Jūs domāsiet, ka aprullēt Latvijai apkārt ar velo ir kaut kas ekstrēms? Blēņas! Šādas tādas neērtības ir jāpārvar, bet tas viss pieder pie ceļošanas štelles. Lielākais izaicinājums – piecelt pakaļu no dīvāna un uzkāpt uz velo. Tas arī viss…pa lielam. Tālāk varētu pat neturpināt, jo zinu, ka galveno domu uzķērāt un daudzi, domājams, ka arī piekrītat. Pašam šī fantastiskā doma radās sēžot ofisā pie papīru kalna, jo kas gan var būt “foršāks” kā sēdēt pie papīru kalna?! Ja pēkšņi sajūti, ka neatrodies tur, kur vajadzētu, un, ka enerģija tiek tērēta neīstajā virzienā, tad šādas domas rindojas galvā viena pēc otras. Nu tā lūk, arī šī ideja dzimst sekundes simtdaļā, bet neļauju tai nomirt – tā vietā ātri izkalkulēju atvaļinājuma dienas vs. nobraucamie kilometri vs. savas mīšanās spējas un plāns gatavs. Galvenā doma – solo miniens pietuvināti Latvijas robežai apkārt visai dzimtenei. Netā atrodu vienu rakstiņu par šādu piedzīvojumu, rūpīgi izlasu un secinu, ka šis noteikti būs mans gada pasākums – ar velosipēdu apkārt Latvijai! Pāris nedēļas pirms starta piesakās draudzene un saka, ka lai nedomājot šo visu pasākt bez viņas! Tā nu mēs esam divi, un nākas ātrumā izdomāt vēl vienu velosipēdu un papildus līdzņemamo. Par cik laika grafiks ir ierobežots, nav variantu pielāgoties mūsu vasaras labākajiem meteo apstākļiem – minam, kad ir atvaļinājums. Sākam no Rīgas un izlemjam mīt pa pulksteni. No šī brīža turpmākās 20 dienas paskrien nemanot, kad attopamies jau atgriezušies mājās pārpilni ar pozitīvām emocijām un redzēto. Nav iespējams aprakstīt emocijas un to visu, ko piedzīvo, redzi un dzirdi, turklāt vai nu kādam diži interesē citu emocijas…? Toties varu pastāstīt dažas lietas, kas varētu būt interesantas visiem tiem, kuri jelkad ir plānojuši vai joprojām plāno paveikt ko šim līdzīgu, bet nevar atrast to sērkociņu ar ko piešķilt šim visam to sākotnējo dzirksteli. Atzīšos, ka diži neplānoju kā mīsim, pa kuriem ceļiem, kur gulēsim, ko ēdīsim. Vienīgais, ko sagādāju ir viens jauns tūrisma velosipēds un pāris velosomas, ko nopirku teju pirms miniena. Tā arī kopā nominam – 1550km pa 20 dienām – bez starpgadījumiem un jelkādiem incidentiem. Te būs dažas atziņas, ko vērts ielāgot tiem, kuri plāno doties ārā no mājas ar velo uz pāris vai pat vairākām dienām: Nav nepieciešami jauni un glauni tūrisma velosipēdi. Mūsdienu publikas lielākā problēma ir resursu nelietderīga izšķērdēšana. Apstākļi mūsu brīvā tirgus ekonomikā ir radīti tādi, ka izvēļu ir tik daudz, ka cilvēks nespēj izanalizēt ko īsti vajag, bet paļaujas kopējai straumei. Ar to domāju, ka skrien uz veikalu pēc kaut kādām jaunām ekstrām, kaut arī mājās gadiem glabā to, ko varētu izmantot vairākiem mērķiem. Lai arī mums bija viens jauns “Panther” lētā gala tūrisma fellis no ZZK, toties otrs – “Villager” (ielas fellis) humpala no Eiropas, kuram uzlieku