Tas liek azidomāties!
Stāstiņi!5
Reiz nopietni slimu vīrieti ieveda slimnīcas palātā, kurā atradās otrs slimnieks, kas gulēja gultā pie logu. Kad abi iedraudzējās, vīrietis, kurš gulēja pie loga mēdza skatīties pa to ārā un pēc tam dažas turpmākās stundas iepriecēt pie gultas piekalto istabas biedru, dzīvīgi attēlojot pasali ārpusē. Dažas dienas viņš aprakstīja, cik skaisti ir koki parkā iepretīm slimnīcai un kā lapas dejo vējā. Citas dienas viņš izklaidēja savu draugu, sīki atstāstot to, ko darīja cilvēki, kad gāja garām slimnīcai. Tomēr, laikam aizritot, pie gultas piekaltais vīrs kļuva īgns, ka pats nespēj novērot tos brīnumus, kurus viņa draugs aprakstīja. Galu galā viņš sāka pret draugu izjust nepatiku un vēlāk par stipri ienīst. Kādu nakti pie loga guļošais pacients īpaši spēcīgas klepus lēkmes laikā pārstāja elpot. Otrs vīrs nepiespieda trauksmes pogu pēc palīdzības, bet gan izvēlējās nedarīt neko. Nākamajā rītā paciets, kurš savam draugam bija sagādājis tik daudz laimīgu brīžu, sīki atstāstot pa logu redzamos skatus, tika pasludināts par mirušu un izvests no palātas. Otrs vīrs steidzīgi izteica lūgumu, lai viņa gultu novieto pie loga - lūgumu, kuru slimnieku kopēja arī izpildīja. Bet, kad viņs paraudzījās āra pa logu, atklājās kaut kas tāds, kas lika viņam nodrebēt: logam pretī atradās ... kaila ķieģeļu siena. Kad tu piedzimi, tu raudāji, bet pasaule tajā pašā laikā priecājās. Dzīvo savu dzīvi tā, lai tev mirstot, pasaule raudātu, bet tu tajā laikā priecātos.
21 gadu atpakaļ, grūtniece Karla aizgāja pie ārsta, kurš viņai pateica, ka viņai dzims garīgi atpalicis bērns, iespējams ar Dauna sindromu. Šis pats ārsts sievieti centās pārliecināt, ka vienīgā prātīgākā izvēle būtu veikt abortu, bet viņa atteicās. Augustā man paliks 21 gads, un es esmu pilnīgi normāls. Mana māte vienmēr man dod cerību.
Man puisis guva nopietnus roku apdegumus, kā rezultātā rokas nācās amputēt. Kad viņš par to uzzināja, viņš sāka raudāt. Es centos viņam pateikt, ka palīdzēšu dzīvot bez rokām, bet viņš mani pārtrauca ar vārdiem "Tas nav svarīgi. Es dusmojos, ka nekad nevarēšu tevi turēt aiz rokas." Viņa neticamā mīlestība dod man cerību.
Esmu vidusskolas skolotāja. Daudzu bērnu mātes līdz ar savu bērnu pusdienām, pievieno klāt kādu zīmīti. Kādas meitenītes tēvs ir miris un māte ir narkomāne. Taču viņas 12 gadīgais brālis nekad neaizmirst viņas pusdienu kārbā pievienot zīmīti ar vārdiem "es tevi mīlu" Viņš dod man cerību.
Mans vectēvs bija slimnīcā un viņam bija palikušas vairs tikai 12 - 14 stundas ko dzīvot. Visi nāca, lai atvadītos no viņa, pat zinot to, ka viņš nevar atbildēt. Iegāju viņa palātā, kad beidzot bija pienākusi mana kārta. Es esmu viņa vienīgā mazmeita. Kad viņš mani izdzirdēja, viņš atvēra acis, pasmaidīja un pateica manu vārdu. Pēc tā, viņš nodzīvoja vēl 2 mēnešus. Lūk, kas dod man cerību.
Kādu dienu kopā ar draugu devāmies uz lunaparku, kur vinnējām katrs pa mīkstajai mantiņai. Vēlāk mēs ieraudzījām garīgi atpalikušu puisēnu, kas sēdēja tur pat netālu kopā ar savu tēvu, vinnētās mīkstās mantiņas atdevām viņam. Puisēns pasmaidīja un pateica "Paldies" Viņa tēvs apraudājās. Kāpēc? Šis puisēns nebija runājis jau vairākus mēnešus. Te tā ir - cerība!
Mana draudzene pirms mēneša zaudēja savu tēvu. Skolas talantu šovā viņa dziedāja dziesmu, tēvam par godu. Kad viņa dziesmas vidū sāka raudāt un vairs nespēja turpināt dziesmu, gandrīz puse no zālē sēdošajiem piecēlās un sāka dziedāt dziesmu līdz ar viņu, palīdzot viņai pabeigt priekšnesumu. Šie cilvēki dod man cerību.
Es braucu ar autobusu, kad iekšā iekāpa kāds bezpajumtnieks un apsēdās man blakus. Viņš pamanīja, kā es skatos uz krāšņo puķu pušķi, kas atradās viņa rokās un paskaidroja, ka tas ir viņa sievai, kurai šodien ir dzimšanas diena. Kad viņš izkāpa no autobusa, viņš devās uz kapsētu un nolika ziedus uz savas sievas kapa. Mīlestība, kas nekad nemirst, dod man cerību.
Viņa necieš sniegu. Viņš to dievina. Viņa bija sapņotāja. Viņš neticēja pasakām. Viņa mīlēja debesis. Viņš teica, ka tas ir banāli. Viņai patika sēdēt naktī uz sola un skatīties zvaigznēs. Viņš labāk skatijās tv ekrānā. Viņa domāja, ka vinš ir tas, kurš viņai vajadzīgs. Viņš uzskatija viņu par mazu meiteni. Viņai viņš bija viss. Viņam viņa bija kārtējā rotaļlieta. Viņa skuma. Viņš ironiski smaidija. Viņa raudāja. Viņš klusēja. Viņa cieta. Viņš tam nepieversa uzmanību. Viņa nogura, gribēja mainīties. Viņš domāja, ka viņa tam ir par vāju. Viņa bija arvien tālāka no viņa. Viņš negribēja to atzīt. Viņa gandrīz aizmirsa viņa vārdu. Viņš sāka biežak domāt par viņu. Viņa mainijās. Viņa nesēdēja naktī uz soliņa un nesapņoja, jo viņa domāja, ka tas ir bērnišķīgi. Viņa vairs nesmējās, jo teica ka tas ir naivi. Viņa iemīlēja auksto sniegu. Viņa pārvērtās par tādu, kādu gribēja viņš. Bet viņam pietrūka tās mazās, sapņainās meitenes ar mirdzošo smaidu un mīlošām acīm. Viņa skatijās uz viņu ar bezdomīgu skatienu. Viņš saprata, ka viņa viņam ir pati svarīgākā. Viņš gribēja viņu atgriezt. Bet viņa vairs netic mīlestībai.
Draugs nav laba grāmata, ko kurā katrā laikā arī nemazgātām rokām var noņemt no plaukta, lai bagātinātu vientuļu vakara stundu, izkliedētu garlaicību, atrastu sapratēju. Draudzība ir dvēseļu mijiedarbības skaistākais, vārīgākais, rūpīgi kopjamais zieds, kas, ja tam nepievērš pietiekami vērības, nonīkuļo un nokalst, vēl iekams pilnīgi uzziedējis. Ir vārdi, kas satur indi, un drausmīgi ir, ka izrunāto vārdu nevar paņemt atpakaļ. Kā indīga bulta tas reizēm aizķeras dvēselē un aizdzen to bojā. Bet ir arī vārdi, kuros apslēpts burvju spēks. No viena maza vārda nonīkusi dvēsele var atspirgt, atjaunoties, – sākt ziedēt visiem pavasara ziediem reizē. Tu pacietīgi izturi arī tās drauga īpašības, kas, ja ir citiem, tevi pilda ar īgnumu. Draugs ir nevis labu īpašību katalogs, bet dzīvs cilvēks, kura negatīvās īpašības tu tikpat labi pazīsti kā pozitīvās, nesaslejoties pret tām. Ja draugs no tevis aiziet tādēļ, ka tu žāvājoties muti neaizklāj ar roku, tad neskumsti par to. Kā ir malu mednieki, tā ir malu draugi, kas tver tikai tavas būtības ārējās malas. Ar tiem jauki pakavēties vienu otru stundu, bet dvēseli viņi nebagātina, ziemas vidū nespēj ienest pavasari, pusnaktī neaizdedzina gaismu.
Kamēr vīrietis pulēja savu mašīnu, viņa 4 gadus vecais dēls paņēma akmeni un ievilka švīkas mašīnas sānā. Dusmās vīrietis paņēma dēlēna roku un sita pa to vairākas reizes, neaptverot, ka sit ar uzgriežņa atslēgu.
Slimnīcā zēnam nācās zaudēt pirkstus, sakarā ar neskaitāmajiem lūzumiem. Kad bērns ieraudzīja savu tēvu, ar sāpju pilnām acīm viņš jautāja :"Tēt, kad mani pirkstiņi ataugs?"
