.
Vladimirs Agejevs (Irkutskas Valsts medicīnas universitātes patologanatomijas katedras vadītājs, medicīnisko zinātņu doktors) apgalvo: AIDS – tā ir pati lielākā 20. gadsimta mistifikācija. Laikrakstā «Восточно-Сибирская правда» (Austrum-Sibīrijas patiesība) viņš publicēja sensacionālu paziņojumu: „Imūndeficīta sindroms eksistē, bet nekāda cilvēka imūndeficīta vīrusa nav un nekad nav bijis”. Zinātnieks paskaidro, ka mēdz būt iedzimti un iegūti imūndeficīti. Iemesli, kādēļ izveidojas iegūtais imūndeficīts, var būt visdažādākie (radiācija, dažu ārstniecisko preparātu iedarbība, vesela virkne slimību, kuras izsaukusi ekoloģiskās situācijas pasliktināšanās). Agejevs saka: „Divdesmit gadu laikā zinātnē, medicīnas rūpniecībā, praktiskajā medicīnā un, pats galvenais – politikā, izaugusi gigantiska nozare, kura barojas no AIDS. Briesmonis dēj tādas lielas zelta olas. Pārāk daudzi ir ieinteresēti, lai mīts eksistētu un zeltu!”
„AIDS nav ārstu un vīrusologu problēma, bet gan viltus zinātnes terorisms” – tā šo slimību raksturo itāļu zinātnieks Luidži de Marči.
Lūk, ko raksta laikraksts « МИР» (Pasaule) (2004.g., № 4.): „…Kopš AIDS „atklāšanas”, ASV valdība tam izlietojusi 50 miljardus dolāru. Divus miljardus dolāru ik gadus saņem Slimību kontroles un profilakses centrs (CDC), kura ofisos arī piedzima šis mīts – AIDS”.
Amerikāņu ārsts Gotlibs, 1981. gadā, novērojot piecus pacientus-homoseksuālistus, ieviesa terminu „iegūtā imūndeficīta sindroms”, saīsināti angļu valodā - AIDS. Visi pieci novērojamie bija narkomāni un, anālo sakaru atvieglošanai, aktīvi lietoja opija preparātus. Tāpat visi pieci bija arī pneimonijas slimnieki ar spilgti izteiktiem imūnās sistēmas bojājumiem. Kāds tam sakars ar epidēmiju? Izrādās, ka sākumā, ne par kādu epidēmiju nebija pat runas. Gotlibs un citi ārsti šo terminu izmantoja kā simptomu. Piemēram, tika teikts, ka slimniekam saslimšanu ar tuberkulozi pavada AIDS, tas ir – imūnās sistēmas bojājumi. Tas ir tas pats kā teikt: „gripu pavada augsta temperatūra”, bet nav taču tādas epidēmijas – „augsta temperatūra”!
Tā tas bija līdz brīdim, kamēr Gotliba pētījumi nenokļuva uz priekšniecības galda – tajā pašā Slimību kontroles un profilakses centrā. Tieši tajā laikā Centrs bija rupji „izgāzies” ar tā saucamo „cūku gripu”. Tas ir atsevišķs notikums, bet īsumā par to ir vērts pastāstīt. Centra direkcija 1976. gadā paziņoja, ka parādījies vīruss „cūku gripa”, kurš drīz sāks pļaut amerikāņus gan pa labi, gan pa kreisi. Panāca, ka tika iedalīti līdzekļi vakcīnas izstrādei un sākas totāla vakcinācija! Piecdesmit miljoniem amerikāņu paspēj izdarīt potes, līdz pēkšņi noskaidrojas, ka nekāda vīrusa nav, bet vakcīnai ir spēcīgs blakus efekts, no kura tūkstošiem cilvēku iegūst smagus nervu darbības traucējumus un paralīzes. Pēc tiesas spriedumu prasībām, (ASV) valdība ir spiesta izmaksāt apmēram 100 miljonus dolāru. Izgāzies ar „cūku gripu”, Centrs ar abām rokām pieķērās AIDS. Steidzīgi sameklēja vīrusu, kurš „iespējams” izsauc AIDS un nosauca to par „cilvēka imūndeficīta vīrusu”, saīsināti angļu valodā - HIV. Izveidoja HIV-testa tehnoloģiju. Un AIDS slimnieku „ražošanai” maiss bija vaļā. Un finansējums – 2 miljardi „zaļo” gadā.
