Ir laiks redzēt, ko dabas lēnā, tomēr ietekmīgā dzīvības izsūkšanas afēra no šīs struktūras ir nodarījusi tās iekšējiem orgāniem. Ejas sevi prezentē kā zobrati, kas sadarbojas un griež viens otru, lai transportētu informāciju un darbību no viena punkta uz citu. Zeme ir kalpojusi par upju sistēmu noturētāju, betons lietusgāžu laikā aizkavē tā uzsūkšanos augsnē. Vai nebūtu patīkami šīs pazemju sistēmas apceļot ar laivu?
Lai arī varētu šķist, ka redzamie stalaktīti nāk no kādas Spānijas alas, tie atrodas iekšpusē cementa milzim. Mitrums, kas nāk no augsnes, ir sūcies cauri akmens slānim un šķīdinājis minerālus, līdz beidzot pile tika cauri, bet saskārusies ar relatīvi zemo gaisa mitrumu, izžuva, atstājot tikai pleķīti ar minerāliem. Tad cita pile nāca aiz tās, pārliecināta, ka šoreiz tiks uz zemes un spēs nodot savu kravu grīdas betona segumam, tomēr, nespēdama nolipt nost no iepriekšējās pilses atstātā pleķa, arī pazuda, palielino nedaudz baltā slāņa biezumu. Un tā tie auga, radot jaunas un jaunas piles, pagarinot sevi vairāk un vairāk. Pēc dažiem gadiem tie varētu jau būt sasnieguši zemi! Viss aizaug.
