2

 106  0

Labs rīts spoku kundzes un kungi. Paldies par jūsu izrādīto ieinteresētību turpināt sekot ceļojumam. Tad nu publicēju stāsta otro daļu.

7.jūnijs.
I. Rīts.
Plkst.7 rītā. Arnis modri guļ, es malkoju rīta šņabīti ar dārzeņu sulu – diezgan garšīga, Latvijā nekad ar tādu netiku aizdzēris, bet te garšo pilnīgi savādāk, nu jā, kā nekā sula no pašas Astrahaņas. Šņabītis no Omskas, bet divi alus bamšļi rezervei nāk no Vladivostokas ražotnes. Tā to Krievijas ģeogrāfiju apgūstam praktiski.
Runājot par vakardienas noslēgumu – nekas īpašs. Uz muzikālajām strūklakām neaizejam, jo laiks palicis vēss un secēlies nepatīkams vējš, kā arī ik pa laikam uzlīņā. Turklāt nospriežam, ka diez vai Habarovskas muzikālās strūklakas var stāvēt blakus tādai pašai atrakcijai Kijevā, ko apmeklējām pērn. Naktī sakārojas uzēst, tāpēc aizeju pēc picas un alus tepat aiz viesnīcas stūra, kur atrodas vairāki diennakts kioski. Pica ir trekna un garšīga, līdzīga „Makss un Morics” picām Rīgā, bet alu nedabuju, tāpat kā atbildi uz pārdevējai uzdoto jautājumu – „kā tad var dzīvot Krievijā bez alus?” Priekšā mums pastaiga pa pilsētu, lai apmeklētu muzejus, bet pēc 8 stundām jau jābūt iekšā vilcienā uz Ulan-Udi. Varbūt beidzot būs laiks palasīt līdz paņemto A.Upīša grāmatu „Zaļā zeme”, kas līdz šim nav pat bijusi atvērta.
II. Vakars vilcienā.
Atskats uz pavadīto dienu. Izčekojāmies no viesnīcas tikai ap plkst.11:30 (ak šie Arņa solījumi pamosties laicīgi...) un dodamies uz muzejiem. Ieejas maksa Habarovskas galvenajā muzejā – Krievijas pilsoņiem 250 rubļi, ārzemniekiem – 350. Arnis apkopo visas savas spējas un paprasa biļetes bez akcenta, tā ka tiekam iekšā muzejā pa lēto. Muzejs liels – divas ēkas, katrā trīs stāvi. Redzami gan dzīvnieku izbāzeņi (protams, kā pirmie ir mamuti), gan ziemeļtautu sadzīves ainas, gan vēsture PSRS laikos, gan sasniegumi zinātnē, tehnikā un sportā. Arī Latvijas vārds šur tur pavīd, visvairāk, protams, sadaļā par hokeju. Kamēr visu izstaigājam, tikmēr jau jāskrien uz vilcienu, tāpēc uz Militāro muzeju, kas atrodas tieši pāri ielai, nepaspējam. Tiesa, pakāpjoties uz ietves apmales, varam tīri labi aplūkot sētā sadzīto tanku kolekciju. Pa ceļam uz staciju vēl izmetam līkumu pa tirgu, uzzinu, ka lufas mačalku, ko māte bija pasūtījusi atvest, nopirkt nevar – jāgaida jaunā raža rudenī. Toties Arnis nopērk šortus, kas maksā desmitreiz lētāk nekā veikalos, kuros bijām iegājuši gan vakar, gan šodien pa ceļam atpakaļ no muzeja.

