Cilvēka psiholoģija - Intuīcija17

Tur, kur saprāts veic secīgus, loģiskus soļus, lēnām, bet neapturami virzoties mērķa virzienā, intuīcija allaž darbojas ātri, pat zibenīgi – līdzīgi fotoaparāta zibspuldzei. Intuitīvā domāšana notiek nemanāmi, „dabiski”, turklāt tā nav tik nogurdinoša, kā gribas pakļaušana loģikai. Tiklīdz cilvēks uzticējies intuīcijai, viņš momentāni zaudē loģisko spriedumu virknes pavedienu, iegremdējas iekšējo stāvokļu stihijā – neskaidras sajūtas, priekšnojautas, dīvaini tēli, savdabīgi simboli. Un otrādāk – ja cilvēks darbojas izteikti apjaušamā, loģiskā režīmā, viņš it kā zaudē pieeju saviem intuīcijas resursiem.

Pateicoties intuīcijai, cilvēks acumirklī spēj novērtēt visu īstenības ainu kopumā. Viņš nojauš vai pat gluži precīzi paredz, kā turpmāk risināsies visi notikumi ( katrā ziņā varam runāt vismaz par galvenajiem variantiem), kurā virzienā vispār virzīsies notikumu dramaturģija, kuras būtību tik apbrīnojami vāji apzinās citi tās dalībnieki. Taču vajadzības gadījumā viņam būs nesalīdzināmi grūtāk šo ainu paskaidrot, ietērpt visiem saprotamu vārdu formā, turklāt, gandrīz neiespējami būs paskaidrot, kā un kāpēc tieši viņš notiekošo tik labi izpratis ( ja vien par allaž derīgu atbildi neuzskatām šo dziļdomīgo frāzi – hm, dzīves pieredze...). Amerikāņu psihoterapeits Ēriks Bernss to formulējis šādi: „Intuīcija ir tas, ka mēs kaut ko par kaut ko zinām, bet paši nezinām, kā mēs par to esam uzzinājuši”.

Jāatzīst arī zinātnieki – psihologi pietiekami vāji orientējas šajos procesos, arī viņi nespēj paskaidrot, kā darbojas intuīcija, un, kas visbēdīgāk – nezina, kā to pētīt. Visbiežāk viņi lieto jēdzienu „apskaidrība” ( no angļu val. insight). Ar to apzīmē momentu, kad cilvēku pēkšņi apskaidro kāda ideja, rodas kāda ilgi un mokoši risināta uzdevuma vispareizākais risinājums. Apskaidrību vēl mēdz dēvēt par „ahā-reakciju”, ar to saprotot to izsaucēju virkni, kas allaž pavada jebkuru atskārsmi, kad pēkšņi sākam uztvert lietas būtības smalkā pavediena pareizo galu, atrodam pareizo izeju no vēl mirkli iepriekš šķietamā bezizejas stāvokļa. Klasisks šādi saprotamas apskaidrības piemērs ir Arhimēda lēciens laukā no vannas ar sekojošo izsaucienu: „Eurēka!”

Vairums mūsdienu psihologu uzskata, ka intuīcijas avots meklējams Zemapziņā, jeb precīzāk sakot – tās izcili sakārtotajā mijiedarbībā ar Apziņu. Virkne pētījumu šo apgalvojumu it kā lieliski apstiprinot. Konkrētajā izpausmes mirklī intuīcija „strādā” ar priekšnojautām, arhetipiem, simboliem, acīmredzot tieši tāpēc bieži vien intuitīvie paredzējumi rodas miegā, īsā nomiedzī vai sevišķi smagu pārdomu mirkļos un transā.

Cilvēks, kuram piemīt attīstīta intuīcija, spēj ļoti precīzi un savlaikus uztvert zemapziņas pārraidīto informāciju – piemēram, pēc sarunas biedra intonācijas, mīmikas, žestiem, acu skatiena viņš spējīgs precīzi noteikt, ko šis cilvēks negrib vai nespēj pateikt pilnībā atklāti. Faktiski visa tāda veida informācija nekad nenokļūst mūsu uzmanības lokā, tā nav pakļaujama apzinātai kontrolei, tomēr tā mums nezūd pavisam, gluži otrādi – zemapziņas līmenī veido un uzkrāj intuitīvo pieredzi. Šīs intuitīvās pieredzes krājums veidojas līdztekus mūsu gribai un vēlmei, pilnībā no tā neatkarīgi, un cilvēks pats to nespēj apzināti lietot vai papildināt, lai gan tā spēj būtiski iespaidot mūsu darbības un uzvedības raksturu. Intuitīvā pieredze nosaka to gultni, kurā rāmi plūst mūsu domāšanas upe.

Antīkie domātāji – galvenokārt Sokrāts un Platons – intuīciju un intuitīvo pieredzi saprata kā nesalīdzināmi dziļāku jomu. Viņi intuīciju uztvēra kā cilvēka integrālo spēju tvert patiesību vispārīgas, hologrāfiskas izziņas veidā, turklāt, vienlaikus dažādos aspektos – Pagātnē, Tagadnē un Nākotnē, Dzīvē un Nāvē, Evolūcijā, Telpā un Laikā, Mūžībā, Redzamajā un Neredzamajā, Arhetipā un Formā, Garīgajā un Materiālajā.

Savukārt intuitīvā pieredze viņu skatījumā nebija tikai zemapziņā dzimstoši „iekšējie momenti”, un vispār ne tikai abstraktā cilvēka Zemapziņa, par ko tik aizrautīgi runā mūsdienu psihologi. Viņuprāt, tā bija izziņas un atminēšanās mijiedarbības spēja. Šeit runa ir par Nemirstīgās Dvēseles pieredzi, ko tā, gluži kā čakla bitīte, savākusi neskaitāmo pāriemiesošanos virtenē. Lielāko daļu šīs pieredzes dvēsele atpazīst un atceras, pateicoties jau minētajiem apskaidrības mirkļiem, jeb savdabīgajiem intuīcijas zibšņiem. Tā ir ideju – arhetipu uztveršanas spēja, un spēja pārcelties ārpus materiālās pasaules rāmjiem, pārcelties uz pasauli, kurā valda tikai idejas, un dzīvot šajā ideju pasaulē, vai dzīvot ar šo pasauli kopā vismaz kādu neilgu, svētlaimīgu mirkli. Šī integrālā kvalitāte cilvēkā vēl neesot pilnvērtīgi attīstīta, taču laiku pa laikam tā spēj pamosties.