jaunas riepas, jaunus pedāļus, jaunu ērtāku stūri un piepērku silikona sēdekļa uzliku, lai mīkstāk sēdēt, nokalpo visu ceļu bez jebkādām tehniskām problēmām. Velo somas vēlamas iegādāties labas kvalitātes. Pats izvēlos Ortlieb sānu somas, jo zinu, ka kvalitāte atmaksāsies. Pirmkārt, ūdeni cauri nelaidīs. Otrkārt, vienkārši pieliekamas un noņemamas. Treškārt, stingri turās pie rāmja – līkumos nezvalstīsies un nedauzīsies pret rāmi. Pārējo var salikt ūdensnecaurlaidīgos maisos (kaut atkritumu maisos) un piestiprināt pie bagāžnieka. Protams velosomām ir viens liels pluss – par cik tās montējas gar riteņu sāniem, bagāžas smaguma centrs ir jūtami pazemināts, līdz ar ko – vieglāk un stabīlāk mīties. Velo rezerves daļas un remkomplekti. Ieteicams iemest somā seškantīšus, spieķatslēgu, riepu montēšanas rīkus, rezerves kameras (ja nav vēlēšanās čakarēties ar kameru līmēšanu), pumpi, ķēdes izspiedēju, nazi, plato līmlentu, iespējams, skrūvriezni un citas atslēgas. Viss atkarīgs no jūsu velo tipa un konstrukcijas elementiem. Pa ceļam satikām vācu pensionāru, kurš mina no Vācijas uz Tallinu. Večuks bija ietesis pielijušā bedrē un ne tikai bija pārsitis riepu, bet arī pārlauzis aploci. Šādiem gadījumiem gan nenodrošināties, bet jārēķinās, ka nāksies iespējams meklēt palīdzību kādā veloveikalā pa ceļam. Drošība. Noteikti būtu nepieciešama priekšējā lampa un aizmugures sarkanā lampiņa uz katra velosipēda. Atstarojošā veste arī nepieciešama, ja plānā ir mīt pa tumsu. Ķivere paliek katra personīgā atbildība. Viens no svarīgākajiem drošības komponentiem ir atpakaļskata spogulis. Uz sitiena, Rīgā neatradu spoguli, tā ka nācās piestāt velo veikalos pa ceļam, līdz kādā bodē beidzot atradām. Spogulis ir ļoti laba štelle, jo savādāk nākas grozīt galvu atpakaļ, un tas var kļūt bīstami uz lielajām šosejām, jo iesācējiem mēdz būt tendence griezt galvu atpakaļ reizē ar stūri. Autovadītāji, pa lielam, ir pieklājīgi un uzmanīgi. Pāris gadījumi tikai bija, kad kāds nobrauc gar pašiem stūres ragiem. Noteikti pirms braucieniem pa lielajām šosejām (un ne tikai) vajag padomāt par pašas braukšanas stilu – cik tuvu nomalei brauksiet, kādu signālu dosiet pārējiem, ja pa abām joslām tuvojas autobusi vai fūres, jo tad uz ceļa var kļūt ļoti bīstami un labāk ir nobraukt no asfalta uz ceļa nomales. Protams bija pāris pāķi, kas laida pa lietu tieši garām, nošļācot ar ūdeni un dubļiem no galvas līdz kājām, bet tādu nebija daudz. Starpcitu, noslēdzot mūsu lielo minienu, secinājām, ka abi būdami arī auto šoferi, esam šo to arī apguvuši kā autovadītāji – uz priekšdienām noteikti vairāk novērtēsim un respektēsim velotūristu. Plānotajam brauciena laikam pieplusojiet vēl vismaz 3 dienas. Nekad nevar zināt, ko sagaidīt no mūsu laika apstākļiem. Ja jau ir vēlme un varēšana, var jau mīties arī pērkona negaisa laikā, bet tā jau ir katra paša