Mangaļsala6

Un beidzot skatam paveras arī pirmais aizsardzības mehānisms - šajā tukšajā cementa aplī agrāk komfortabli iekārtojies sēdēja mazs lielgabals, kura uzdevums bija ik pa laikam uzriet uz iebrucējiem vai vienkārši garāmgājējiem, izšaujot īsu sekvenci ar lodēm. Bēdīgi iedomāties, ka šis lojālais ierocis tagad ir atradis savu nobeigumu kādā Rīgas metālpārstrādes rūpnīcā, kur iespējams tika pārkausēts uzgriežņatslēgā. Varbūt tavā garāžā šobrīd atrodas metāla gabals, kas agrāk nesa teroru Rīgas piejūras iedzīvotājiem, sniedzot koncertu ar skaļiem paukšķiem cauri naktīm.

Iedomāties nemitīgos cilvēku soļus, kas steidzas cauri šim gaitenim, lai sniegtu savu ziņojumu par atbraukušo kuģu nodomiem, pierādās tikai daļēji sentimentāli, jo lai gan ēka ir dabas apēsta un cietusi no korozijas, tā arī ir kalpojusi par patversmi vienam no baisākajiem spēkiem, kas jebkad ir parādījies uz Zemes. Pat vērojot šo apstākli, ir vilinoši iztēloties jaunības gadus nelielajam bunkuram un filozofēt par pagājušā bezjēdzību un nāves skaistumu. Nav jēgas steigties, lai gan ceļš šķiet garš, tas ātri paies. Izstaigājiet kārtīgi celtnes stūrus, pieskarieties mitrajiem ķieģeļiem, kas apzinīgi un cītīgi šobrīd turpina turēt vairākas tonnas zemes virs jūsu galvām romantisma stila arku formā.

57.066747, 24.062869 - šīs ir koordinātas vienam no iespaidīgākajiem Mangaļsalas bunkuriem. Tas ir pussabrucis, tomēr dod joprojām kompetentāku iespaidu, nekā Dienvidu tilts. Ejot pa ceļu un skatoties pa labi, jūs to nepalaidīsiet garām - celtne kā aizmidzis milzis piesaistīs jūs ar savu dārdošo krākšanu, kas caur kokiem atbalsosies vizuālā formā. Kāpēc lai nebūtu atsaucīgs pret šo uzaicinājumu? Kā vientuļš un pamests vecs vīrs, tā priecāsies par iespēju mēmi izpaust savus stāstus un noslēpumus pat visdistancētākajam garāmgājējam.

Pirms dodaties iekšā, iesaku tomēr uzmest aci jumtam - konstrukcija ir haotiska un gleznaina ar kokiem gan uz tās, gan tai apkārt, kas komplimentē perfekti izjaukto integritāti. Iespējams arī pamanīsiet spraugas un telpas, kuras vēlēsieties atrast, veicot nelielo pastaigu pa pamestajām celtnēm.

Baisi iedomāties, ka cilvēku pēkšņas izzušanas gadījumā visas mūsu radītās celtnes gadsimta laikā piemeklētu līdzīgs liktenis - rodas nelielas plaisas sānos un jumta no lietus nemitīgas klapēšanas. Plaisās uzkrājas tas pats lietus ūdens, kas ziemā sasalst un, rezultātā, ir spiests izplesties, paplašinot spraugas un izlaužot kādu akmeni no tā vietas struktūrā. Tā, vienu akmeni pēc otra, visa struktūra ar laiku rada sevī jaunu ieeju, pa kuru aizvien vairāk elementu var sevi iepazīstināt ar ēkas iekšējiem objektiem, kā arī dzīvnieki, kuri iepriekš nepievērsa daudz vērības vertikālajiem monstriem, pēkšņi ierauga iespēju veidot sev norobežotu un mājīgu aliņu, kurā būtu pasargāti no citiem, lielākiem zvēriem.

Visa perimetra apstaigāšana un katras sīkākās nianses izpētīšana varētu prasīt veselu dienu, ja ne pat nedēļu, tomēr par laiku nav jāsatraucas. Mēnesnīcā Mangaļsala turpina laistīties savā elegancē un ļaus jums sameklēt taku, kas vestu jūs atpakaļ. Ir skaidrs gan, ka ja tagad pametīsiet šo vietu, jums nekad nedos mieru šis skaitlis - septiņi. Kāpēc tas ir uzrakstīts uz šīs sienas - kāpēc noturējās tik ilgi? Un līdz cik augstam skaitlim tiek bunkuri?

Lai arī šķietami pamesta, tomēr vieta ir kultūras centrs - pēc takām var redzēt, ka daudzi izvēlas bunkuru kā ierastu pastaigu objektu. Un kāpēc gan ne? Fotogrāfijas nespēj pienācīgi attēlot visu, ko var izjust tur esot. Tomēr, šis dīvainais krustojums man atgādināja par Roberta Frosta poēmu "The road not taken". Fascinējoši, ka mūs visus pievelk pagājušais tik dziļā līmenī, ka radam nestrukturētas taku sistēmas tam apkārt. Šķietami pat atbrīvojamies no sistēmu uzliktajiem slogiem.

Pat apskatot bunkuru no nedaudz ziemeļu puses var redzēt, ka daba ir izlēmusi tam neatņemt iespaidīguma auru. Koki to ir ielenkuši un uzveikuši - kaut kas, ko nespēja izdarīt militārie spēki, bet tas turpina lepni stāvēt pat izkropļots un parazitēts.