Gandrīz kā pasakā14

Tajos laikos produktus pārdeva iesaiņotus izlasītās avīzēs vai izplēšot grāmatām lapas. Tas bija tik sen, kad tev pazīstamo polietilēna maisiņu vēl nebija.

Tiem, kas šo pasaku nav lasījuši, no visiem pasakas notikumiem gribu  citēt kādas rindas.

 - Līdzko jumtistabiņā iedegās svece, viņš juta, ka viņu kaut kas velk uz turieni kā stipras enkura tauvas. Viņam vajadzēja steigties augšā un piekļauties pie atslēgas cauruma. Viņu satvēra nezināms pārvarīgs spēks, kādu izjūtam bangojošā jūrā, kad plosās negaiss un vētra krāc. Asaras spiedās viņam acīs - kāpēc, to viņš pats nezināja, bet reizē ar smeldzošām sāpēm viņš izbaudīja neizsakāmu svētlaimi. Cik skaisti būtu, ja viņš drīkstētu kopā ar studentu sēdēt zem brīnumainā koka.

Kad jumtistabiņā nodzisa gaisma, rūķītis sajuta aukstumu un drebinādamies gāja atpakaļ uz savu silto kaktiņu pirmajā stāvā. Tur bija silti un omulīgi. 

Atkal atnāca Ziemassvētki ar biezputras bļodu, kurai vidū gozējās prāva sviesta pika. Rūķītis ēda biezputru un domāja, ka nav nekā dzīvē labāka par veikala saimnieku. 

Kādu nakti blakusmājā izcēlās ugunsgrēks, bailēs katrs glāba to, kas tam šķita visvērtīgākais.

 - Vienā lēcienā viņš bija augšā pie studenta, kurš mierīgi stāvēja pie loga un mierīgi noskatījas uz ugunsgrēku, kas plosījās kaimiņu pagalmā. Rūķītis paķēra no galda brīnišķo grāmatu, iebāza savā sarkanajā cepurītē un piespieda pie krūtīm...   ...Nu viņš zināja, kam pieder viņa sirds.

Ugunsgrēku nodzēsa, viss norimās,  rūķītis atkal dalījās starp diviem. Viņš rīkojās kā cilvēks.  Mēs taču arī biezputras dēļ pie kaut kā turamies.

Rūķīši nav tikai pasakās. Tie ir arī šajos laikos. Esmu pārliecināta, ka pie manis arī dzīvo līdzīgs rūķītis un rūpējas par manu labklājību. Neesmu viņu redzējusi, bet sajūtu viņa klātbūtni visu laiku.