Vīrietis bija tik sāpināts, ka nespēja parunāt. Viņš aizgāja atpakaļ uz savu mašīnu un nikni to spārdīja vairākas reizes. Sašutis pats par savu rīcību...., sēžot mašīnā viņš skatījās uz ievilktajām švīkām. Dēlēns bija uzrakstījis: "Mīlu tevi tēti!"
Nākošajā dienā vīrietis izdarīja pašnāvību.
Dusmām un Mīlestībai nav ierobežojumu. Izvēlies pēdējo, lai iegūtu skaistu, mīļu dzīvi, un atceries šo : Lietas ir, lai tās lietotu un cilvēki, lai tos mīlētu. Šodienas pasaules problēma ir, ka cilvēki tiek lietoti un lietas mīlētas. Kad vien vari mīli, samīļo, noskūpsti, pasaki paldies [...] jo tu nezini vai to varēsi izdarīt rīt...
Kad es vēl biju kucēns, tu smējies par visām manām muļķīgajām grimasēm un mīļi sauci par savu bērnu un neņemot vērā dažas sagrauztas kurpes un pāris saplucinātu spilvenu, es kļuvu par tavu labāko draugu. Kad es slikti uzvedos, tu tikai bargi pakratīji pirkstu un jautāji: „Kā tu tā varēji?”, bet jau pēc mirkļa atmaigi, nogāzi mani zemē un pakasīji punci. Manis apmācīšana prasīja vairāk laika nekā bija paredzēts, tas tādēļ, ka tu biji ļoti aizņemts, taču mēs pie tā strādājām kopīgiem spēkiem. Es atceros tās naktis, kad kopā gulējām gultā un es uzmanīgi klausījos tavos noslēpumainajos sapņos un es ticēju, ka dzīve vairs nevar būt labāka. Mēs gājām garās pastaigās pa parku, braucām ar mašīnu un dažkārt apstājāmies, lai nopirktu saldējumu, tiesa gan, man tika tikai vafelīte, jo tu teici, ka saldējums nav labs suņiem, es ilgi gulšņāju saulītē gaidot tevi pārnākam no darba. Pēdējā laikā tu aizvien vairāk laika pavadīji darbā, strādājot pie savas karjeras veidošanas un arī meklējot sev partneri – cilvēku. Es gaidīju tevi ilgi un pacietīgi, sniedzu atbalstu, kad tev gāja grūti, kad biji vīlies un ar salauztu sirdi, nekad tevi nenosodīju par sliktu lēmumu pieņemšanu, kad tu pārnāci mājās, es biju laimīgs un priekā luncināju asti. Un tad tu iemīlējies... Lai arī viņa, tava sieva, īsti suņus nemīlēja, es vienalga priecīgi uzņēmu viņu mūsu mājās, centos izrādīt savu mīlestību un pakļauties viņai, es biju laimīgs, jo tu biji laimīgs. Tad ieradās cilvēku mazuļi un mēs dalījāmies šajā priekā un satraukumā. Es biju apburts no viņu rozīguma un no tā, kā viņi smaržoja un man tik ļoti gribējās viņus paauklēt. Tikai viņa un arī tu uztraucāties, ka es mazajiem kaut ko varētu nodarīt un man nācās lielāko daļu laika pavadīt vienam un pamestam citā istabā vai arī suņu krātiņā. Ak, ja tu zinātu cik ļoti man gribējās viņus mīlēt! Es kļuvu par savas mīlestības gūstekni. Viņi auga un mēs kļuvām par draugiem. Viņi ieķērušies manā kažokā centās noturēties uz savām mazajām, ļodzīgajā kājelēm, bakstīja man acīs ar saviem sīkajiem pirkstiņiem, veica ausu izpēti un bučoja uz mana aukstā, slapjā deguna. Es mīlēju viņus un viņu pieskārienus, jo tavus pieskārienus tik reti varēju sajust... Ja vajadzētu es bez šaubīšanās par viņiem atdotu savu dzīvību... Naktīs es ielavījos viņu gultiņās un klausījos viņu satrauktajos un noslēpumainajos sapņos, mēs kopīgi gaidījām, kad beidzot sadzirdēsim tavas mašīnas motora dūkoņu uz mājas piebraucamā ceļa. Bija laiks, kad, ja kāds jautāja vai tev ir suns, tu veikli izņēmi manu foto no sava maka un stāstīji nebeidzamus stāstus par mūsu piedzīvojumiem, bet šo pēdējo gadu laikā tu tikai nomurmināji: „Jā ir!” un ātri vien nomainīji sarunas tematu. No lepnā „Mans suns” biju kļuvis par „Tikai suns” un tev neatlika, ne mirklis laika manām interesēm... Tev piedāvāja jaunu darbu, citā pilsētā un tu un viņi pārvāksieties uz jauno dzīvokli, kurā dzīvniekus turēt ir aizliegt. Tu teici, ka esot izdarījis pareizo lēmumu savas ģimenes labā... bet bija laiks, kad es biju tavs vienīgais ģimenes loceklis... Es biju patīkami satraukts par to kur mēs tagad braucam, līdz mirklim, kad piebraucām pie dzīvnieku patversmes durvīm, tā oda pēc suņiem un kaķiem, pēc bailēm un bezcerības. Tu aizpildīji papīra lapu un nomurmināji:”Es zinu, jūs viņai atradīsiet labas mājas.” Viņi nogrozīja galvas un ar sāpīgu skatienu paskatījās uz mani, viņi saprata, ka ir gandrīz bezcerīgi atrast mājas pusmūža sunim, pat tādam, kuram ir „papīri”. Tev nācās ar spēku atlauzt sava dēla pirkstus, kurš turējās manā pavadā un kliedza: ”Lūdzu tēt, nevajag! Lūdzu, neļauj viņiem aizvest manu suni!” Es uztraucos par viņu, un domāju par to ko gan tu iemāci savam dēlam par uzticību un draudzību, par mīlestību un atbildību, par cieņu pret dzīvajām radībām, šādi rīkodamies!? Tu izvairījies no mana acu skatiena un uz atvadām viegli paplikšķināji man uz galvas, tu pieklājīgi atteicies ņemt līdzi manu pavadu un kakla siksnu. Kad tu aizgāji, divas jaukas dāmas sāka runāt par to, ka par savu aizbraukšanu tu noteikti zināji jau mēnesi iepriekš un varēji sameklēt man jaukas un siltas mājas. Viņas tika pagrozīja galvas un pie sevis noteica: ”Kā tu tā varēji?” Šeit patversmē viņi ir tik uzmanīgi pret mums cik vien viņu aizņemtais darba laiks atļauj, protams, viņi mūs pabaro, bet esmu savu apetīti pazaudējis kopš tu mani atstāji. Sākumā, kad kāds tuvojās manam būrim, es steidzos uz būra priekšpusi cerībā, ka tas esi tu, ka tu pārdomāji un atnāci man pakaļ, es cerēju, ka tas viss ir bijis ļauns murgs... Vai, ka tas būtu vismaz kāds, kuram rūp mans liktenis un ir atnācis mani izglābt. Kad sapratu, ka nespēju sacensties ar mazajiem jautrajiem un dzīvespriecīgajiem kucēniem, es ielīdu būra visdziļākajā stūrītī un gaidīju. Es sadzirdēju viņas soļus un sapratu, ka viņa ir atnākusi man pakaļ, lēni soļoju viņai no aizmugures uz atsevišķu istabu, klusu, vientuļu istabu. Viņa uzcēla mani uz galda un maigi pakasīja aiz auss un klusi teica, lai neuztraucos. Es nojautu, kas tagad notiks un mana sirds dauzījās kā negudra, taču vienlaikus sajutu tādu kā atvieglojumu. Mīlestības gūsteknis nu ir atbrīvots! Ņemot vērā manu dabu, es vairāk uztraucos par viņu, par to smago nastu, kas gulstas uz viņas pleciem un sirdsapziņas. Es zināju, ka viņa ir skumja, tāpat kā es zināju, katras tava garastāvokļa izmaiņas. Viņa maigi uzlika žņaugu manai priekškājai un es pamanīju, ka pār viņas vaigiem rit asaras. Es mierinot nolaizīju viņas roku tāpat kā pirms daudziem gadiem to darīju tev, kad tev bija grūti. Viņa profesionālā manierē ievadīja adatu manā vēnā un es sajutu auksto un dzelošo šķidrumu plūstam pa manu ķermeni, pamazām kļuvu miegains, skatījos viņas maigajās acīs un pie sevis murmināju: „Kā tu tā varēji?” Iespējams tādēļ, ka viņa saprata ko es saku, viņa teica: „Man tik ļoti žēl!” Viņa mani apskāva un steidzīgi paskaidroja, ka viņas darbs ir rūpēties, lai es nonāktu labākā vietā, kur mani neviens nepamest un nedarītu pāri, kur man nebūtu jācīnās par izdzīvošanu – uz vietu, kas ir pilna mīlestības un gaišuma uz vietu, kas ir pilnīgi savādāka par šo auksto un nežēlīgo pasauli. Ar pēdējiem spēkiem es paluncināju asti, lai pateiktu viņai, ka: „Kā tu tā varēji?” nebija domāts viņai, bet gan manam Visdārgajam Saimniekam, es domāju par tevi. Es vienmēr domāšu par tevi un gaidīšu to mirkli, kad mēs atkal satiksimies. Es novēlu, lai visi tavā dzīvē būtu tev tik uzticīgi!