Es šajā rakstā paužu tikai un vienīgi savas pārdomas par šo tēmu. Un aicinu citus dalīties pārdomās tajā. Ko jūs par to domājat un kas sekos pēc nāves? Vai cilvēks vienkārši vairs neeksistē, vai turpina eksistēt kaut kādā veidā? Vai ticat reinkarnācijai (pārdzimšanai), utt. Lūdzu, nerakstiet glupības, bet paudiet savu viedokli un kāda ir bijusi pieredze par to.
Mēs ikdienā par to parasti nedomājam, šķiet, ka dzīvosim mūžīgi un mums jau nekas nedraud. Liekas, ka tusēsim, strādāsim, mācīsimies, vai vienkārši dzīvosim visu laiku.
Bet, tomēr tas tā nav... Reiz pienāks laiks, kad nāve mūs visus paņems un aizvedīs tālumā no visas laicīgās dzīves uz mūžības valstību.
Kāds, kas lasa šo rakstu mirs varbūt jau rīt, varbūt pēc mēneša, piemēram, autokatastrofā. (Tikai pieņēmums) Varbūt pēc pāris gadiem no slimības, zaudēs dzīvību karalaukā, masu uzbrukumā vai slepkavībā. Kāds, visticamāk, sagaidīs nāvi sirmā un godīgā vecumā.
To neviens nezin kā tas notiks, kad tas būs. Mirs jauns vai vecs. Un ko jutīs, kā arī, kas pēc tam sekos.
Diemžēl, mirušie mums nevar pastāstīt, kā tad tas ir.
Nav tā, ka nāve būtu, kas slikts, ja aizej vecumā uz labākiem medību laukiem. No tā vēl neviens nav izmucis, lai cik tas skarbi skan.
Tas ir tikai dabīgs process, dabas likumsakarība. Nekas nepastāv mūžīgi, tikai laiks. Viss mainās. Tikai katrai būtnei, lietai ir savs laika pulkstenis, kas reiz sitīs pēdējo stundu.
Un tad, vairs nekas laicīgs nebūs nozīmīgs. Ne tas, ka dzīvē esi bijis sasniedzis kādu labu sociālo stāvokli sabiedrībā, ne tas, ka esi bijis nabags, ne arī, ka esi bijis bagāts un cik autiņu vai īpašumu tev piederējis. Ne tas, ka būsi kādu ieredzējis vai nīdis. Tur tam visam vienkārši nebūs nekādas nozīmības. Tik tas, kā Tev dzīvē dvēsele jutusies.
Ik sekundi uz pasaules mūžībā aiziet vidēji 3-4 cilvēki. No tiem ik pēc 10 sekundēm kāds mirst no HIV/AIDS vai vēža. Katru pusminūti pasaulē kāds bojā aiziet no vardarbīgas nāves.
Un ik pēc 30 sekundēm mirst no bada kāds mazs bērns...
Ceturtā daļa no pasaulē esošajiem bērniem ik gadu mirst, nesasniedzot piecu gadu vecumu...
Lielākā daļa no mums ir saskārušies ar kāda sev tuva cilvēka nāvi.
Tas, ka nāve tuvojas veciem cilvēkiem, to viņi parasti nešaubīgi mana, ka drīz nu būs jāiet. Veci cilvēki arī parasti no tās nebaidās, jo tak, zina, dzīve ir nodzīvota, daudz pieredzēts un izzināts. Ko vairs tālāk darīs? Loģiski, ka jādodas uz labākiem laukiem.
Jaunajiem, savukārt, tas ir tikai dabīgi, ka baidās no tā – neizbēgamā. Mums pret to ir pašsaglabāšanās instinkts, kas liek dzīvot un cīnīties par savu dzīvi. Jauniem vēl visa dzīve priekšā, ja dažādu apstākļu sakritības dēļ, tpfu, tpfu tpfu,to nepazaudēs.
Tādēļ cienīsim savu dzīvi, un cienīsim klusībā tos sev tuvos cilvēkus, kas no mums ir aizgājuši.
