Čanti un leģendārā čečenu saules zeme Malhista (Dižo vaina-hu zemes 5. daļa).7

Runājot par dzīvniekiem Čečenijā jāpiebilst, ka dodoties pārgājienos pa šejienes kalniem un ielejām no tiem ir arī jāuzmanās. Izrādās ka te var sastapt ne tikai miermīlīgos āžus, stirnas, mežacūkas un briežus. Čečenijas kalnos mīt arī tādi plēsīgi dzīvnieki, kā šakāļi, lapsas, vilki un lāči. Ja no lapsas vai šakāļa īpaši nav ko baidīties, tad no vilka vai lāča gan! Starp citu, vilku var uzskatīt par tādu kā čečēnu nacionālo dzīvnieku. Vilks figure čečenu teipu un tukhumu simbolikā. Tā pat separātās Čečenijas republikas ģerbonī agrāk bija  attēlota guļoša vilcene.  Man pat šķiet, ka čečeni vilkā saskata kaut ko īpašu un manuprāt tas ir vilkiem raksturīgais kolektīvais gars un cīņas spars.

Turpinot ceļu pa Čantiargunas aizu tās stāvajās nogāzēs pamanām pirmās senās būves. Nezinātājam droši vien rastos jautājums, kam šīs īpatnējās no akmeņiem būvētās celtnes ir domātas? Man šāds jautājums nerodas, jo kaut ko līdzīgu esmu redzējis citās zemēs un zinu ka tās ir kapenes. Arī šeit Čečenijā senos laikos ļāudis tika apbedīti šādās īpatnējās kapenēs, jeb varētu pat teikt mauzolejos. Zīmīgi ka šadas kapenes tik pat kā nemanīju citur Čečenijā. Kapēc tā? Izrādās ka šāds apbedīšanas veids pastāvēja laikos, kad vainahu zemēs vēl nbija nonākušas islāma tradīcijas. Līdz tam senie vainahi piekopa sev raksturīgus un savdabīgus reliģiskos rituālus, jeb kā mēs latvieši bieži sakām, tie bija pagānticīgi. Kad lielā daļa čečenu pieņēma islāmticību apbedīšanas tradīcijas mainījās un ļaudis tika apglabati saskaņā ar islāma tradīcijām. Šeit Čantiargunas ielejā un vairākos novados kaimiņu Ingušijā, vietējie vainahu ļaudis piekopa savas senās reliģiskā tradīcijas krietni ilgāk kā citur, tādējādi arī senās kapenes šeit ir saglabajušās. Kapēc islāmu šeit pieņema krietni vēlāk? Tam kā iemesls tiek minēta šo novadu izolētība no pārējās pasaules kā rezultatā senču un senču-senču tradīcijas šeit arī saglabājās krietni ilgāk.

Turpinot ceļu aiza kļūsta  nedaudz plašāka un nogāzes kļūst klajāks. Arī šeit mēs pamanām vairākas grupas senu būvju. Tās burtiski ir izkaisītas pa visām nogāzēm, bet vietām tās atrodas pavisam augstu kalnos un vērīgi skatoties var redzēt, ka dažas būves atrodas burtiski pašās kalnu korēs!

Te nu arī mēs esam nonākuši ar leģendām apvītajā novadā, kuru liela daļa čečenu un vairāki vēstures pētnieki uzskata par čečenu nācijas šūpuli. Tātad tā ir Malhista. Malh- vainahu valodās nozīmē saule, bet ar vārdu -melhi bieži tiek apzīmēti šī novada ļaudis un dažkārt arī visi vainahi kopumā. Savukārt- ijst vainahu valodās nozīmē novads-zeme. Tātad nosaukums Malhista (Malhijsta) varētu nozīmēt „Saules zeme” vai „Vainahu zeme”. Vēl viena versija kāpēc šo novadu tā sauc ir šāda. Lielākā daļa seno aulu un viensētu šeit atradās uz kalnu dienvidu nogāzēm tadējādi iespējams, ka ļaudis kuri dzīvoja ziemeļu nogāzēs savus pretejās piekalnēs dzīvojošos tautiešus nodēvēja par „Saules ļaudīm” un no šī teiciena arī radās novada nosaukums.

Vēstures gaitā šajā ar kalnu grēdām no pārējās pasaules atdalītajā novadā ir izveidojies savs īpašs vainahu valodas -malhiešu diealekts. Tā pat īpašas un nedaudz atšķirīgas bija malhu traīcijas un kultūra. Dažkārt pat kaimiņu novadu, piemēram, Čeberlojas un Ostrhojas ļaudis neuzskatīja malhus par čečeniem (nohči). Savukārt lielākā daļa ingušu malhus uzskata par sev radniecīgiem kalnu akkiešu etniskās grupas pārstāvjiem. Patiesībā šī novada izolētību veicināja arī tas, ka vēstures gaitā  ilgu laiku Malhista bija atdalīta no pārējiem vainahu novadiem ar administratīvajām robežām. Piemeram līdz 1927 gadam Krievijas Impērijas un sākotnejās padomju valsts ietvaros Malhista kopa ar kaimiņos esošo Maistiju atradās Tiflisas guberņas (Gruzijā) sastavā un šeit bija izveidots atsevišķs šīs guberņas administratīvais apvidus Allago, un tikai 1927. gadā šīs teritorijas tika pievienotas Čečenijas autonomajam apgabalam.

Coipede- mirušo pilsēta vai dievu apmetne?

Malhista faktiski artodas trīs upju- Čantiargunas, Mešehi un Bastahi aizās un ielejās, kuras šeit savienojas un veido vienotu ieleju kompleksu, kuru vietējie ļaudis pārsvarā arī sauc par Malhistas aizu (ieleju). Savukārt vietā kur vis tuvāk saskarās šīs aizas atrodas pakalns un uz tā agrāk atradās šī novada lielākā pilsēta, jeb auls- Coipede (Coi-Pede).

Coipede ir viens no mūsu ceļojuma galvenajiem mērķiem un uz to mēs šodien arī dodamies. Jau esam nobraukuši gandrīz 40 kilometrus no Itumkale un beidzot aiz kārtējā pagrieziena parādās uzkalns ar vairāku senu ēku grupu un sardzes torni pašā uzkalna korē. Tātad esma nonakuši pie pašas Coipede. Vēl seko kāds pus kilometrs brauciena un atduramies pret karaspēka daļu, kura atrodas piekalnē pašā Čantiargunas upes krastā. Te mūs aptur robežsargs un palūdz uzrādīt dokumentus. Pēc dokumentu apskates robežsargs saka, ka auto mums jāatstāj stāvvietā pie karaspēka daļas un tālāk jāiet kājām.

Labi ka ceļš līdz kalna pakājei zem Coipede nav tāls. Kādas piecas minūtes gājiena un esam jau piekalnē. Tālāk nākas kāpt pret kalnu. Kāpiens nav no tiem vieglajien, jo kalns ir salīdzinoši stāvs un pa kājām pinas gara zāle, un krūmi.

Coipede atrodas kalna korē uz tādas kā izvirzītas kalna mēles, jeb raga starp divām upēm. No rietumu puses šo kalna izvirzījumu ielenc Mešehi upe, kura pašā izvirzījuma dienvidu galā ietek Čantiargunas upē. Savukārt Čantiarunas upe šo kalna ragu ielenc no austrumu puses. Ziemeļu galā šis pakalns pieslejas jau  lielam un augstam kalnam, un šajā vietā izveidojusies šaura kore, kura veido tādus kā sedlus starp lielo kalnu un piekalni uz kuras izvietojusoies Coipede senā pilsēta.