9.jūnijs.
Plkst.8:30 rītā. Vilciens apstājies Čitā – pēdējā lielākajā bandītu pilsētā kriminālo pilsētiņu virknē, kas vēsturiski izveidojušās (precīzāk gan – ar ģenerālplānu izveidotas) starp Habarovsku un Ulan-Udi. Visi vilcienā sastaptie godīgie pasažieri (tas nebūt nenozīmē, ka visi pasažieri ir godīgi, bet gan to, ka tie, kurus mēs sastapām, tādi bija) mums iepriekš jau bija teikuši, ja vilcienā mūs neapzags līdz šai pieturai, tad tālāk jau var braukt droši. Esam izturējuši šo pārbaudījumu, tāpēc varu pastāstīt, kas notikās laika posmā no 7.jūnija plkst.15, kad iekāpām vilcienā, un visu 8.jūniju, līdz pat šim brīdim.
Kā pirmais noteikti jāizceļ jau 371 izlasītas lappuses no A.Upīša grāmatas “Zaļā zeme”! Lasās labi, sižets interesants, patiešām nesaprotu, kāpēc skolas laikā nevarēju izlasīt tālāk par pirmajām padsmit lappusēm un aizgāju pa iemīto taciņu, domrakstu uzrakstot, par pamatu ņemot brālēna nodoto sacerējumu trīs gadus iepriekš.
Vilcienā ir samērā mierīga atmosfēra, varētu teikt pat mājīga, it sevišķi tējas dzeršanas reizēs (bet tēju te kāds dzer, principā, jebkurā laikā). Atšķirībā no neskaitāmajiem izplatītajiem melīgajiem stereotipiem par Krieviju, alkoholu vilcienā var lietot tikai restorānvagonā. Ja nu kāds alkoholu tomēr izlemj lietot kupejā, tad to jādara tikai tā, lai vagona pavadones un vilciena policisti neredz, kas ir samērā problemātiski – kupejas durvis ir plānas, neaizslēdzamas un vagona pavadones ir tiesīgas jebkurā laikā tās atvērt, lai pārbaudītu, vai kupejā nav iešmaucis kāds nepiederošais. Tieši šādi iekrīt un no vilciena tiek izsēdināts viens piedzēries puisietis no blakus kupejas. Otrs nelaimes putns piedzēras atļautajā vietā – restorānvagonā, bet arī tas viņu nepaglābj no vilciena policijas nepielūdzamajām likuma rokām. Vismaz Krievijas vilcienos princips “una lex – una iustitia omnibus” darbojas, atšķirībā no daža laba nama Rīgas centrā (sīkāk un ar praktiskiem piemēriem par to būs manos memuāros). Labākais ir tas, ka abus izsviež no vilciena mazā pieturiņā, kur vilciens stāv tikai divas minūtes, līdz ar to mantas viņi no savām kupejām nepaspēj paņemt. Taču tas nekas – kravas vilcieni pretējā virzienā te kursē ik pa 5 – 10 minūtēm, savukārt policisti uzreiz pēc tam atnāk uz viņu kupejām, sastāda protokolus par mantu izņemšanu, ko pārējie kupejas pasažieri visi kā viens paraksta. Attiecībā uz mūsu blakus kupejas izsēdināto gan neesmu drošs, ka viņa kupejas biedri saprot par ko parakstās, jo visi viņi japāņi, kurus runājot krieviski šajās 42 blakus pavadītajās stundās vēl neesmu dzirdējis. Bet papīrs jau tāpēc ir papīrs, ka tas pacieš visu.
Pa šo laiku mūsu četrvietīgajā kupejā mums ir nomainījušies jau četri dažādi kupejas biedri. Vienkārši darbaļaudis, atskaitot pirmspēdējo, kuru piefiksējam kādā pieturā jau uz perona, kur viņš kunga prātā atvadās no drauga tādā pašā kondīcijā. Abi ar Arni pajokojam, ka šis alkāns gan jau būs mūsu kupejā un tieši tā arī notiekas! Vīriņš, uzzinot, ka esam no Latvijas, izsakās, ka nesaprot, kāpēc mēs tā gribam NATO bāzes savā zemē, jo Krievijas kodolraķetes taču noslaucīs visu, kas tur būs. To, ka atbildes triecienā ietu bojā visa Krievija un dēļ kodolziemas arī visa pasaule, viņam pielecis nav. Bet tas arī ir vienīgais ekscess – vīriņš noskaņots draudzīgi – kā jau visi iedzēruši ogļrači – un pastāsta daudz ko interesantu par Aizbaikālu.
Nakts uz 9.jūniju ir neciešami karsta, taču izturam arī to, nospļaujoties par zagļiem un guļot ar atvērtām kupejas durvīm, lai caurvējš nestu lielāku veldzi. Pēc aptuveni 10 stundām jau būsim Ulan-Udē, kur varēsim ieiet aukstā dušā. Dīvaini, bet cik ļoti gan sasilda tik aukstas domas! Bet tikmēr – turpināšu cīņu ar “Zaļā zeme”.

