Pie tilta pār Jeņiseju iebēgam pirmajā atpūtas vietā, kur kāri padzeramies alu (es) un limonādi (Arnis). Skats uz Jeņiseju ir iespaidīgs, bet pēc pusstundas, kad pametam nojumi, atkal sākam mirt no karstuma. Aiz upes redzams liels futbola stadions, bet mēs meklējam mazu baznīciņu, kura aprakstīta grāmatā “Trans-Siberian Handbook”. Un te sākas – Arnis, ieejot iekšā šortos, varonīgi saņem uzbraucienu par dress-kodu, bet es, izejot noliecoties un pārmetot krustu, saņemu mūķeņu tekstus par to, vai tiks viņš (tobiš es) neesmu musulmanis.
Staigājot tālāk pa pilsētu, dzeram tonnām kvasa no vecās, labās cisternas uz ielas – garšīgi, bet labāk nepaliek (jāatzīst, ka arī sliktāk ne; pat čurāt negribās – karstums).
Izejam vēlreiz cauri Centrālajam bērnu izklaides parkam, kas jau pilns ar bērniem un pieaugušajiem. Kāda meitene piedāvā visiem nofotografēties pie dzīvas aitas, kas nokrāsota rozā krāsā. Uz manu iebildumu, ka tā nav aita, bet mutants, viņa bez kompleksiem atbild, ka tad nu piedāvānofotografēties ar mutantu.
Stāvot dzelzceļa stacijā virs peroniem, mainām sākotnējos plānus. Izlemjam braukt uz Kazahstānas galvaspilsētu Astanu jau rītvakar. Tā iegūsim Astanas vai Maskavas apskatei vēl papildu divpadsmit stundas. Tas gan nozīmē, ka Krievijas trešajai lielākajai pilsētai – Novosibirskai – mums paliks tikai kādas trīs stundas. Apēdam pa belasim un kāpjam iekšā vilcienā.
Vilcienā – jau atkal temperatūra rāda +33 grādus, turklāt pirmo reizi mūsu kupejai pretim esošais logs nav atverams. Mirstam & ģībstam.
Vakarā apēdam uzdāvināto zirgu gaļas konservu un roltonus, kas mētājas somā vēl no Habarovskas. Aizejam vēl uzvienu kausu alu restorānvagonā, lai pēc tam dotos gulēt. Rītdien jāceļas jau plkst.5 no rīta (ak tu skaistais atvaļinājuma laiks!), lai plkst.6 izkāptu Novosibirskā.

57 0 3
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Kapēc kaut kāds anonīmas dalās ar šādu stāstu?
1 0 atbildēt

Sajaucu - kļūdas dēļ pievienoju kā anonīmu nevis no sava profila.

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt