Sēņu laiks tuvojas sākumam un līdz rudenim mēs varēsim ievākt kādu grozu, tāpēc tiem, kas vēl tā īsti nezina, izveidoju nelielu ieskatu, lai mežā nesanāk kļūdīties un grozā ielikt nepareizo sēni.
Lai nepārsteiz zvaigznītes un pasaule, kas griežas uz rinķi mērkaķa ātrumā. :)
Parastā bisīte Augļķermeņi (apotēcijs) sastāv no kātiņa un cepurītes. Cepurīte 2 - 10 cm plata, ieapaļa, krokaina, mīkstums gaļīgs, trausls. Cepurītes virsma tumšbrūna vai kastaņkrāsā. Kātiņš 3 - 9 cm garš un 1,5 - 4 cm resns, cilindrisks, ar gareniskām krokām, ne reti saplacināts, balts, dzeltenīgs vai sarkanīgs. Aski cilindriski, 250-300 x 18 - 20 μm. Parafīzes pavedienveidīgas, 5 - 7 μm resnas, ar šķērssienām, galos paplašinātas, brūnas, līdz 10 nm resnas. Sporas vienšūna, elipsoidālas, gludas, bezkrāsainas, ar 2 eļļas pilieniem, 20 - 25 x 8 - 10 nm. Trofiskā grupa : Saprotrofa sēne. Biotopi: Smilšaini, sausi, sevišķi priežu meži, to izcirtumi, klajumi. Izplatība un sastopamība : Eiropa, Āzija, Kanāriju salas, Grenlande, Ziemeļu un Dienvidu Amerika. latvijā bieži, aprīlī, maijā. Īpašas norādes : Nosacīti ēdama, indīga sēne. Ilgu laiku uzskatīja, ka parastā bisīte satur indīgu vielu - helvelskābi, kura, sēni novārot, pāriet karstajā ūdenī. 20. gadsimta vidū atklāja, ka šāda helvelskābe vispār neeksistē, bet ka parastās bisītes toksīns ir giromitrīns, kas dažkārt sēnēs uzkrājas lielākos daudzumos. Giromitrīns sēni novārot, karstajā ūdenī nešķīst. Tas sadalās (lielākā daļa) žāvētas sēnes glabājot nenoslēgtā traukā pusgadu. Drošības apsvērumu dēļ iesakām no šīs sēnes lietošanas ēšanai atturēties.
Parastais lāčpurns Cepurīte 12 cm augsta, 4 - 8 cm plata, dzeltenbrūngana, dzeltenpelēka, ieapaļa, olveida, ar kātiņu saaugusi, ārpusē ar garenisku un šķērsenisku kroku tīklu, kas veido neregulārus, šūnveidīgus iedobumus. Kātiņš 4-8 cm garš, 1-3 cm resns, dobs, baltgans līdz gaiši dzeltenīgs, apakšdaļā resnāks. Mīkstums maigs, vaskveidīgs, ļoti trausls, ar patīkamu smaržu un garšu. Sporas 10-20 x 10-12 μm, elipsoidālas, gaišdzeltenas, gandrīz bezkrāsainas, bez eļļas pilieniem. Trofiskā grupa : Saprotrofa sēne. Biotopi: Sēne sastopama lapukoku mežos, krūmājos, parkos, apstādījumos, parasti apgaismotās vietās, biežāk uz kaļķainas un mālainas nekā uz smilts augsnes, aprīlī, maijā. Ēdama. Izplatība un sastopamība : Eiropa, Ziemeļamerika. Latvijā diezgan bieži. Īpašas norādes : Ēdama un cepama pēc iepriekšejas novārīšanas.
Parastais ķēvpups Augļķermenis -apotēcijs, sastāv no kātiņa un cepurītes. Cepurītes iekšpuse balta un gluda. Cepurīte ar kātiņu saaugusi tikai kātiņa galotnē. Cepurītes mīkstums vaskveidīgs, ar patīkamu garšu un smaržu. Kātiņš cilindrisks, augšdaļā nedaudz sašaurināts, sākumā baltgans, vēlāk dzeltenīgs, ar lipīgām, dažkārt apļos sakārtotām zvīņām, sākumā bez, vēlāk ar dobumu, 7-14 cm garš, 1,5-2 cm resns, trausls. Aski cilindriski 210-230 x 25-30 μm. Sporas vienšūnas, eliptiskas, 56-85 x 18-25 μm. Katrā askā parasti tikai 2 sporas. Parafīzes pavedienveidīgas, 215-240 x 3 μm, uz galotni paplašinātas 6-8 μm platas. Trofiskā grupa : Saprotrofa sēne. Biotopi: Gaiši lapkoku un jaukti meži uz trūdvielām bagātas augsnes. Izplatība un sastopamība : Eiropa, Āzija, Ziemeļamerika. Latvijā diezgan bieži, aprīlī, maijā. Īpašas norādes : Parasto ķēvpupu sporas ir vienas no lielākajām sporām sēņu valstī. Ēdama sēne.
Bērzu baravika Cepurīte 10-25 cm plata, pusapaļa, vēlāk izliekti polsterveida, gaiši brūna, reizēm gandrīz balta, gluda, nedaudz slidena. Mīkstums biezs, balts, blīvs, ar patīkamu smaržu un riekstu garšu. Stobriņi sākumā balti, vēlāk gaiši dzelteni līdz olīvbrūni, ar smalkām, baltām, apaļām atverēm, stobriņu slānis plānāks par cepurītes mīkstumu. Kātiņš 3-12 cm garš, 2-6 cm resns, mucveida vai vālesveida, augšdaļā ar baltu tīklojumu. Sporas gludas, vārpstveida, zaļgandzeltenas, masā olīvbrūnas, 12-17 x 4-5 μm. Trofiskā grupa Bērzu mikorizas sēne. Biotopi Lapu koku un jauktos mežos. Izplatība un sastopamība Eiropa, Āzija, Amerika, Ziemeļāfrika, Austrālija, Latvijā ļoti bieži, VI-X. Līdzīgās sugas pārējās Boletus - baravikas, kuras veido mikorizu ar citiem kokiem, Tylopilus felleus - parastā žultsbeka, kurai ir sārti stobriņi un rūgta garša. Īpašas norādes Ēdama, ļoti garšīga, cepama bez iepriekšējas novārīšanas, piemērota žāvēšanai, marinēšanai.
Priežu baravika Cepurīte 8-18 cm plata, sākumā pusapaļa, vēlāk polsterveida, tumši sarkanbrūna līdz ķiršu brūna, gluda, sausa, mitrā laikā nedaudz slidena. Mīkstums balts līdz dzeltenīgs, blīvs, maigs, ar patīkamu smaržu un riekstu garšu. Stobriņi gaiši dzelteni līdz olīvbrūni, ar smalkām atverēm, no cepurītes viegli atdalāmi. Kātiņš 5-15 cm garš, 2-6 cm resns, mucveida vai vālesveida, augšdaļā ar baltu tīklojumu. Sporas gludas, vārpstveida, dzeltenbrūnas, masā olīvbrūnas, 15-20 x 4-5 μm. Trofiskā grupa Priežu mikorizas sēne. Biotopi Lapu koku un jauktos mežos. Izplatība un sastopamība Eiropa, Āzija, Ziemeļamerika, Āfrika, Latvijā ļoti bieži, VI-X. Līdzīgās sugas pārējās Boletus - baravikas, kuras veido mikorizu ar citiem kokiem, Tylopilus felleus - parastā žultsbeka, kurai ir sārti stobriņi un rūgta garša. Īpašas norādes Ēdama, ļoti garšīga, cepama bez iepriekšējas novārīšanas, piemērota žāvēšanai, marinēšanai.
Reklāma
Egļu baravika Cepurīte 10-20 cm plata, sākumā lodveida, vēlāk polsterveida, izliekta, gluda, gaiši līdz tumši brūna, sarkanbrūna, Mīkstums balts, blīvs, ar patīkamu smaržu un riekstu garšu. Stobriņi netīri balti līdz dzeltenīgi, visbeidzot olīvzaļi, ar apaļām atverēm, viegli no cepurītes atdalāmi, stobriņu slānis biezāks par cepurītes mīkstumu. Kātiņš 10-20 cm garš, 3-8 cm resns, bāli pelēcīgs, gaiši brūngans, augšdaļā ar baltu tīklojumu. Sporas gludas, vārpstveida, dzeltenbrūnas, masā olīvbrūnas, 13-17 x 4-5 μm. Trofiskā grupa Egļu mikorizas sēne. Biotopi Egļu un jauktos mežos, skābās augsnēs. Izplatība un sastopamība Eiropa, Āzija, Amerika, Ziemeļāfrika, Austrālija, Latvijā bieži, VII-X. Līdzīgās sugas pārējās Boletus - baravikas, kuras veido mikorizu ar citiem kokiem, Tylopilus felleus - parastā žultsbeka, kurai ir sārti stobriņi un rūgta garša. Īpašas norādes Ēdama, ļoti garšīga, cepama bez iepriekšējas novārīšanas, piemērota žāvēšanai, marinēšanai.
Vasaras baravika Cepurīte 7-15 cm plata, pusapaļa, gaiši brūna līdz oranžbrūna, gluda, sausa, matēta, Mīkstums stingrs, balts, ar patīkamu smaržu un riekstu garšu. Stobriņi gaiši dzelteni līdz olīvbrūni, ar smalkām, apaļām atverēm. Kātiņš 6-15 cm garš, 2-6 cm resns, mucveida vai vālesveida, gaiši brūns, ar baltu līdz brūnu tīklojumu. Sporas gludas, vārpstveida, zaļgandzeltenas, masā olīvbrūnas, 13-17 x 4-5 μm. Trofiskā grupa Ozolu mikorizas sēne. Biotopi Lapu koku un jauktos mežos. Izplatība un sastopamība Eiropa, Āzija, Amerika, Ziemeļāfrika, Austrālija, Latvijā bieži, VI-X. Līdzīgās sugas pārējās Boletus - baravikas, kuras veido mikorizu ar citiem kokiem, Tylopilus felleus - parastā žultsbeka, kurai ir sārti stobriņi un rūgta garša. Īpašas norādes Ēdama, ļoti garšīga, cepama bez iepriekšējas novārīšanas, piemērota žāvēšanai, marinēšanai.
Sila lācītis Cepurīte 5-15 cm plata, sākumā lodveida, vēlāk polsterveida, ruda vai sarkanbrūna, sausa, blāva, tūbaina. Mīkstums balts, stingrs, griezumā cepurītē krāsu nemaina, kātiņā kļūst sārts, augšdaļā pakāpeniski nokrāsojas violets vai brūngans, pie pamata zili zaļš, ar vāju, patīkamu smaržu un maigu garšu. Stobriņi sākumā balti, vēlāk netīri balti ar vāji violetu nokrāsu, viegli atdalās no cepurītes mīkstuma. Kātiņš 8-20 cm garš, 2-4,4 cm resns, sākumā vēderains, vēlāk cilindrisks, stingrs, balts, sākumā ar bālganām, vēlāk sarkanīgām līdz tumši brūnām vai melnganām zvīņām. Sporas gludas, vārpstveida - elipsoīdas, dzeltenīgas, masā olīvbrūnas, 13-16 x 4-5 μm. Trofiskā grupa Priežu mikorizas sēne. Biotopi Priežu mežos. Izplatība un sastopamība Eiropa, Latvijā bieži, VIII- IX. Līdzīgās sugas Leccinum versipelle - dzeltenbrūnā apšubeka, kura ir bērzu mikorizas sēne un kurai uz kātiņa ir melnas zvīņas. Leccinum aurantiacum - parastā apšubeka, kurai uz kātiņa ir sarkanīgas zvīņas, un kura veido mikorizu ar apsi. Ļoti līdzīga ir arī retāk satopamā suga Leccinum quercinum - ozolu lācītis, kas veido mikorizu ar ozolu. Īpašas norādes Ēdama, cepama bez iepriekšējas novārīšanas, lietojama žāvēšanai, marinēšanai.
Reklāma
Parastā apšubeka Cepurīte 8-18 cm plata, sākumā lodveida, vēlāk polsterveida, oranžsarkana, dzeltenbrūna, sausa. Mīkstums balts, vēlāk pelēcīgs, griezumā kļūst tumšs, stingrs, ar patīkamu smaržu un maigu garšu. Stobriņi gaiši pelēki, vēlāk tumši pelēki, viegli atdalās no cepurītes mīkstuma. Kātiņš 8-20 cm garš, 2-4 cm resns, balts, ar oranžām līdz sarkanbrūnām zvīņām, stingrs. Sporas gludas, vārpstveida, zaļgandzeltenas, masā okerbrūnas, 13-17 x 3,5-4,5 μm. Trofiskā grupa Apšu mikorizas sēne. Biotopi Lapu koku un jauktos mežos. Izplatība un sastopamība Eiropa, Ziemeļamerika, Kaukāzs, Latvijā bieži, VI- X. Līdzīgās sugas Leccinum versipelle - dzeltenbrūnā apšubeka, kura ir bērzu mikorizas sēne un kurai uz kātiņa ir melnas zvīņas. Ļoti līdzīgas ir arī divas retāk satopamās sugas: Leccinum vulpinum - sila lācītis, kas veido mikorizu ar priedi un Leccinum quercinum - ozolu lācītis, kas veido mikorizu ar ozolu. Īpašas norādes Ēdama, ļoti garšīga, cepama bez iepriekšējas novārīšanas, lietojama žāvēšanai, marinēšanai.
Dzeltenbrūnā apšubeka Cepurīte 10-18 cm plata, sākumā lodveida, vēlāk polsterveida, oranžsarkana, dzeltenbrūna, sausa. Mīkstums balts, vēlāk pelēcīgs, griezumā kļūst tumšs, stingrs, ar vāju, patīkamu smaržu un maigu garšu. Stobriņi gaiši pelēki, vēlāk tumši pelēki, viegli atdalās no cepurītes mīkstuma. Kātiņš 8-20 cm garš, 2-4 cm resns, balts, ar melnām zvīņām, stingrs. Sporas gludas, elipsoīdas, dzeltenīgas, masā okerbrūnas, 10-13 x 4-5 μm. Trofiskā grupa Bērzu mikorizas sēne. Biotopi Lapu koku mežos. Izplatība un sastopamība Eiropa, Āzija, Ziemeļamerika, Latvijā ļoti bieži, VI- IX. Līdzīgās sugas Leccinum aurantiacum - parastā apšubeka, kurai uz kātiņa ir sarkanīgas zvīņas, un kura veido mikorizu ar apsi. Ļoti līdzīgas ir arī divas retāk satopamās sugas: Leccinum vulpinum - sila lācītis, kas veido mikorizu ar priedi un Leccinum quercinum - ozolu lācītis, kas veido mikorizu ar ozolu. Īpašas norādes Ēdama, cepama bez iepriekšējas novārīšanas, lietojama žāvēšanai, marinēšanai.
labs raksts... līdz šim daudzas no šeit parādītajām sēnēm es uzskatiju par neēdamām un dažas pazīstu ar citiem nosaukumiem :) bet vispār ir, ir sēņu laiks sācies, pirms pāris dienām ar radiem laukos pusotru spaini ar gailenēm salasijām
Super raksts. Atjaunoju savas zināšanas. Tomēr gribētos piebilst, ka sēņu laiks jau vismaz kā mēnesi rit pilnā sparā. Augustā gailenes, un tagad jau bekas baravikas manā groziņā...