Ievads.
Kārtējais sveiciens no Čečenijas! Pagājušo reizi solīju, ka nākošo mana Čečēnijas stāsta daļu publicēšu pēc nedēļas, bet laikam nedaudz sameloju. Ir pagājušas jau divas nedēļās un tikai tagad esmu pabeidzis rakstīt un varu to nopublicēt. Šo stāsta jau piekto daļu un nolēmu nosaukt „Čanti un leģendārā čečenu zeme Malhista”.
Par ko tad stāstīšu šajā stāsta daļā? Stāsts būs par diviem ļoti interesantiem Čečenijas novadiem. Viens no tiem ir leģendām apvītais novads, kuru sauc par Malhistu, jeb „Saules zemi” un tajā apskatīsim vienu no lielākajām vēsturiskajām nekropolēm Kaukāzā- Coipede. Otrs novads kurā pabūsim saucās Čantija. Šis novads jau izsenis slavens ar saviem spēcīgajiem un izturīgajiem ļaudīm, kuri pārdzīvojuši ne vienu vien karu un dažādas stihijas,un neskatoties uz to tie ir nosargājuši savu vienotību un tradīcijas.
Atgādināšu arī, ka pirmos četrus stāstus, jeb stāsta daļas no sērijas „Dižo vainahu zemes” jau esmu publicējis iepriekš un ja ir vēlēšanas tad tos var izlasīt šeit "spokos"
2.Pa Kaukāza karu takām, čečenu zeme Ičkērija.
3.Čeberloja un čečenu tautas traģēdija „Pavēlēts aizmirst”.
4.Šaroargunas aiza un vareno Čečenijas kalnu noslēpumi.
Šajās stāsta daļās stāstīju: par Čečenijas galvaspilsētu Grozniju, par vēsturiskiem notikumiem sākot no seniem laikiem līdz Kaukāza kariem, kā arī par traģiskiem notikumiem kas satricināja Čečeniju un pārējās vainahu zemes 1944. gadā. Nedaudz pastāstīju arī par čečenu ģiemeņu un dzimtu tradīcijām, par čečenu kopienu teipu un tukhumu veidošanas principiem, un tajos pastāvošo kārtību. Tāpat pieminēju arī dažus dižus un cienījamus vīrus, kuri atstajuši neizdzēšamas pēdas Čečenijas un visa Kaukāza vēsturē.
Rīts viesu namā „Astar” Tazbiči aulā.
Un tā! Vakar vakarā pec intensīvas ceļojuma dienas, kuras gaiā mums radās daži sarežģījumi, ļoti vēlu ieradāmies Tazbiči aulā, kur apmetāmies viesu namā „Astar”. Tur pavakariņojām un uzreiz devāmies gulēt.
Šorīt ceļamies salīdzinoši agri, lai varētu laicīgi turpinat mūsu ceļojumu. Esmu Čečenijā jau piekto dienu un līdzīgi kā iepriekšējās dienās mums šodien priekšā stāv noslogota ekskursiju diena. Cerams ka nekas nenoies greizi, kā vakar un aizvakar. Patiesībā tas tik pat kā nav iespējams, jo šodien mums nav jāšķērso kalnu pārejas, kurās atkal varētu rasties kādi sarežģījumi.
Tātad sākam ar brokastīm. Viesunama saimniece mūs uzaicina uz zāli kurā tiks pasniegtas brokastis. Īso mirkli kamēr saimniece sagatavo brokastu galdu es pavadu aplūkojot ļoti interesantas gleznas, kuras atrodas šajā viesunama zālē.
Brokastīs mums atkal tiek pasniegti galuški ar jēra gaļu. Šoreiz tie ir nedaudz atšķirīgi nekā iepriekš baudītie un secinu, ka katra saimniece šo ēdienu gatavo pēc savas gaumes. Kā piedeva šim ēdienam mums šoreiz tiek pasniegta no savvaļas ķiplokiem(čerēmša) gatavota mērcīte. Tāpat mums tiek piedāvāti plāceņi, kurus šeit Čečenijā sauc par „siskal”. Siskals bieži tiek pasniegts maizes vietā vai arī kā atsevišķš ēdiens piemēram launagā. Siskalu ierasti ēd kopā ar dažadām ar sieru vai uz krējuma bāzes pagatavotām mērcītēm, vai arī vienkārši ar pliku krējumu vai biezpienu. Siskals tiek pagatavots no kukurūzas mīklas. Interesanti ir tas, ka pareizi izceptus siskala plāceņus var salīdzinoši ilgi uzglabāt. Siskals ātri nesakalst un ir ēdams arī atdzisis. Galugalā ja siskals tiek glabāts ilgaku laiku, tad tos var ēst arī sakaltušu. Piemēram siskals esot neatņemama sastāvdaļā ganu maltītē un kad tie dodas kalnos uz ilgāku laiku, tad mājinieki viņiem ceļā līdzi dod tieši siskala plāceņus.