izvēle. Mums šī rezervīte noderēja, jo pirmajā nedēļā ieturējām zināmas pauzītes viesu namos, jo vienkārši gāza kā no spaiņa. Apģērbs. Šī bija vienīgā kļūda, ko pieļāvām, kas teju vai lika pārtraukt mūsu velo piedzīvojumu jau ceturtajā dienā, kad samirkuši līdz apenēm pārsalām un viens no mums gandrīz dabūja plaušu karsoni. Kārtējo reizi nācās samazināt dienas nobraukumu un dzīvošana teltī bija jāatliek uz nākamajām 10 dienām kā minimums. Lai arī līdzi bija pretlietus apģērbs, ilgstošu lietu tomēr tas neturēja un nākamajā reizē nosolījāmies investēt nopietnā pretlietus ekipējumā. Velošorti arī izrādījās nevajadzīgi – pakaļa pierada pie beņķa pēc nedēļas un velošortus iestūķējām somu apakšā un tā arī neizmantojām līdz pašām beigām. Ja minaties plezīram, nevis sporta pēc, tad nekāds veloapģērbs nav nepieciešams – parasti šorti, t-krekls, cepurīte un šļopances kājās. Tas arī viss. Protams, vēsajiem vakariem teltī jāpaķer līdzi šādi tādi biezāki atribūti. Proviants. Jārēķinās ar to, ka uzņemamo kaloriju skaits teju vai dubultosies sevišķi tiem, kuri nav raduši pie pastāvīgas slodzes. Nezinu, kā citiem, bet mums gāja iekšā viss – frī ar karbonādēm un siltajām mērcītēm ceļmalas bufetēs, pāris kinder penguin pa virsu un atkal uz velo! Un tā katru dienu. Šķidruma uzņemšana arī ir būtiski svarīga lieta. Pēc 2 nedēļu mīšanas, secinājām, ka tīrs ūdens nav viss, kas nepieciešams. Iegādājoties vitaminizēto ūdeni, jeb sporta dzērienus pašsajūta krasi uzlabojās. Nakšņošanas īpatnības. Nu te ir sastopams viss spektrs komforta un attieksmes. Viss atkarīgs, kā ceļo – budžetnieki/romantiķi pa teltīm vai ceļmalas viesu namos ar dušu un gultu. Par cik mēs vairāk fokusējāmies uz lētākiem viesu namiem, tad nācās izbaudīt visu, sākot no postpadomju atspergultas un beidzot ar šmakovku pasniegtu uz vakariņu galda Latgales moteļos. Lai arī telts bija līdzi, vēlējāmies dažkārt palikt kādā kempingā, lai var nomazgāties siltā dušā un, iespējams, arī kaut ko uzkost. Piemēram, Daugavpils novadā tika novērots tāds īpatnējs fenomens – D-pils mājas lapā atradām kādas 5 naktsmājas, kas piedāvā telšu vietas, bet piezvanot saņēmām atbildes: “Nē, telšu vietas mēs nepiedāvājam…, toties ir viesnīcas numuriņi…” vai “Ņet ņet, s palatkami ņet, gasķiņica jesķ, no ņe s palatkami” utt. Tādas atbildes bija burtiski uz visiem zvaniem! Ieņirdzām par vietējo biznesu un minām tālāk. Grēks būtu nepieminēt burvīgākās nakšņošanas vietas, kur prasītās summas tiešām atbilda gan komfortam, gan ideālajai attieksmei pret viesiem, gan tīrībai un kārtībai, gan ainaviskajam noformējumam. Salacgrīva paliks atmiņās ar viesu namu “Roķi” – patīkamas naktsmājas ar kurināmu krāsniņu! Atpūtas komplekss “Dridži” pie paša ezera ir vieta, kur noteikti var doties ar visu ģimeni, ja vēlieties iegriezties Latgalē! Lauku mājas “Pilkalne” Zemgalē ir vēl viena unikāla