Šis nekaunīgais šarlatānisms izsauca daudzu godīgu zinātnieku sašutumu. Viņi pierādīja, ka nekāda vīrusa nav un tests fiksē tikai antivielu klātbūtni organismā. Šis tests dod pozitīvu rezultātu (tas ir – konstatē „vīrusu”) pie tuberkulozes, pneimonijas, reimatisma, izkaisītās skrelozes un vēl pārdesmit slimībām, kā arī pēc asins pārliešanas, tas ir – pie iejaukšanās organisma parastajā darbībā. Organisms reaģē uz šo iejaukšanos, izstrādājot antivielas, kuras tad arī uzrāda HIV-tests.
Iedomājieties šādu absurdu situāciju: vairāk kā miljons cilvēku, kuriem pirms 15 gadiem atrasts HIV, līdz šim laikam nav saslimuši ar AIDS. Un otrādi – pusotram miljonam slimnieku, ārsti, vadoties pēc visiem simptomiem, būtu priecīgi „piešūt” AIDS, bet, lūk, tikai HIV-tests to neuzrāda. Ungāru ārsts Antals Maks kādā intervijā pateicis tieši un atklāti: „Vairums AIDS diagnožu balstītas nevis uz konstatētu vīrusu, bet gan vadoties pēc Vispasaules veselības aizsardzības organizācijas lēmuma, pieskaitīt pie tā (AIDS) tādus klīniskus simptomus kā:
a) svara zaudēšana;
b) hroniska diareja (диарея);
c) pastāvīgi paaugstināta temperatūra”.
Lūk, paši jaunākie dati, kas publicēti autoritatīvajā Anglijas medicīnas žurnālā «The Lancent». Ganā strādājošie japāņu ārsti, veica HIV-testus 227 afrikāņiem, kuri pēc augstāk minētajiem trim simptomiem, bija atzīti par AIDS slimniekiem. Vairāk kā pusei no viņiem, HIV netika atrasts.
Tagad saprotams, no kurienes Āfrikas valstīs tiek ņemti šie miljoni „AIDS slimnieku”, šie 10 līdz 20 procenti iedzīvotāju! Caureja, zaudēts svars, temperatūra? Soļos maršs uz testēšanu! Reakcija uz HIV-testu pozitīva? Urrā, slims! Nākošais…
Vispasaules veselības aizsardzības organizācija šai „barotavai” piesūkusies tik stipri, ka neatrausi. Tokijas konferencē tās pārstāvji žēlojās, ka finansējums samazināts no 90 miljoniem dolāru uz… tikai 70 miljoniem. Jo vajag taču palīdzēt nabadzīgajām valstīm, bet nepietiek naudas. Kā jūs domājat – kam tiek tērēti šie miljoni? Galvenokārt… prezervatīviem!
Tātad, miljoniem afrikāņu slimo un mirst no malārijas, tuberkulozes un daudzām citām slimībām, kuras izraisa antisanitārie apstākļi, bads, ļoti karstais klimats, tas ir – grūtie dzīves apstākļi.
Agrāk bija pat speciāls termins – „nabadzīgo slimības”. Bet mūs cenšas pārliecināt, ka patiesībā viņi slimo un mirst no kādas noslēpumainas un neārstējamas epidēmijas, no kuras var paglābties tikai ar prezervatīvu palīdzību. Tas nozīmē, ka viņiem nevajag nosūtīt pārtiku un zāles pret vispār zināmām slimībām, nevajag potēt pret tuberkulozi, nevajag sagatavot vietējos mediķu kadrus un vispār sakārtot veselības aizsardzības sistēmu, bet vajag sūtīt miljardiem (!) gumijas micīšu, krāsainā iepakojumā.
Ne jau pret mistisko AIDS, bet lai nevairotos, lai melnais vilnis nepārplūdinātu „civilizēto” pasauli! Ar vienu šāvienu tiek nošauti divi zaķi: gan dzimstība samazinās, gan veiksmīgi aug mirstība no tuberkulozes un citām „nabadzīgo slimībām”. Un Rietumi vēl izskatās kā labdari. Tagad šī pati tehnoloģija tiek noslīpēta Krievijā (un Ukrainā. – N.S.).
