Izzūdošie Latvijas pierobežu ciemi20

Ludmila dzīvo Šeškos (Zilupes novads, Pasienes pagasts), un pielauzt Šešku ciemata gariņu uz fotogrāfēšanos nebija iespējams. Ludmila pastāstīja, ka agrāk ballēs cilvēki nepļēguroja un nelietoja narkotikas. Kad prasījām, vai tad te - laukos - kāds lieto narkotikas, viņa smējās līdz asarām: "Kas tad viņas lietos? Te taču neviena jaunieša nav!" Ludmila ir pierobežas spraigāko notikumu speciāliste, jo regulāri aicina robežsargus uz kafiju - tā arī uzzina, kad un kā pēdējoreiz dzenāti vjetnamieši. Kaut arī Ludmilas foto nedabūjām, Jums jātic, ka viņa tiešām ir īsta

Regīna no Domnopoles (Krāslavas novads, Piedrujas pagasts) Rīgā pēdējoreiz bijusi pirms 6 gadiem, kad lidoja ciemos pie meitas uz Angliju. Viņas ģimenē ir 4 latvieši, pārējie – baltkrievi. Tāpēc var saprast, ka Padomju Savienības sabrukums šķita tāds jocīgs – ja pirms tam katru dienu varēja iet viens pie otra ciemos, tad tagad ir robežsardze un sarkani žogi. Tuvākais veikals atrodas 7 km attālajā Indrā, kur, starp citu, ir arī gaumīgākie apstādījumi Latvijā. Regīna ir īsta dāma, jo vēl sekundi pirms fotogrāfēšanās metās pie spoguļa uzkrāsot lūpas.

Anna ir dzimus i Blusovā ( Dagdas novads, Ķepovas pagasts), jaunībā viņa pārcēlusies uz Rīgu, kur apprecējusi kungu, kuram, izrādās bija nepieciešama tikai nauda un vara. Tagad vairāk nekā 30 gadu Anna dzīvo te. Šī ultragādīgā kundze, ieraugot mūs, iesaucās: “Kādi neēduši!” - un lika mūs pie plīts. Kaut arī viņa stāstīja, ka dažkārt autoveikalā tiek pārdoti veci produkti, mums viss bija kārtībā – arī pēc pusdienām jutāmies labi. Anna bija viens no tiem cilvēkiem, kas ar savu atklātību mums lika smieties līdz asarām. Kā viņai vispār patīk Blusova? Precīzs citāts: “Ej, kur gribi. Labāk nekur nav!”

Antoņinas suns mūsu ierašanos uztvēra visnotaļ stresaini. Izrādās, tas tāpēc, ka otrā Trubilovas (Pasienes pagasts, Zilupes novads) mājā bez saimnieka dzīvojot vismaz 30 suņu, kas arī pa Antoņinas pagalmu šiverē kā pa savu kabatu, un tas Toļiku padara nervozu. Nākamajā ciematā mums jau stāstīja, ka suņumājā dzīvo nevis 30, bet 70 kvaukšķu. Antoņinas kundze sajūsmināti smējās, kad lūdzām viņu nofotogrāfēties nevis pie puķēm, bet gan pie sīpolu kastēm. Un cienāja mūs ar atsvaidzinošiem gurķiem. Nebija rūgti!

Koškovicos vairs nedzīvo neviens, bet ceļi blakus mājām ir nopļauti - tātad te regulāri braukājas robežsargi. Labi, ka viņu tur nebija mūsu ierašanās mirklī, jo vienam no mums nebija pierobežas zonas caurlaides. Tas mums netraucēja iet novērtēt, kā izskatās Baltkrievija, kas gozējās pāri Daugavai. Baltkrievija izskatījās labi, Daugava gan ar kaut kādām nesmukām aļģēm. Spriežot pēc cigarešu paciņu instalācijas sausajā tualetē, Koškovicu pēdējais iedzīvotājs bijis kaislīgs smēķētājs. Un izvēlējies zīmolus, kas nekad neiekļūtu mīlētāko zīmolu topā, jo pirmoreiz tādus redzējām.

Par Ķepovas ciematu (Ķepovas pag., Dagdas nov.) uzzinājām Ķepovas pagasta padomē, kur parunājāmies ar kādu darbinieci, kamēr mūsu zeltmatainais šoferis kopā ar vietējo traktoristu mainīja mūsu klibās Mazdiņas nenoskrūvējamo riepu. Alberts, Džeris un Muris, kurš atteicās fotogrāfēties, dzīvo Ķepovā kopš dzimšanas. Tad, kad Ķepovā notika balles, tur visas meitenes bija riktīgi smukas. Nekādi brangie kautiņi gan tur neesot notikuši, jo, ja kāds nepatīk, nav uzreiz jādod tam kādam taurē - var taču vienkārši iet prom. Džeris un Muris uz ballēm nav gājuši, jo vēl nebija piedzimuši. Ķepovā Alberts jūtas paēdis un laimīgs. Kad prasījām, ko viņš mēdz ieraut, viņš atbildēja: "Kas deg, to dzer!" Pareizi.

Vaseļina ir vienīgā Kļešņiku (Ciblas nov., Līdumnieku pag.) iedzīvotāja.  Reiz vietējā avīzē publicēts raksts par šo dāmu, kurā pieminēts arī tas, ka viņa dzīvo viena. Pirmais pielūdzējs ilgi nav bijis jāgaida. Kāds kungs no avīzes redakcijas izdīcis Vaseļinas adresi un atrakstījis bez maz vai mīlestības vēstuli. Kļešņiku karaliene ir pragmatiska sieviete, tāpēc atbildes vietā nosūtīja savu telefona numuru, lai nav ar tiem papīriem jākrāmējas. Sazvanījās. Pielūdzējs atbrauca ciemos. Prasa Vaseļinai, vai nevajag kaut ko saimniecībā palīdzēt. Ja jau šitā piedāvā, Vaseļina nekautrējas un liek sakrāmēt malku šķūnītī. Pielūdzējs ņemas pusi dienas. Dāma aiziet paskatīties un konstatē, ka viņš pa visu to laiku izdarījis tik, cik viņa pati varētu paveikt pusstundā.  Tuvojās vakars, skaidrs, ka cilvēku bez auto prom nedzīs. Piedāvā kungam viesistabas dīvānu. Iestājas naktsmiers. Bet vienā mirklī pielūdzējs, kurš laikam nav izpratis "Tev būs gulēt dīvānā" konceptu, sāk līst pie Vaseļinas. Nu, to, ko viņa ar to kungu izdarīja, uzzināsit tad, kad izdosim grāmatu.

Belomojē (Zaļesjes pag., Zilupes nov.) satikām Valentīnu, kas dzīvo Zilupē, bet no rīta lec virsū savam mopēdam, lai brauktu uz šejieni pie aitām, kuras viņa cilvēcīgi sauc par meitenēm. Meitenes bija diezgan kautrīgas, tāpēc bēga prom, kad bija jāfotogrāfējas. Viņas vīrs Aleksandrs esot baigi foršais - īsts Makgaivers! Aleksandru gan nesatikām, jo viņš tajā laikā bija medībās.   Valentīna mums ieteica uzmanīties, jo viss pagalms, kā jau laukos pienākas, ir mīnēts. Tā kā pirms kāpšanas mašīnā viņa laipni ieteica mums notīrīt kājās, laikam tā mūsu uzmanīšanās pārāk efektīva nebija.