Kad nonācām pie manis, es ļāvu Dacei izvēlēties, kādu filmu viņa vēlās redzēt. Man personīgi bija vienalga, jo skaidri zināju, ka tiklīdz filma sāksies, ātri pievērsīsimies labākām nodarbēm. Biju gatavs skatīties kaut vai Titanic vai Gredzenu pavēlnieku. Es tikmēr ieliku popkornu mikroviļņu krāsnī, ielēju vīnu un sāku fantazēt par Daces apaļīgo pēcpusi, ko apskatīju jau pa dienu.
Viņa ieteica Scarface, kas mani pārsteidza. Šo filmu pat esmu gatavs noskatīties pilnībā. Tomēr bija citi plāni. Man jau bija iestrādāta stratēģija, kad ļauju meitenei iedzert vīnu, tad nevainīgi pasaucu iekārtoties tuvāk, bet tādā pozā, lai varu gan jebkurā brīdī ar rokām apķert viņas augumus, gan pagriezties pret viņu un noskūpstīt. Man šajā daļā vairs nav jārunā gudri teksti, vai kā īpaši jāizrādās. Vienkārši ļaujamies sajust vienam otra ķermeni blakus, ar roku glāstu viņas gurnus un pēcpusi un brīdī, kad man pašam to visvairāk sagribas, maigi pagriezos pret viņu un noskūpstu. Man šī ir sava veida rutīna, taču ar īsto meiteni, atkal pār kauliem pārskrien skudriņas katrā momentā. Un es to izbaudu. Skūpstoties, sāku ar roku stingrāk ieķerties viņas pēcpusē un tad arī krūtīs. Šis ir sava veida tests, lai noskaidrotu cik atvērta meitene ir straujam notikumu turpinājumam. Dace ne tikai neiebilda, viņu tas ļoti uzbudināja. Un tas kā viņa uzbudinājās, iededza vēl lielāku kaisli arī manā ķermenī. Zināju, ka, pat ja viņa tagad iebildīs kādā no nākošajiem soļiem, es tāpat viņu spēšu atkal un atkal uzbudināt, līdz viņa nespēs pretoties instinktiem un baudai. Viņa nepretojās. Pāris minūtes vēlāk mēs jau bijām kaili. Pārējā vakara daļa neprasa nekādu stratēģiju, tikai izslēgt smadzenes un izbaudīt. Saplūdām vienā veselā, elsojām un izbaudījām vienkāršu spontāna seksa burvību.
Kād mēs beidzot bijām beiguši un tuvu spēku izsīkumam, saritinājāmies zem segas un turpinājām skatīties filmu. “Paspējām” tieši uz Tony Montana slaveno ainu, kur viņš ar automātu apšauda ienaidniekus līdz lodes rotā visu viņa ķermeni un viņš nokrīt miris. Ģeniāla filma.
Nākošajā rītā pamodāmies kopā un sāku prātot – varbūt derētu izbraukt kaut kur no Rīgas? Kaut kur, kur nebūtu cilvēki un varētu mierīgi atpūsties. Kad Dace pamodās, es ieteicu ideju, ko biju izdomājis, ka mēs varētu aizbraukt līdz Liepājai. Es atcerējos, ka maniem radiniekiem tur ir dzīvoklis remonta stadijā un, lai gan, ne pārāk šiki, būtu jautri. Dace pasmaidīja un piekrita. Kāpēc gan ne, viņa teica un piebilda, ka viņai vajadzēs paņemt drēbes no mājām. Es apstiprināju, ka varēšu viņu novest garām viņas dzīvoklim un savākt visu nepieciešamo. Kad paēdām brokastis mēs saģērbāmies, es saliku somu ar pāris lietām, kas būtu vajadzīgas mājas pamešanai uz neilgu laiku un devāmies uz mašīnu.
Tomēr, kā jau man bija aizdomas, ne viss sanāca tik gludi kā iecerēts. Aizvedu Daci mājās, lai viņa var savākt mantas. Tajā laikā aizbraucu nokārtot pāris savas darīšanas. Pēc 30 minūtēm saņēmu īsziņu – “Sorry nesanāks”. Es biju nelielā šokā, jo šobrīd man vairs nav laika aizstāt viņu ar kādu citu kompāniju, bet nu ko darīt. Mēģināju viņai vēl zvanīt, bet viņa necēla. Neko darīt, meitenes dažreiz nav prognozējamas. Kas pa šīm 30 minūtēm varēja mainīties? Dace tā arī neko nepaskaidroja, par pēkšņo lēmuma maiņu. Varbūt viņa jau no sākuma zināja, ka nekur nebrauks, bet nespēja man to pateikt acīs? Vai šis būs bijis tikai viena vakara sakars, bez kāda turpinājuma?
