aptaujaju dazus spokus ta skaita jacky es zinu maz tape sutiet vel
spoku spocigakie notikumi8
44
3
paperos-Mans viens no baismigakajiem notikumiem bija ziemas nakti ap kadiem 23:00 kad izdomaju pastaigaties un nevareju atrast celu atpakal viss likas vienads es tur staigaju kadas 2 stundas bet likas ka paris minutes bailes laiks iet atri ,vai ari kad piedzeros un lampas vieta redzeju NLO :D
chelsia-es iegaju sava klase, un redzeju ka neviena nav. sakartojos stundai, sezu neta caur mobilo. peksni skana,taka chikstetu. redzu ka kresli kustas! aizeju apstities,neviena nav. eju atpakal ,atkal sak...beidza,tad kad klasesbiedrs atnaca
Reklāma
mariits-Sen, Sen bērnībā, pirms ~10gadiem, es ar māsu, viņas draudzeni un vienu čali naktī uzkāpām vienas mājas bēniņos/fazendā!?. Vienkārši iečekot.. Ārā bija vējains laiks. Jau pašā sākumā bija bail kāpt augšā, tāpēc nobruņojāmies. Es - šļauka :D, māsa - nagla, čoms - īsti neatceros(kkāds nekaitīgs priekšmets), bet tā meiča paņēma fkin žiguļa stūri :D. Tā nu mēs tikuši augšā - pētījām telpas līdz pēkšņi nenormāli stipri aizcirtās durvis un sāka raustīties gaisma. Protams, sākās PANIKA - ieročus instant nometām un nesāmies lejā cik vien ātri varējām. Sirdis daudzījās kādu laiku un pēctam bija ko stāstīt visiem. Tā mēdz notikt, ja ārā ir vētra or sth :)
jacky-Tik tikko bija viens spocīgs notikums. Maniem paziņām bija labradora šķirnes suns. Pagājušajā nedēļā viņš savārga un viņu aizveda pie vetārsta, protams, visi šokā, suns pie sistēmām visi asarās, pārdzīvo nepajokam. Tas suns visiem bija mīļš, draudzīgs un dzīvespriecigs. Īsāk sakot, skumjš stāsts. Tās pašas dienas vakars, krēsla tumšs. Izeju pagalmā, neatceros, vai uz nakti ieslēgt gaismu, vai pēc āboliem. Eju pa taku, tumšs, krēsla. Pēkšņi redzu, kaut kas man virsū lēkšo. Nenoraustījos, domāju, ka mans suns Nelsons bizo pa pagalmu, skatos. Opļā, nav Nelsons, vispār nav neviena. Un tad man tā mazliet mīzīgi kļuva. Nu bet bija tāds kā tumšs siluets, it kā suns. Ienācu iekšā, jā, kātad, Nelsons saldi krāc savā vietā. Tad es arī sapratu, ka labradors mirs, atskrēja pie manis atvadīties. Un diemžēl, mans pareģojums piepildījās. Labradors nomira. Bet ne jau es no zila gaisa sapratu, ka labradors atskrēja atvadīties no manis un mirst. Ir bijuši citi gadījumi.... bet par to citreiz.
mis īvil-Kādus gadus, laikam četrus, atpakaļ ar draugiem noskatījāmies dokumentāo filmu par Blēras raganu. Tie, kas ir redzējuši, zina, ka pirmajā reizē sajūta ir tāda kā ir, neomulīga. Bijām jau izplānojuši, ka iesim izstaigāt pa tumsu vecu fermu, kurā jau pārdesmit gadus nekas nedarbojas un nenotiek. Lai tiktu tur iekšā bija jālien baigajā ejā, kas veda uz leju un tad jāiet taisni uz priekšu tā ka pa tādu tuneli, ārā tumšs, klusums pilnīgs, tikai tālumā pūce dzirdama, visu laiku šķiet, ka kāds no aizmugures pakaļ velkās, vai no malām kāds virsū skatās, bet loģiski, ka nekā tāda nav. Neko izstaigājām un gājām mājās! Bet sajūta jau riktīgi neomulīga!
Tev patiks šie raksti