Šeit vienā veselā savijusies gan politika, gan ekonomika. Ir spēcīgo birokrātisko un komerciālo struktūru savtīgās intereses un ir Rietumu kopējās politiskās intereses (iedzīvotāju depopulācija. – N.S.). Bez tam perspektīvā, AIDS ir efektīvs sabiedrības kontroles instruments. Var taču jebkuram cilvēkam noteikt šo diagnozi un tālāk: piespiedu ārstēšana, izolācija un nāve. Tā kā „soda psihiatrija” nav nekas, salīdzinot ar tām totalitārajām baudām, kuras var sagaidīt no „cīņas ar AIDS”.
Atgriezīsimies no politikas pie ekonomikas. Skaidrs, ka AIDS un cīņai ar to, aplaudē prezervatīvu izgatavotāji. Bet ir arī citi, kas gūst sekmes šajā biznesā. Piemēram, farmaceitiskā kompānija «Burroughs Wellcome», kas ražo zāles pret AIDS – „AZT”, kas pazīstamas ar nosaukumu „Retrovir” (Ретровир). Tās ir ļoti interesantas zāles. HIV tika atklāts 1984. gadā, bet jau 1986. gadā kompānija paziņo, ka zāles ir atrastas un 1987. gadā tās nonāk pārdošanā. Viss ir vienkārši: „AZT” tika izstrādāts jau septiņdesmitajos gados kā līdzeklis cīņai pret vēzi. Bet noskaidrojās, ka ļoti toksiskais „AZT” nogalina ātrāk kā vēzis, tādēļ viņš nenonāca pārdošanā. Un lūk, tagad tika nolemts pārbaudīt, kas nogalina ātrāk – „AZT” vai AIDS un pie vienas reizes atpelnīt līdzekļus, kuri tika ieguldīti tā izstrādē.
Masačūsetsas centrālā slimnīca saņem 140 tūkstošus dolāru par informāciju, ka šīs jaunās zāles it kā izglābušas 19 pacientus. Un visi mediķi, kuri apstiprināja „AZT” „iedarbību”, saņem dotācijas no šīs kompānijas, kas līdz sirds dziļumiem ieinteresēta šo zāļu realizācijā.
Amerikāņu zinātnieks Pīters Djusbergs, kurš jau 10 gadus visai pasaulei cenšas pierādīt, ka AIDS nepastāv, apgalvo, ka no 10 līdz 50 tūkstošiem cilvēku miruši nevis no AIDS, bet gan no „AZT” lietošanas. Šis preparāts nešķirojot nonāvē visas šūnas, pirmkārt zarnu trakta un kaulu smadzeņu šūnas. Izpētes centrs «Konkord» (Конкорд) publicēja datus, pēc kuriem bija redzams, ka tie cilvēki, kas lieto „AZT”, nedzīvo ilgāk par tiem, kuri to nelieto. Drīz pēc publikācijas, galveno statistiķi, kurš gatavoja šo materiālu, notrieca kravas mašīna…
Vēl viena sociālā grupa, kurai noteikti vajadzīgs AIDS – homoseksuālisti. Protams, ne jau ierindas salašņas, bet gan visi iespējamie ar homoseksuālismu saistītie birokrāti, kuriem „šausmīgais AIDS” ir ienākumu avots. Berlīnē, AIDS problēmai veltītās konferences laikā, grupa homoseksuālistu piekāva pētnieci Džeinu Šantonu, kura bija uzņēmusi filmu, kas pierāda, ka Āfrikā AIDS nav. Viesnīcas izdevumus un ceļa naudu šiem huligāniem apmaksāja kompānija «Burroughs Wellcome».
Vēl viena ļoti ieinteresēta kategorija ir darboņi ar narkotikām. Ja imunitāti sagrauj vīruss, tas nozīmē, ka visa vaina ir šļircēs – kā vīrusu tālāk nodošanas līdzekļos. Šāda ideja tiek neuzbāzīgi iedvesta. Izmanto injekcijām tīras šļirces un tu izsargāsies no AIDS. Nav jābūt zinātniekam, vajag tikai pazīt kaut vienu narkomānu, lai saprastu, ka tas viss ir blēņas. Heroīns bez jebkāda AIDS sagrauj imūno sistēmu – izmanto kaut vai vissterilākās šļirces!
