Izzūdošie Latvijas pierobežu ciemi20

Kaut arī Virsīte ar savu norauto tiltu sākotnēji izskatījās galīgi neviesmīlīga, beigās galīgi tā nebija. Vallijas kundze, kas darbojusies gan kultūras jomā, gan medicīnā, steidza uzvilkt svētku štātes mums par godu. Viņa atceras, kā senāk gājusi uz ballēm pāri robežai uz Lietuvu. Tur arī sadancojās ar savu vīru. Tagad dejošana turpinās vietējā senioru klubā. Viss notiek.

Kalnmuižā mēs nebijām vienīgās, kas uzdod jautājumus - tur visnotaļ ņiprais (mūsuprāt) Gunārs šo to gribēja uzzināt par mums. Piemēram, to, vai Rīgā visi ir tik resni. Rīgā nav bijis simt gadu, jo, ja kaut ko vajag, var ar riteni aizbraukt uz Skaistkalni. Ja viņš atbrauktu uz Piena svētkiem Ziemeļblāzmas kultūras namā, viņš ar savu Ērenpreisu kārtīgi ieliktu visiem Rīgas hipsteriem. Gan resniem, gan tieviem.

Šī ir viena no 3 mājām Skirnā. Izvilkāmies no meža, pārlīdām pāri vārtiem un šo kundzi - Skirnas pavēlnieci - pārsteidzām kartupeļu vagā. Pastāstīja mums, ka viņas mamma ir bijusi patriote, bet viņa pati - vēl lielāka patriote. Gan jau mazmeita arī šajā ziņā neatpaliek. Saimnieces lielākais lepnums ir mazais mē-mē. Kad fotogrāfējāmies kartupeļu laukā, kundze uztraucās, vai tik nevarēs redzēt kolorādo vaboles.

 

Pāvels ar savu sievu ir vienīgie Latišonku ciema ( Zilupes novads, Pasienes pagasts) iedzīvotāji. Pāvels jaunībā gājis uz ballēm Šķaunē, kur bijušas tik smukas meitenes, ka viņu dēļ notikusi branga plūkšanās. Tagad baļļu vairs nav, bet spriedzes netrūkst. Nesen pretējā ceļa pusē risinājies kārtīgs bojeviks - izrādās, pamestā mājā iemitinājušies astoņi vjetnamieši, kuri tomēr noķerti ar robežsardzes džipiem un helikopteriem. Arī mūsu ciemošanās dienā pāri lidojis helikopters. Iespējams, Latišonki ir drošākā vieta Latvijā.

Piestājām kādā pagalmā, lai paprasītu, kur īsti ir Apoļinovščina (Krāslavas novads, Piedrujas pagasts). Tur satiktā Svetlana zināja, kur tas ir, jo šī ciema vienīgā iedzīvotāja ir viņas mīļā babiņa Zinaīda. Svetlana ieleca mūsu Mazdiņā, pirms tam paprasot, vai viņu gadījumā nenogalināsim. Zinaīda mūs cienāja ar savu paštaisīto sieru, kam der tikai īsts lauku piens, jo veikalā pirktie ir "užas". Zinaīda priecājās, ka beidzot jautājumi tiek uzdoti viņai, tāpēc tad, kad Svetlana mēģināja sarunu pārņemt savās rokās, babiņa mazmeitu veikli nolika pie vietas. Ja mums būtu līdzi vairāk skaidras naudas, noteikti piekristu Svetlanas piedāvājumam nopirkt dzirnavas.

 

Regīna ir vienīgā Pirdovas (Pasienes pagasts, Zilupes novads) iedzīvotāja. Viņa no karstuma bija paslēpusies tik labi, ka mūsu spiegs viņu atrada tikai tad, kad bija savu zeltaino pačku “bruņurupucītī” nekaunīgi iebāzis Regīnas viesistabas logā. Te mums piedāvāja tēju, kafiju, pusdienas, pirti un naktsmājas un nelaida prom, pirms bijām pielasījuši pilnus vēderus ar baltajiem dzidrajiem.  Savulaik Regīna 20 km esot gājusi uz ballēm. Pēc tam atpakaļ vedis kāds kavalieris. Tā kā tie tomēr ir 20 km rīta agrumā pēc dejošanas, tad arī varējis pievērt acis uz pavadoņu trūkumiem. Var saprast! Ja viņai būtu ļoti daudz naudas, Regīna uzceltu superīgu māju ar pirtiņu un blakus izraktu dīķi. Un to visu atdotu mazbērniem.