10.jūnijs.
I. Viesnīca Ulan-Udē.
Rīts. Pabeidzot stāstu par 52 stundu pārbraucienu no Habarovskas, jāpastāsta, ka vienā no pēdējām pieturām mūsu kupejā ierodas kāds pavisam atšķirīgs krievs. Atšķirīgs ne jau tamdēļ, ka būtu nedraudzīgs, neatsaucīgs vai nepieklājīgs (tādus krievus līdz šim ceļojuma laikā vēl neesam satikuši), bet gan tāpēc, ka ne reizi neuzdod pat ne vienu politisku jautājumu. Toties viņš no sirds izstāsta un iesaka, ko redzēt un darīt pie Baikāla ezera. Tādi jau ir tie bijušie bokseri – jaunībā visu niknumu izdauzījuši, bet pēc tam īsti miera mikas.
Ulan-Udes viesnīcā sastopam vēl nebijušu servisu – proti, jāizčekojas no viesnīcas ir nevis līdz plkst.11:00 vai 12:00 kā tas ierasts, bet gan tikai pēc 24 stundām no brīža, kad ieradies! Tāpēc šeit paliksim līdz pat plkst.20:00, lai pēc tam jau dotos ar jaunu čukčukbāni uz Irkutsku.
Vispār Ulan-Udē nav daudz ko redzēt. Vakarnakt, pēc tam, kad bijām vakarā ieradušies viesnīcā, nomazgājušies paši un izmazgājuši drēbes, aizdodamies centra virzienā vienkārši pastaigāties – bez kartes un noteikta mērķa, jo viss jau tik vēlu ciet. Centrs patukšs, patumšs, varētu teikt – pilnīgs atstojs. Toties alu tādos pašos kioskos kā Habarovskā šeit pārdod cauri diennakti. Arni šī Burjatijas nacionālā īpatnība tā aizrauj, ka, visu nakti pavadot viesnīcas gultā čatojot un skaipojot, viņš ik pēc pārstundas dodas pāri ielai pēc papildporcijām. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka plkst.7:50 no rīta viņš pasaka tik pašsaprotamu frāzi, kā – “Labi, Eds, neesmu gulējis, tāpēc tagad nosnaudīšos kādu pusstundiņu līdz plkst.10”. Pat profesori Vedins un Daberts nespētu pateikt loģiskāk! Pašlaik, kad rakstu šīs rindas, ir plkst.9:42. Malkoju alu, skatos pa TV mūzikas klipus un gaidu, kad Arņa pusstunda beigsies.
II. Joprojām viesnīca Ulan-Udē.
Plkst.11:14. Bijām nogājuši izbaudīt viesnīcas brokastis (omletes nebija, toties pankūkas bija augstākajā līmenī). Arnis pēc brokastīm atkal atlaižas nedaudz nosnausties, kamēr pankūkas iekārtojas ērtāk viņa puncī, savukārt es mokos, nekādi nespējot izlemt, kas ir skaistāk:
1.variants – pa TV tikko rādītās filmas “Pērlhārbora” ASV armijas vienas medmāsiņas koši sarkanās lūpas komplektā ar pagājušā gadsimta četrdesmito gadu sieviešu nemodīgajiem tērpiem;
2.variants – arī tikko, bet viesnīcas brokastu zālē redzētās vienas krievu meitenes biezi uzkrāsotās skropstas, komplektā ar augstpapēžu kurpēm un treniņtērpu.
Bet vispār šī būs karsta dieniņa – gan laika apstākļu ziņā, gan fizioloģiski – kamēr Arnis atpūšas pēc brokastīm, tikmēr pie manas gultas nezin kā sarodas arvien vairāk tukšu alus pudeļu.

Komentāri 2

0/2000

  

 1  0 atbildēt

  

 0  0 atbildēt