Ok, biju palicis bez kompānijas. Varu jau arī viens pats aizbraukt. Kāpēc gan ne? Izvēdināt galvu būtu labi. Pārdomāt lietas un saprast tālāko rīcības plānu dzīvei. Kā arī nesteidzīgi pastrādāt sēžot Liepājas pludmalē.
Kad izbraucu uz Liepājas šosejas, nedaudz atvēru logu un ļāvu vējam pūst sejā. Patīkami. Es apstājos tikai lai paņemtu kafiju un devos ātrā tempā tālāk. Uzliku savu mīļāko mūziku un braucu neskatoties spidometrā, iespējams pārspēju savu personīgo rekordu maršrutā Rīga-Liepāja.
Nonācu galamērķī un pēc tam, kad biju iekārtojies dzīvoklī, īpaši nevilcinājos un uzreiz devos izbraucienā cauri pilsētas centram. Liepāja karantīnas laikā vairs nebija tā pati pilsēta. Protams, šur tur manīju cilvēkus, bet kopumā iespaids kā no šausmu filmas vai pēc-apokalipses trillera. Ielas tukšas, kafejnīcas un izklaides vietas ciet. Pilsētā valda savāds klusums, izgaisis ikdienišķās rosmes šarms.
Tālāk devos uz piekrastes pusi, uz populāro Red Sun Buffet. Šeit par laimi viss strādāja un mazāks cilvēku skaits deva iespēju netraucēti pastrādāt. Pasūtīju Latte kafiju, izvilku no somas datoru un ieslēdzu austiņās mūziku. Vismaz viena lieta karantīnas laikā notiek pat veiksmīgāk kā parasti, proti, spēju netraucēti strādāt ilgās un pelnošās sesijās. Pēc pāris stundām jutos pietiekoši pastrādājis un man prasījās kādu izklaidi. Ko lai dara svešā pilsētā karantīnas laikā?
Izdomāju izmantot Tinder aplikāciju kā savu ceļojuma konsultantu. Drīzāk meitenes, ar kurām man šeit ir match. Biju aplikācijā iegājis pirms pāris stundām, tātad biju jau apskatāms vietējām lietotājām. Ar tām meitenēm, ar kurām atradu labu kontaktu sarakstē, nekautrējos uzdot jautājumu – ko Liepājā šobrīd vispār var darīt, kamēr visi izolējas mājās? Vispopulārākās atbildes bija par pastaigām, izbraucieniem pie dabas. Ziemeļu forti, putnu vērošanas torņi pie Liepājas ezera un pastaigas pa parku sekoja kā biežākā atbilde. Kāda meitene pat man atgādināja, ka Liepājā ir Jūgendstila centrs un patīkami būtu vienkārši pastaigāties, pacelt galvu un apskatīt vēsturiski atjaunotās ēkas. Šī ideja mani uzrunāja. Arī meitene, kas to minēja, atstāja inteliģentas kompanjones iespaidu. Taču, manai gaumei pārāk nopietna un pareiza. Ja esmu šeit tikai pāris dienas, apzinos, ka man jāmeklē meitene, kas vairāk parakstās spontānām idejām un dzīvi mēra izbaudītajos momentos.
Pavisam drīz sāku čatu ar šādu meiteni. Vismaz tādu iespaidu viņa atstāja. Kad prasīju, ko vislabāk apskatīt Liepājā, viņas pirmā atbilde bija – viņas guļamistabu! Un tad pievienoja ļoti daudz smaidiņus. Viņa paskaidroja, ka tas tikai joks no viņas puses un ka vislabākā izklaide ir uzreiz izbraukt visu Liepājas centru ar riteņiem. Manuprāt, katrā jokā ir daļa patiesības un šoreiz, laikā ierobežots, tieši vēlos satikt kādu pārgalvīgu meiteni. Mūsu sarakste izvērtās jautra, ar daudziem jokiem un divdomīgiem tekstiem. Atgādināju par riteņu ideju un aicināju satikties. Sākumā nedaudz negribīgi, bet viņa piekrita.
Nākošajā dienā tikāmies. Vienīgā problēma, ka man te nav riteņa. Atradu tuvāko riteņu veikalu un nopirku sev jaunu.
Tas man šoreiz bija veiksmīgs lēmums, jo meitene man pievienojās ar pavisam jaunu un skaistu sieviešu divriteni. Taču, diemžēl, ar divriteni beidzās visas labās lietas, ko varētu pateikt par viņu. Nevarētu teikt, ka meitene nebija skaista, taču dzīvē iespaids noteikti bija sliktāks kā Tinder profilā. Tur viņai bija tikai viena bilde, bet tā bija ļoti valdzinoša. Bildē viņa izskatījās uz 9 no 10 ballēm, dzīvē labākajā gadījumā 6. Trūka arī šarms un pārliecība. Pilnībā izjuka jaukais un atvērtais tēls, ko viņa radīja savā profilā. Vai arī es to tikai radīju savā galvā? Nē, kaut kas man lika domāt, ka šādu koķetējošu tēlu viņa bija iemācījusies radījusi tikai virtuāli, lai izpatiktu sarunu biedriem.
