Gulfoss (Zelta ūdenskritums) neapšaubāmi ir viens no pasaules ainaviskākajiem ūdenskritumiem. Tā izmēri ir iespaidīgi, taču neparastu to padara īpašā ūdenskrituma forma. No Langjokula un Hofsjokula ledājiem izplūstošā Hvitas upe (Baltā upe) vispirms krīt pār slīpi novietotu 11 metrus augstu kāpli. Šai kāplei aptuveni 90 grādu lenķī pieguļ nākamā kāple, aiz kuras upe turpina plūst pa šauru, aptuveni 70 metrus dziļu un 2,5 kilometrus garu bazalta iežos veidotu kanjonu. Ģeologi izsaka pieņēmumu, ka varenais kanjons radies ārkārtējā notikumā - “jokulhlaupā” - pēkšņā ledāja “izvirdumā” ledus laikmeta beigu posmā. Toreiz Islande “cēlās” ārā no jūras, jo uz zemi šeit vairs negūlās tik liels ledāja svars. Zem joprojām milzīgās ledāja segas atradās “iesprostoti” atkusuša ūdens masīvi, kuri kādā brīdī bezmaz sprādzienveidā izrāvās no smagā ledāja apakšas. Šādā sprādzienā 24 stundu laikā varēja izplūst tik daudz ūdens, cik tagad Hvitā aizplūst piecos gadus. Milzīgais ūdens spēks toreiz izveidoja milzu kanjonu cietajā bazaltā. Ūdens izmantoja to, ka šajā vietā bazaltā bija plaisa. Raksturīgi, ka bazalta atsegumos redzama ledāja un vulkānu radīto nogulumu mija. Brīžiem apvidu pārklāja ledāji, atstājot aiz sevis raksturīgos ledāju nogulumus - tillītus. Un brīžiem te ir notika vulkānu izvirdumi, kas pāri tillītiem “uzlēja” bazalta masu.
Ūdenskrituma apkārtnē esošais pastāvīgais mitrums ir radījis Islandei neraksturīgi bagātu augāju.
Ūdenskritumu no hidroelektrostaciju būvētājiem ar lielām pūlēm izdevās izglābt ģimenei, kurai piederēja šis ūdenskritums. Pie ūdenskrituma ir piemineklis Sigridurai Tomasdottirai, kura 1907. gadā bijusi pat gatava ielēkt tajā, ja darījums par ūdenskrituma iznomāšanu stātos spēkā. Pateicoties šiem protestiem, valsts zemi atpirka un pasludināja ūdenskritumu par nacionālo pieminekli.
No citiem pasaules mēroga dabas pieminekļiem Islandes pieminekļi izdevīgi atšķiras ar to, ka šeit tie nav pārpildīti ar uzbāzīgām zīmēm, margām, neskaitāmām kāpnītēm un tiltiņiem
