Černobiļa. Tās noslēpumi un realitāte.85

Ēkā var redzēt gultiņas, kurās bērni pavadīja diendusu. Skapīši ar grāmatām sagāzti un viss vāļājas pa zemi. Tāds paskats, ka kāds būtu vandījies. Daudzi uzskata, ka to pastrādājuši marodieri, bet patiesībā ne visu. Marodieri protams bija, bet tie pārsvarā savāca vertīgāko un neko nedemolēja, un to nemaz neesot bijis tik daudz. Lielākos posta darbus 27 gados ir nodarījis laika zobs, kam palīdzējuši dzīvnieki augi un putni.

Kādus 7-10 gadus pēc avarijas dzīvnieki masveidā sākuši apdzīvot bijušos cilvēku mitekļus, kur ierīkojuši midzeņus un ligzdas. Grupas vadītājs pats esot redzējis, kā mežacūkas rakņājoties pa bijušās skolas bibliotēkas grāmatām. Par dzīvnieku un putnu klātbūtni liecina vairākas putnu ligzdas, šeit pat, bērnu dārza telpās. Ligzdas ierīkotas gan uz skapīšiem, gan pamestajās gultās. Tāpat pa caurajiem jumtiem mitrums, lietus un sniega veidā, nonāk telpās un pavisam drīz no ēkas nepaliek pāri nekas. Tā, ka ne visu vainu var uzvelt marodieriem, daba dara savu darbu un atkaro cilvēku iekaroto teritoriju.

Pirms pamest bērnudārza teritoriju viens no mūsu pavadoņiem nodemonstrē cik atšķirīgs var būt radiācijas līmenis burtiski nedaudzu metru attālumā. Viņš izmēra radiācijas līmeni pie taciņas uz bernu dārzu un dozometrs rāda tikai nedaudz virs normas, bet tur pat 5 metru attālumā pie koka stumbra radiācija parsniez normu vairāk kā 100 reizes. Kopš avārijas radiācijas līmenis šeit ir stipri krities, bet atsevišķos punktos tas ir ļoti augsts, jo sevišķi šeit, tuvāk katasrtofas epicentram. Kopaču ciems atrodas tiešā reaktora tuvumā. Lai gan lielāko daļu radio aktīvo vielu izplatījās rietumu ziemeļu un ziemeļrierumu virzienā arī paši tuvākie ciemi uz dienvidiem saņēma iespaidīgu devu radiācijas, tajā skaitā Kopaču ciems. Starp citu runājot par šo bērnudārzu izrādās, ka nākamajā rītā pēc sprādziena lielākā daļa vecāku, kā ierasts savus bērnus atveda uz šo bērnu dārziņu. Briesmīgi, bet fakts, kuru radīja tā laika PSRS noklusēšanas politika.

Turpinām ceļu un aiz pagrieziena pie Kopaču ciema jau var saskatīt atom elektro staciju (AES) kompleksa kontūras.

AES atom elektro stacija.

AES komplekss ir vissai iespaidīgs! Milzīgu celtņu kompleksi atgādina milzīgu rūpnīcu pilsētu kuru grūti ar ko salīdzināt. Nestāstīšu smalki par AES darbības principiem, bet īsuma piebildīšu, ka Černobiļas AES uz avārijas brīdi bija viena no iespaidīgākajām, ja ne pat lielākajām AES Padomju Savienībā. Šeit darbības stadijā atradās 4 kodol reaktori, bet divi tika būvēti. Nelaimīgais protams bija reaktors nummur 4, kurš tajā brīdī bija jaunākais un darbojās tikai pusotru gadu. Tieši šis reaktors tika pakļauts eksperimentam, kura gaitā tika variētas dažādas ekstrēmas situācijas ar reaktora dzesēšanas sistēmām, kā rezultātā arī notika katastrofa.

Pirmie pa labi no mums redamai ēku kompleksi būvēšanas stadijā. Patiesībā viens no kpmleksiem ir tikai sākuma stadija, bet otrs jau ticis uzbūvēts par % 70. Pēc avārijas būves tika iekonservētas un pat nosegtas ar metāla plāksnēm ar domu, ka pēc kāda laika celtniecību varēs turpināt. Tagad šie kompleksi ir pamesti. Tālāk seko vesela milzīgu ēku rinda. Faktiski visi uzbūvētie reaktori atrodas vienā ķēdē sajūgti. Ceturtais nelaimīgais atrodas šīs ķēdes ziemeļu galā un burtiski apvienots ar trešo brāli vienā ķēdes posmā. Pēc avārijas trešais reaktors tika izslēgts, bet pirmais un otrais turpināja darboties vēl labu laiku un tikai pavisam nesen to darbība tika apturēta. Pie īsa stāsta par reaktoriem atgriezīšos vēlāk, jo patreiz patiesībā mēs tiem virzamies garām mūsu ekskursijas galvenā mērķa virzienā uz Pripjatas pilsētu.

Jo tuvāk atrodamies 4. Reaktoram, jo skaļāk sāk signalizēt radiācijas dozometru trauksmes signāli! Tātad radiācijas līmenis šeit tiešām ir ļoti augsts. Seko neliels klusuma brīdis un signāli atkal kļūst skaļāki.

Pripjata.

 Te nu mēs esam nonākuši pie Pripjatas pilsetiņas robežas. Kā jau visām kārtīgām pilsētām uz robežas šeit uzstādīta kārtīga zīme ar uzrakstu Pripjata (Припять). Šeit gan šī zīme kļuvusi simboliska, zīme kur sākas mirusī pilsēta. Šī zīme figurējusi ne viena vien pasaules laikrakstā vai TV  raidījumā.

Te seko nākošā pietura. Protams, ka lielā daļa šeit vēlas nobildēties lai parādītu, kur esi bijis. Jāpiebilst, ka uzturēšanās šei ilgu brīdi nav vēlama, jo tieši šeit pēc sprādziena pāri virzijās galvenais radiācijas mākonis. Jā, šeit pat pāri dzelzceļa uzbērumam atrodas vieta, kur agrāk atradās slavenais „Rudais mežš”(Рыжий лес). Patiesībā grupas vadītājs saka, ka tiko pēc sprādziena mežs esot kļuvis dzeltens un tikai kādu laiku vēlāk ieguva rudo toni kamdēļ ļaudis to nodēvējuši par Rudo mežu. Ļoti augsts radiācijas līmenis šeit ir saglabājies arī šodien neskatoties uz to, ka tika veikti iespaidīgi darbi radiācijas līmeņa pazemināšanai. Šajā rajonā tika izcirsti koki un noņemta zemes virskārta metra biezumā. Zeme un koki tika apglabati speciālā rādioaktivo atkritumu kapsētā.

Intereses pēc pamēram radiācijas līmeni un secinām, ka tas patiešām ir gandrīz 100 reizes virs pieļaujamā līmeņā. Tas gan pāri ceļam, pie pašas Pripjatas zīmes tas ir kādas 10 reizes virs normas. Vadītājs saka, ka tālāk aiz dzelzceļa esot vietas kur radioaktivitāte vairākus simtus režu pārsniedz normu. Kā jau teicu, šeit ilgi kavēties nav vēlams, tādēļ pēc īsas pauzes lecam autobusā un turpinām ceļu.