vieta tiem, kas vēlas pabūt ne tikai atrestaurētā muižas kompleksā, bet arī redzēt vienīgo ar krāsni kurināmo graudu kalti, kas ir saglabāta kā vēsturisks saimniecības atribūts. Lauku māja “Bieriņi” patīkami pārsteigs visus viesus, kas iemaldīsies Kurzemes pusē pie Nīgrandes. Lai gan Latvijas pilsoņa izpratne par uzņēmējdarbību viesnīcu sektorā ir diezgan dažāda, kas dažkārt liek pasmaidīt un pašokēties, bet vairumā nakšņošanas vietu saņēmām ideālu attieksmi. Paldies. Austrumu pierobeža. Ja ceļš jums ved gar Igauniju un Lietuvu, tad satraukumam nav pamata, bet ja ceļojiet gar Krievijas un Baltkrievijas robežu der ielāgot, ka pastāv tāda lieta kā pierobeža un tajā ietilpstošā pierobežas josla, kas ir 2km plata no valsts robežas stabiņiem virzienā uz Latvijas iekšieni. Zinājām, ka jābūt līdzi pasei, bet nezinājām, ka pierobežas joslā bez speciālas atļaujas no Valsts Robežsardzes pat nedrīkst kāju spert. Vienā vakarā aizkūlušies līdz Kārsavai, atrodam viesu namu pie pašas robežas un speramies tikai iekšā. Saimnieks jautā pēc atļaujas, bet mums nav. Šis saka, ka nāksies katram pa 250 eirām locīt gadījumā, ja pieķers. Tā nu ātri tinam makšķeres uz drošo zemi. Par cik ir vēls vakars, VRS kantori ir ciet, par atļaujām ir jāaizmirst un jānakšņo tur, kur ir ļauts. Rezumē. Esam piepildījuši savu vasaras sapni un apbraukuši ar velo apkārt visai Latvijai. Abi. Lieki rakstīt par piedzīvoto un par emocijām, jo katram tās būs dažādas šā kā tā. Vienīgais, ko varu bilst ir tas, ka reti kas dzīvē ir bijis tik iespaidiem bagāts kā šīs trīs nedēļas – vārdi te ir lieki. Kas vēlas, lai mēģina pats. Lai arī velotūrisms Latvijā ir bērna autiņos, pamazām cilvēki sāk sarosīties. MTB no top pārdotajiem velosipēdiem iespējams tuvākajā nākotnē sāks izkonkurēt tūrisma velosipēdi, kad tautai domāšanas veids sāks mainīties par to, ka iespējama arī citādāka veida sportiska atpūta, ne tikai dzīšanās pēc rezultātiem dažādos velokrosos. Ar infrastruktūru gan ir kā ir, bet nekad tās arī nebūs visur. Uz doto brīdi kā pozitīvu centienu velotūrisma attīstībā var atzīmēt uz valsts ceļiem izliktās velo maršrutu norādes – ja noder, var vadīties arī pēc tām, citādā ziņā, nekas cits neatliek, kā būt uzmanīgiem un piesardzīgiem saplūstot kopā ar lielceļu satiksmi. Ja kādam no jums šī īsā sleja tomēr ir uzrunājusi un esiet nolēmuši pasākt ko līdzīgu, droši speriet šo soli – nenožēlosiet ne sekundi, bet gūsiet vienu lielum lielo iespaidu kalnu uz visu atlikušo dzīvi. Lai veicās!
Pašā pašā noslēgumā pieminēšanas vērta ir Velotūrisma rokasgrāmata, kas dažiem varētu likties interesanta un noderīga. Šķiet, ka tur ir aprakstīts teju viss, ko var uzrakstīt par velotūrismu! Man tas šķiet daudz par garu un plašu, bet, ja kādam ir ļoti svarīgi 100 reizes nomērīt un tad tikai griezt, tad būs ko palapot pirms savu velo piedzīvojumu realizēšanas.
