Pirmā eglīšu rotāšana parādījās mūsdienu Francijas teritorijā Elzasā; kā saka vēsturnieki, tad tas notika 1605. gadā. Hronikas liecina: “Ziemassvētkos šeit mājās uzstāda eglītes, bet to zaros kar rozes no krāsaina papīra, ābolus, cepumus, cukura gabaliņus un serpentīnu”. Daudzskaitlīgā protestantu kopiena Virtembergas apgabalā pārņēma šo tradīciju. Pamazām tā izplatījās visā Vācijā, bet pēc tam – visā Eiropā.
Ko tu vēl nezināji par Ziemassvētkiem5
1918. gadā pret egli cīņu uzsāka padomju vara – taču jau kā pret buržuāzisku māņticību. Ziemassvētku pasakās nebija ne Sala Tēva, ne ziemas nāras Sniegbaltītes – sasalušo ūdeņu jaunavas. Tikai viena reliģija: Ziemassvētku grots, Bētlemes zvaigzne, eņģeļu koris un dievišķie brīnumi, kas sūtīti tikai labiem bērniem. Tomēr daudzi turpināja svinēt Ziemassvētkus slepus.
Eglīte Padomju vara palika aizliegta līdz pat 1935. gadam, kad parādījās ideja: svinēt, nevis Ziemassvētkus, bet Jauno gadu. Bētlemes zvaigzne kļuva par sarkano, piecstaru zvaigzni un zem krāšņajām eglītēm valsts pēc Staļina pavēles kopā ar Sala Tēti. sagaidīja 1935. gadu pēc Kristus dzimšanas. Taču 1. janvāris par brīvdienu kļuva tikai 1949. gadā.
Piparkūku sastāvā(Ziemassvétku atribúts) neatsverama nozīme ir garšvielām. Bieži vien piparkūku sastāvā ietilpst: kanēlis, muskatrieksts, krustnagliņas, ingvers, kardamons, koriandrs, melnie pipari, smaržīgie pipari un pūdercukurs. Izgaršojot piparkūkas gabaliņu, varam apzināties, ka patiesībā mums mutē šajā brīdī ir pa kripatai gandrīz no visiem zemeslodes nostūriem.:)
Ziemassvētki bez šīs dziesmas vairs nav iedomājami, „Klusa nakts, svēta nakts…” skan praktiski visās pasaules radiostacijās, televīzijās, ielās, tirdzniecības centros un daudzās jo daudzās mājās pie Ziemassvētku eglītes,un vietējais ērģelnieks un baznīcas kora diriģents, 67 gadus vecais Francs Grūbers patiešām bija šīs populārās dziesmas mūzikas autors. Kā teksta autoru Grūbers nosauca savu paziņu mācītāju Jozefu Moru. Tad arī tapa zināms, kā dziesma radusies.
Pelēcīga stikla bumbiņa ar iekausētu, galā kāsī saliektu dzelzs kātu ir uzskatāma par senāko Rīgas Ziemassvētku egles rotājumu, ar kuru rīdzinieku svētku egli rotāja aptuveni pirms 250 gadiem. Tas tika uziets Vecrīgā – arheoloģiskajos izrakumos.
Norvēģu zinātnieki izvirzījuši hipotēzi, ka Rūdolfs savu sarkano degunu ieguvis viņa elpošanas slimības dēļ.
Pirmā izgaismotā eglīte piederēja Mārtiņam Luteram.
Amerikā ir ~ 21 tūkstotis Ziemassvētku eglīšu audzētavu.
Amerikā ik gadu pārdod aptuveni 30 – 35 miljonus dzīvo eglīšu.