Mangaļsalas nesen renovētās dabas takas ir radījušas tūrisma pieplūduma vilni šajā ģeogrāfiskajā pussalā. Daudziem pat gados vecākiem cilvēkiem tā varētu būt pirmā reize, kad viņi parādās šajā apkārtnē, jo padomju laikos uzliktie militārie ierobežojumi liedza brīvi pārvietoties gar pludmales teritoriju. Un tagad, staigājot pa mežaino apvidu, ir saprotams, kāpēc, jo ik pa dažiem soliem no meža kā aizmirsts Filadelfijas eksperimenta kuģis izlien neliels, aizaudzis bunkurs, kurš lūdz cilvēkiem ieskatīties tā turētajos noslēpumos. Mangaļsala saturēja desmitiem militāru objektu, kas arī ir būtiskākais iemesls, kura dēļ mūsu valsti nekad neieņēma no jūras puses - Daugavas ieeja bija apsargāta labāk nekā Mona Liza pēc tās atgūšanas.
Tomēr reti cilvēki apstājas, lai izdarītu ko vairāk, kā vien pakāpelētu pa bunkuru jumtiem un apskatītu to ieejas, pirms dodas tālāk pa taku un seko cilvēku plūsmai, kas iztek pludmales deltā, izklīstot simt divdesmit grādu leņķī uz jūru no laipas beigām. Drošsirdīgākie pat sadūšojas, lai apmeklētu molu un redzētu iebraucošos kuģus, kuru radītie viļņi divdesmit minūtes pēc to aizbraukšanas atgādina palikušajiem par redzēto grāciju. Eiropas projekts bija saistīts galvenokārt ar laipu un autostāvvietu izstrādi, tāpēc kādēļ gan apskatīt ko citu? Daba ir pietiekami ērti redzama arī nesaslapinot savas kājas aprasojušajā zālē.
Vasara tuvojas beigām, bet Mangaļsala no tā necieš - tik tiešām, lai arī pludmales smiltis vairs nesilda kājas un jūras ūdens kļūst stindzinošs, bunkuri viesmīlīgi aizcina ceļotājus tajos atpūsties un varbūt sasildīties vai atvēsināties (atkarībā no gadalaika). To kriminālās aizmirstības dēļ es arī izlēmu, ka šis raksts ir nepieciešams - cilvēkiem nepatīk atcerēties savu vēsturi, tomēr kā Dens Brauns savā darbā "Pirmssākums" teica - "Mums nevajadzētu aizmirst savu vēsturi pat, ja tā ir bijusi traumējoša".