Pirmīt jau nedaudz pieskāros vēstures tāmai un jau minēju, ka pirmā pilsēta un pirmie nocietinājumi Prizrenā tapa jau Bizantijas laikos. Tagad piebildīšu, ka pirmās nopietnās aizsardzības būves tad tapa tieši šeit, kur tagad atrodas cietoksnis. Ticamāk ka tās tapa Bizantijas imperatota Basila II (bulgāriski Vasījija II , kurš bieži tiek dēvēts arī par „Vasīliju-bulgāru slepkavu”) , vadīšanas laikā.
Kuri no mūriem šeit ir saglabājušie no pašiem pirmsākumiem, tagad ir grūti spriest, toties ir skaidrs, ka lielākā daļa no tagad redzamajām būvēm šeit tapa jau bulgāru un sekojoši serbu valdnieku valdīšanas laikos. Tā nu šeit, cietokšņa pastāvēšanas pirmssākumos, ir pabijuši tādi diženi valdnieki, kā bulgāu cars Samuels, serbu valdnieki: Stefans Urošs IV, Stefans Nemaničš, Dušans Milutins un citi. Pie kam Dušana valdīšanas laikos, kādu īsu brīdi Prizrena pildīja arī valsts galvaspilsētas funkcijas. Tad arī paša valdnieka rezidence atradās tieši šī cietokšņa teritorijā, kuru tajos laikos dēvēja par Višegradu. Nedaudz vēlāk, šeit kādu laiku esot uzturējies leģendārais serbu valdnieks Marko.
Viens no pēdējiem senās Serbijas valdniekiem, kā kontrolē atraās Prizrena, bija Vuks Brankovičš. Brankoviča laikā pilsēta jau sāka zaudēt savu ekonomisko nozīmi un sekojoši tā pilnīgi panīka. Tālak seko turku ekspansija Balkānos, kā rezultātā Serbija zaudēja savu varenību un kontroli pār Kosovu un Metohiju. Lielāka daļa serbu pārvaldīto teritoriju nonāca turku valdnieku vai viņiem pakļautu vasaļu vadījumā. Prizrenas cietoksnis turku valdīšanas laikos tiem kalpoja kā militāra bāze un šeit atradās turku armijas kazarmas. Vairāku gadu garumā cietokšņa fortifikācijas pakāpeniski sabruka un tikai iz retis tās tika nedaudz pieremontētas.
Divu Balkānu karu rezultātā, kad jau Turcija pilnīgi zaudēja kontroli šajā reģionā, Prizrena atkal nonāca Serbijas valdījumā un cietokšņa teritorijā jau apmetās serbu armija. Ilgi tā tur neatradās, jo pie mūsdinīgas karu vešanas taktikas šādi cietokšņi jau bija zaudējuši savu stratēģisko nozīmi. Sekojoši cietokšņa teritorija tika pamesta, tā aizauga ar krūmiem un nocietinājumu mūri pakāpeniski sagruva. Tikai Dienvidslāviajas laikos šis cietoksnis tika reģistrēts kā valsts arhitektūras un vēstures piemineklis, un tad šeit tika veikti arī nelieli restaurācijas un konservācijas darbi.
Savukārt šodien šis cietoksnis jau ir Kosovas valsts arhitektūras un vēstures piemineklis, un tagad virs cietokšņa mūriem lepni plīvo zili zvaigžņotais Kosovas valsts karogs.
Pēc neliela ieskata cietokšņa vēsturē apmetam loku pa tā ārējiem mūriem. Pie reizes izbaudām lielisko pilsētas panorāmu. Tā tiešām ir fantastiska! Vispirms aplūkojam Prizrenu no rietumu mūra. Te visa vecpilsēta kā uz delnas! Savukārt tāluma slejas varenie Šarplaņinas un Albāņu Alpu kalni.
No šejienes vēlreiz varam aplūkot tos objektus, kurus šodien esam apskatījuši. Te pat lejā, burtiski kalna pakājē, atrodas Sinan Paša mošeja. Tālāk var aplūkot arī Lumbardi upes tiltus.
Nedaudz pa kreisi, tālumā redama arī Svētās Dievmātes katoļu katedrāle, kuru apskatījām pirmo no paša rīta.