Pēc kārtīgas maltītes malkojam tēju. Te mūs apraudzīt un iztaujāt ierodas pats viesu nama saimnieks Alhazūrs. Alhazūrs ir vīrs cienījamos gados, kurš kopā ar savu sievu saimnieko šajā namā. Alhazūrs piedavā nedaudz apskatīt viņa saimniecību un šo to mums pastāsta par nākotnes plāniem. Izrādās ka Alhazūrs ir ģimenes galva visai kuplai dzimtai. Alhazūtram pašam ir astoņi bērni un kupls skaits mazbērnu, kuri bieži viesojoties pie sava vecātēva. Tā pat pastāvīgi viesi šajā namā ir Alhazūra jau pieauguši bērni, kuri palīdzot pieskatīt saimniecību un palīdz veikt būvdarbus. Izrādās ka Alhazūra ģimenei esot tālu ejoši plāni saistībā ar viesu namu un tūrismu. Izejot pagalmā nākas secinat, ka pateišām šeit norit nopietna būvniecība. Pagalmā tiek klāts akmens segums, vienlaicīgi tiek paplašināta viesunama ēka, lai izveidotu papildus istabiņas viesu uzņemšanai. Pēc saimniecības apskates Alhazūrs mūs pavada līdz vārtiem pie kuriem mēs uzņemam pāris kopīgas bildes.
Čečenu saules zeme -Malhista.
Pirms pametam viesu namu vienojamis ar Alhazūru un viņa sievu par laiku, cikos mēs ieradīsimies pusdienās un vakariņās, un varam startēt kārtējam ceļojumam. Dienas pirmajā pusē dosimies pa Čantiargunas upes aizu uz dienvidiem Gruzijas virzienā. Tur mums plānots apskatīt vienu no interesantākajiem un zīmīgākajiem čečenu kultūras un vēstures objektiem. Tā ir senā pilsēta Coipede (Coi-pede).
Tā nu dodamies ceļā un braucam cauri Tazbiči aulam. Te pat netālu pamanām pirmo sardzes torni. Vēl pēc mirkļa ievērojam otro sardzes torni, kurš atrodas diezgan augstu pakalnē aiz straujas kalnu upītes.
Magomeds šeit man saka, ka šie divi torņi Tazbiči aulā esot vieni no retajiem, kuri saglabājušies savā sākotnējā izskatā un tie nav nesen būvēti ,vai pilnībā atjaunoti, kā lielākā daļa sardzes torņu kurus daudzviet varam redzēt Čečenijā. Agrāk Tazbiči apkārtnē esot bijuši vairāki desmiti šādu torņu, bet tikai retais no tiem līdz mūsdienām ir saglabājies.
Aiz Tazbiči seko Itumkali auls, kuru arī šķērsojam bez apstāšanās. Vispār mēs šajos aulos vēl atgriezīsimies un tad par tiem arī pastāstīšu, bet tagad turpinam ceļu.
Aiz Itumkali mēs pagriežamies dienvidu virzienā un sekojam gar Čantiargunas upes krastu. Pēc kāda gabaliņa nākas šķērsot pāris pagaidu tiltiņus pāri Čantiargunas pietekām un mēs nonākam kārtējā kontrolpostenī. Šeit jau obligāti ir jāuzrāda caurlaides par kurām minēju iepriekšēja stasta daļa. Te kontroles kārtība ir stipri nopietnaka kā citos posteņos Čečenijā, kuros pabijām iepriekš. Tas tādēļ, ka šeit sākas pierobežas zona, kurā darbojas īpašs režīms. Te mums nākas nedaudz aizkavēties, jo posteņa dežurantam rodas problēmas ar manas pases datu tulkošanu. Palīgā tiek saukts maiņas vecākais, bet arī tas netiek galā ar šādu uzdevumu. Galu galā es pats piesakos viņiem palīdzēt. Tad nu beidzot lietas notiek raitāk un pēc rūpīgas datu pierakstīšanas tiekam palaisti tālāk.
Aizbrauktu apskatīt klātienē, ja vien nebūtu bail no mīnām, kas tur varētu būt, ne mazums.
Vai taisnība ka kalniešu tautām lai no zēna kļūtu par vīru vispirms jāpaņem priekšā ēzeļmāte? 