Cīņa ar AIDS – tas ir tipisks piemērs grandiozai krāpšanai, kura uzplaukst mūsdienu pasaulē. Tajā milzīga loma, kā jau jebkurā citā liela mēroga krāpšanas gadījumā, ir masu informācijas līdzekļiem. Godīgu zinātnieku uzskati tiek atspoguļoti tikai maztirāžas izdevumos, kādā universitātes avīzītē vai radio raidījumā. Tajā pašā laikā, burtiski pasaules mērogā, tiek izvērsta bagātīgi apmaksātā melīgā „oficiālā” propaganda.
Un visbeidzot, šim melu riņķa dancim ir vēl viens sabiedrotais – dumjā, alkatīgā un gļēvulīgā cilvēce.
Grāmatas par AIDS autors, doktors Džons Loricens raksta: „Daudzi zinātnieki zina patiesību par AIDS. Bet eksistē milzīga materiālā ieinteresētība, tiek noslēgti miljardus vērti darījumi, plaukst ar AIDS saistītais bizness. Tāpēc zinātnieki, iegūstot sev labumus un veicinot šo biznesu, klusē. Tāda ir šī neģēlīgā pasaule. Patiesība nav vajadzīga pat zinātniekiem. Tādu, uz komerciāliem pamatiem radītu globālu tumsonību, nezināja pat „drūmajos viduslaikos”.
Augstāk jau pieminētais Irkutskas zinātnieks Agējevs savu viedokli ir izteicis rakstā «Pati briesmīgākā šī gadsimta mistifikācija»: „Man nav tiesību klusēt. Var apturēt tuberkulozes izplatību. Ir ārstējami hepatīti. Var atbrīvoties no narkomānijas. Bet ja cilvēkam ir noteikta diagnoze HIV-pozitīvs, viņš zaudē visas cerības un bailes viņu nogalina. Un tādu cilvēku kļūst arvien vairāk.
Divdesmit gadu laikā, kopš es interesējos par šo problēmu, neesmu vēl saticis cilvēku, kurš redzējis imūndeficīta vīrusu. Pagājušā gada beigās es biju Maskavā, starptautiskajā medicīnas simpozijā. Es vaicāju valstī lielākajam AIDS speciālistam: „Vai jūs esat redzējis šīs slimības izraisītāju?” Viņa atbilde bija maksimāli piesardzīga: „Būtu pārdroši apgalvot, ka es esmu redzējis šo vīrusu”.
Zinātnieks apgalvo: „Kas attiecas uz diagnostikas testiem, ar kuriem tiek noteikti vīrusu nēsātāji, tad viņi neidentificē vīrusu. Testi tikai apliecina antivielu esamību asinīs. Pozitīvu reakciju uz HIV-testu var dot tuberkuloze, hepatīts, pneimonija, reimatisms, gripa un citas slimības. Es neiesaku jums iet pārbaudīties uz AIDS, pēc izslimotas gripas. Viņu noteikti atradīs.”
Pēc Irkutskas zinātnieka vārdiem, lai varētu runāt par to, ka konkrēta baktērija vai vīruss ir slimības cēlonis, nepieciešami trīs priekšnosacījumi. Pirmkārt –slimības izraisītājs ir jāatrod. Otrkārt – tas jāiesēj barojošā vidē. Un treškārt! Nepieciešams veikt eksperimentu – inficēt izmēģinājuma dzīvnieku.
Visā AIDS vēsturē - vīrusu neviens nav atradis, nav izsējis un eksperimentu nav veicis! Bet, kas attiecas uz klīniskām parādībām [nogurums, kairinājums (першение) kaklā, limfodenopātija (лимфоденопатия) un subfebrālā (субфебриальная) temperatūra], tad, kā atzīmēja zinātnieks, tādi simptomi pavada veselu virkni citu slimību. Papildus tam, pēc Vispasaules veselības aizsardzības organizācijas versijas, HIV pozitīva diagnoze var tikt uzstādīta pie vismaz 30 slimībām, kuras ir sen un labi izpētītas, bet tagad ieslēgtas ar HIV saistīto sarakstā.
AIDS ārstēšanai (kurš nav izārstējams) lieto ļoti dārgus un augsti toksiskus preparātus „AZT”. Tos izgatavo kompānija «Burroughs Wellcome». Amerikā reģistrēti jau vairāk kā 50 tūkstoši nāves gadījumi, kurus izraisījušas šīs pret AIDS zāles. Toties kompānija nopelnījusi miljardus. Arī Krievijā ir uzsākta šo „brīnumzāļu” ražošana.
