Atvadīšanās no savas automašīnas vienmēr ir sāpīgas, bet pēc tam var veidot jaunus piedzīvojumus.
BMW 530d e39 man nebija tikai mašīna, tā bija daļa no manas dzīves. Šo automašīnu es tik ļoti lutināju un aprūpēju, tā it kā tā būtu mana meitene. Tāpēc biju iedevis viņai pat vārdu. Ar šo auto es pavadīju ļoti ilgu laiku un ir bijis daudz un dažādu neprātīgu piedzīvojumu. Tomēr pēdējā laikā mašīna liek just, ka vairs maigi sakot nav tā jaunākā. Nesenais gadījums, kad mašīna mani pievīla uz ceļa, mani pārliecināja, ka beidzot jāatvadās no e39 un jāmeklē kas jaunāks.
Ar mašīnu ir saistītas tik daudz atmiņas. Kad pirms sešiem gadiem es šo mašīnu pirku, tā bija ļoti “kruta” un meitenes iekāpjot mašīnas ādas salonā, bieži vien izteica komplimentus. Auto ir iesaistīts daudzos nozīmīgos notikumos, sākot ar to kā pie tās tiku. Bija brīdis, kad aktīvi spēlēju pokeru un pelnīju ar to iztiku. Reiz piedalījos turnīrā, kurā biju nonācis līdz turnīra beigu fāzei. Brīdī, kad izlidoja pēdējais dalībnieks kurš nesaņēma laimestu (pokera žargonā to sauc par bubble boy) es apzinājos, ka turnīru beigšu ar naudas balvu. Vēl nezināju cik lielu, bet pie sevis nodomāju, ka par visu šajā turnīrā laimēto naudu nopirkšu sev auto. Kad beidzu spēlēt, sapratu, ka esmu laimējis iespaidīgu naudas summiņu un tas atļauj man iegādāties manu sapņu auto. Uzreiz gan auto tomēr nenopirku. Es zināju kādu mašīnu vēlos, taču pētot lietoto auto tirgu, sapratu, ka daudzas piedāvātās mašīnas nebija pilnībā aprīkotas kā es to vēlējos. Trīs mēneši bija tas laiks, kurā atradu savu īsto un vienīgo. Šis auto atradās Vācijā. Mašīna bija salīdzinoši dārgāka nekā vidēji šāda modeļa spēkrati Latvijā. Maksimāli nokomplektēta un precīzi tāda kādu kāroju un pats galvenais lieliskā tehniskajā, un vizuālajā stāvoklī.
BMW 530d Individual. 2003. gads - pēdējais, kad BMW ražoja E39 modeli un tūlīt pat izlaida jauno 5. sērijas modeli E60. Konkrēti šis trīs litru dīzeļdzinējs auto ekspertu vērtējumā atzīts kā labākais no tā laika motoriem. Izvēlējos automātisko ātrumkārbu, jo, braukājot pa pilsētas ielām, tas ir daudz komfortablāk. Smejoties vienmēr saku, ka izvēlējos automātu, jo tas ļauj vienlaikus ar vienu roku vadīt auto un ar otru turēt blakus sēdošās meitenes rociņu. Liels lepnums, ka atradu eksemplāru ar īpašu Individuāl oranžīgi brūnu ādas salonu, kas ir biezāks un izturīgāks par parasto ādu. Šajā salonā bija arī kvalitatīvi Piano Black apdares materiāli, kas ir piemēroti aksesuāri salona ādai un auto virsbūves krāsai Individual Carbon Black. Virsbūve nav standarta melnā, ko var redzētu uz vairuma šī modeļa eksemplāriem, bet tumši, tumši zila. Mazās niansītes pilnveido komplektāciju - lūka, hroma maliņas spidometram, elektriski paceļamais saules sargs aizmugurējām durvīm un stiklam, GPS navigācija un arī DVD player, kur varēja skatīties filmas. Mašīnai bija pilna M paka, bez kuras E39 manā skatījumā nav pilnvērtīga mašīna, kopā ar M5 vasaras orģinālajiem vasaras diskiem. Tiešām, šai mašīnai bija viss, ko līdz šim vēlējos.
Automašīna man bija ļoti tuva. Tā gan bija samērā veca, bet arī visas smalkās dāmas spēja novērtēt manu spēkratu. Daļēji arī tāpēc, ka ļoti kopu to un uzturēju lieliskā kārtībā. Vecums arī principā bija tas, kas lika man domāt par jaunas automašīnas iegādi un tāds mazs “post scriptum”, šo auto pārpirka mans draugs, jo zināja cik mašīna bija mīlēta. Grūti šķirties visu piedzīvojumu un atmiņu dēļ.
Bet tā diena bija pienākusi un 01. jūnijs bija liktenīgs, beidzot draugs pierunāja mašīnu pārdot. Tā es no rīta pēdējo reizi paņēmu rokās mašīnas atslēgas, devos garā izbraucienā un tad uz CSDD ēku, lai mašīnu pārrakstītu. Šī mašīna man bija īpaša, tāpēc vienīgais veids kā nejusties slikti to pārdodot, bija apziņa, ka tūlīt pat lutināšu sevi ar jaunāku un labāku auto.
Lasi vēl par maniem piedzīvojumiem manā blogā - http://mrxblogger.com
