Pašnāvības vēstule.210

Kāds puisis skolā man vaicāja - "Kāpēc tu esi pediņš? Vai tev patīk mīcīties ar citiem puišiem? Es ceru,ka tu nemēģināsi neko darīt ar mani,citādāk es izšķaidīšu tavu purnu tepat pret asfaltu. Kādā sakarā tu esi tāds pediņš? Tu esi mazs,pretīgs gejs un nevienam citam gejam tu nepatiktu." Pēc tam viņš visu priekšā par mani smējās,un citi viņam pievienojās. Ko es varēju iesākt? Viņš ir daudz lielāks par mani. Es nespēju neko citu darīt kā noklausīties kā viņš smējās,pēc tam aiziet mājās,ierauties stūrī un raudāt. Un domāt par pašnāvību... Par to esmu domājis vairākkārt. Man vajag pašam sev darīt galu,neviens cits mani nenovāks. Es to izdarīšu un tad būšu brīvs kā putns debesīs. Tāpēc tas man ir jāizdara. Saprotiet mani lūdzu,es nespēju vairs izturēt kaut vienu dienu šajā nolāpītajā dzīvē. Es došos uz debesīm,kur būšu tāds pats kā visi pārējie - normāls.

Jau ilgu laiku esmu vēlējies vienkārši aiziet no šīs pasaules. Nezinu,kas tieši šo visu pasauli padarīja tik skarbu priekš mani,bet es nekad neesmu laimīgs. Kāpēc visi cilvēki man melo? Es vēlos atsaukt savus vārdus,kad atklāju,ka esmu homoseksuāls. Kāpēc es to izdarīju? Un pie visa ir vainīga viena meitene,kurai es uzticēju savu noslēpumu,bet viņa to atklāja visiem pārējiem. Kaut viņa nomirtu. Es viņu ienīstu. Viņa nogalināja manu dvēseli.

Mammu un tēti,es jūs mīlu. Lai arī jūs mani neizpratāt,iespējams,tomēr mīlējāt,jūs teicāt,ka viss ir kārtībā un ka jūs man palīdzēsiet,bet viss,kas notika skolā,līdzinājās peklei. Es degu elles ugunīs katru dienu. Es to nevarēju jums pastāstīt,jo nevēlējos,lai jūs par mani raizējaties,es nespēju to jums nodarīt. Piedodiet man lūdzu. Un atceraties tos laikus,kad biju laimīgs. Es neesmu pediņš,es esmu persona,tāds pats cilvēks kā jūs. Kāpēc es esmu tāds? To esmu sev vaicājis vairākkārt. Varbūt Dievs mani par tādu izvēlējās,lai es darītu sev galu. Jā,tas ir visticamāk. Un es zinu,ka drīzumā izdarīšu pašnāvību,bet vēlējos,lai jūs zināt,kāpēc. Nebēdājaties,jums vairs nebūs homoseksuāls dēls,kurš jūs varētu apkaunot mūsdienu sabiedrībā. Pastāstiet visiem,ka es saslimu un nomiru,lai jums nebūtu kauns. Es ienīstu visus pasaulē,izņemot jūs,bet vairāk par visiem ienīstu to meiteni,kas to visu iesāka. Es viņu IENĪSTU,IENĪSTU,IENĪSTU,IENĪSTU un vēlreiz IENĪSTU.

Es zinu,ka mana dzīve ir kļuvusi par murgu,un es vairs nevēlos būt tās sastāvdaļa. Kāpēc gan man to turpināt? Saprotiet mani kāds. Es to vairs nevaru izturēt. Katru rītu pieceļos ar domu,ka mani apsaukās,ka mani uzskatīs par mēslu. Kaut skola uzsprāgtu ar visiem cilvēkiem,kas par mani smējās,jūs,draņķu bars. Vairs neviens mani nespēs sāpināt,NEKAD,tas ir iemesls,kāpēc jūs tagad atstāju. Neviens vairs mani nesauks par mīksto,pediņu vai tamlīdzīgi. Neviens vairs uz mani nespļaus un nesūtīs draudu vēstules,neviens neteiks,ka esmu neglīts pediņš un lai eju uz citu skolu. Es nekad par jums neko tādu nerunāju.

Šī meitene,kas to visu uzsāka ir lielākā maita pasaulē,kaut viņa sapūtu cietumā. Es nespēju valdīt asaras,sen esmu zaudējis loģisko domāšanu un prātu,mamm un tēt,lūdzu piedodiet. Un nekad nepārstājiet mani mīlēt,tā nebija jūsu vaina. Es jūtos slims,bet dziļi sevī jūtu atvieglojuma sajūtu,jo zinu,ka tas drīz beigsies. Šie vārdi,kādos viņi mani sauc,caurdur mani kā asi durkļi,es jūtu tikai un vienīgi sāpes. Un es ienīstu,ka man sāp. Esmu vienmēr skumjš. Kretīni. Un man vienmēr sāp. Manai dzimšanas dienai vajadzētu būt parīt. Un es to sagaidīšu laimīgs,jo būšu miris un neviens vairs mani neapcels.

Debesis noteikti ir kas jauks - gluži kā mani vecāki. Es tā ceru. Nebēdājaties,reiz mēs atkal tiksimies un visi būsim laimīgi. Es kļūstu laimīgāks,es jūtu,ka beigas tuvojas. Un beigas ir jauns sākums. Es gribu,lai jūs zinat,ka tagad,kad esmu visu izlicis uz papīra un taisos sev padarīt galu,jūtos laimīgs. Pirmo reizi divu gadu laikā. Šķiet,ir pienācis laiks atvadām. Lūdzu nekad nebēdājaties,es esmu un būšu laimīgs. Viss būs kārtībā,un es būšu priecīgāks kā nekad,jo viss būs cauri. Ardievu,es mīlu tevi mammu,es mīlu tevi,tēt,bet es ienīstu visus pārējos. Nelejiet asaras pār manu kapu.

Esmu laimīgs...