Pēc neilgas un neveiklas sarunas, devāmies ceļā. Man vēl bija cerība, ka viņa ir tikai sakautrējusies un pēc laika atplauks. Apskatījām pilsētas centru, izbraukājām parku un pludmales pusi. Kādā brīdī, kad atpūtāmies un bija iestājusies atkal neveiklā klusuma pauze, man tā vien gribējās ielīst tinderī un apskatīties, kas tur jauns. Parasti randiņu laikā nelietoju telefonu, cenšoties visu savu uzmanību veltīt partnerei, bet šoreiz roka pati stiepās pēc telefona. Man bija atbildējusi cita meitene, kura arī ir pietiekami traka, lai gribētu šodien doties uz randiņu. Es viņai uzrakstīju, ka man draugs ar riteņiem šobrīd izrāda Liepāju, bet viņa pēc brītiņa varētu pārņemt drauga stafeti. Tikmēr mana esošā randiņu partnere sāka raidīt dusmīgus skatienus manā virzienā, domādama, ka esmu kārtējais tehnoloģiju upuris, kurš bez telefona nespēj dzīvot ne sekundi.
Es gan viņai atbildēju, ka man beidzot uzrakstīja draugs, kura dēļ vispār atbraucu uz Liepāju un šovakar viņam ir vienīgā iespēja mani satikt. Šis bija labs iemesls, lai ātrāk izbeigtu šīs mokas.
Nonācām pie viņas mājām. Bez liekiem vārdiem atvadījos un devos uz nākamo randiņu.
Ar otru meiteni norunājām pavakariņot kopā. Šī meitene bija daudz atvērtāka, jau pirmajās sekundēs saskatīju lietas, kas man viņā simpatizē – gari, tumši mati, pieguļoši džinsi, izteiksmīgs blūzes izgriezums kurš novērsa acis visu vakariņu gaitu. Aizbraucu pēc viņas uz mājām, jau iekāpjot mašīnā viņa piedāvāja izbraukt no pilsētas uz restorānu Pilsberģu krogs Jūrkalnē, kas likās diezgan pārgalvīga ideja no meitenes, kas tikko iekāpusi sveša vīrieša mašīnā.
Bet nu.. Pa ceļam mēs sākām pļāpāt par visu ko. Viņa bija dzimusi un augusi Liepājā. Pabeigusi vidusskolu, bet tad izdomāja paņemt brīvu, lai izdomātu ko vēlās darīt dzīvē. Tā nu nonācām galamērķī. Mēs bijām vienīgie cilvēki restorānā un radās tiešām sirreāla sajūta. Viens no karantīnas bonusiem – liekas, ka esi bagātnieks kurš izpircis visu restorānu privātām vakariņām.
Jau saskatīju lietas, kas man viņā simpatizē. Taču tad… tad nāca brīdis, kad es itkā nejauši pieminēju labās un sliktās lietas pašizolācijas laikā. Diemžēl, šī tēma izraisīja “klikšķi” viņas galvā un, kā atverot slūžas, meitene sāka gāzt ārā neskaitāmus argumentus par vīrusiem un sazvērestības teorijām. Mēģināju lielāko daļu izdzēst no atmiņas, bet argumenti bija aptuveni šādi. Corona vīruss ir amerikāņu laboratorijās radīta slimība. 2019. gada rudenī amerikāņiem esot bijušas kādas militārās apmācības netālu no Uhaņas. Vīrusu esot izplatījuši Amerikāņi, lai mazinātu Ķīnas konkurenci Pasaules ekonomikā. Visu sponsorējot biljonāri, tai skaitā Bils Geits un citi slepenie pasaules vadītāji. Vīruss esot radīts, lai arī vēlāk nopelnītu no vakcīnas. Mediji visu pārspīlējot un visus ierobežojumus varot ignorēt, izslimojot vīrusu gluži kā gripu. Lai cilvēcei rastos imunitāte pret šo vīrusu, vajagot, lai ar to izslimo 75% iedzīvotāji. Tāpēc vajadzētu tieši veicināt, lai visi izslimo un iegūstam dabisko imunitāti. Un tie kuri nomirst esot veci un slimi cilvēki. Varbūt tas pat esot labāk, jo paliek tīrāka rase un valstij pietiks naudas atlikušajiem pensionāriem.
Kā beidzās šī crazy tikšanās?