Pieskaroties tēmai „narkomānija un AIDS”, Agējevs paziņoja, ka narkomāna imūnā sistēma nesabrūk tāpēc, ka viņš ir inficējies ar kaut kādu fantastisku slimību, bet gan tādēļ, ka viņš pastāvīgi ievada organismā narkotikas. Šis draņķis pārslogo visas organisma aizsardzības sistēmas, tajā skaitā arī imūno sistēmu. Šādu slimnieku nāves iemesls parasti ir sekundārās infekcijas.
Agējevs paziņoja: „AIDS novērš mūsu uzmanību no reālām briesmām – no jau pieminētā infekciozā hepatīta, no tuberkulozes. Krievijā 1997. gadā no tuberkulozes mira 250 tūkstoši cilvēku. Lūk, kur jāceļ vispārēja trauksme!”
Lūk, ko, par „AZT” preparātiem, savas grāmatas «Farmaceitiskā un pārtikas produktu mafija» sadaļā «Farmaceitisko laboratoriju virskundzības piemērs un slepenā sazvērestība starp politiķiem un farmaceitiem: preparāta AZT izrakstīšana AIDS ārstēšanai», raksta franču zinātnieks Luijs Brouers:
„Nepieciešams uzreiz atzīmēt, ka šis preparāts, kuru plaši pielieto AIDS ārstēšanai, nav no jauna izgudrots un paredzēts tieši šīs briesmīgās slimības ārstēšanai. Firmas «Burroughs Wellcome» laboratorijas, kas ir šo zāļu autori un izstrādātāji, 25 gadus veica eksperimentus ārstējot onkoloģiskos slimniekus. Toreiz šo zāļu hematoloģiskais (гематологическая) toksiskums bija pārāk augsts un tādēļ laboratorijas neuzdrošinājās šīs zāles laist tirgū.
Bet 1986. gadā, strauji augošais saslimšanu skaits ar AIDS, sāka formēt daudzsološu tirgu. Firmas «Burroughs Wellcome» laboratorijas, kurām „AZT” izstrāde bija izmaksājusi pārāk dārgi, lai tās vienkārši aizmirstu, nosprieda, ka būtu ļoti izdevīgi tās izmantot AIDS ārstēšanā.
Firmas «Food and Drug Administration» aizgādībā, šīs laboratorijas veica pirmos dubultos klīniskos pētījumus, bez kontroles ar placebo (плацебо) izmantošanu”.
Tā ārstniecības zāļu tirgū parādījās preparāts „AZT” - vienīgais, kuru lietoja AIDS ārstēšanai. Tomēr tādā steigā veiktie eksperimenti, zinātnieku aprindās izsauca nopietnu kritiku. Lūk, kādas ir žurnāla «New York Native» korespondenta Džona Loristena, kurš sekoja izmēģinājumiem, domas: „Šie izmēģinājumi tika veikti ne tikai ļoti pavirši, bet bez tam tie bija blēdīgi”.
Kā tad šāds preparāts, kas hematoloģiski (гематологическую) ir ļoti toksisks, kuram ir pierādīts imunitāti nomācošs efekts, kā arī nopietnas blakus iedarbības un varbūtība izsaukt onkoloģiskas saslimšanas, var tikt izmantots AIDS ārstēšanā? Papildus tam, ārstējoties ar „AZT” pazeminās imunitāte un paātrinās vīrusu replikācijas (репликации). Citiem vārdiem sakot, „AZT” paātrina AIDS slimnieku nāvi.
Saprātīgi būtu uzdot jautājumu, kādi tad finansu darījumi tika noslēgti, lai saņemtu atļauju šī preparāta pārdošanai, ja tā pārbaudes termiņi netika izturēti un protokoli netika ievēroti? Būtu interesanti uzzināt «Burroughs Wellcome» laboratoriju galveno akcionāru uzvārdus. Neapšaubāmi, ka to vidū varētu sastapt gan pazīstamu, gan jau sen aizmirstu politiķu un zinātnieku vārdus.
Tātad, AIDS slimnieku organisms fiziski nevar izturēt preparāta „AZT” iedarbību un viņi dodas aizsaulē ātrāk nekā tas viņiem nolikts. Tā iemesls ir nekaunīgu un negodīgu subjektu grupas demonstrētais politiski-farmaceitiskais avantūrisms.
Attaisnots tiek viss, kas nāk par labu pasaules tautu depopulācijai. Kā redzam, tautu iznīcinošām „demokrātiskajām reformām”, „nav alternatīvu”.
