No salmiem līdz stikla bumbām
Pirmās rotātās egles bija ar paštaisītām lietām, no salmiem, čiekuriem, āboliem, piparkūkām utt. "Ir vairākas leģendas, un viena no tām, ka 1848. gadā nelielā vācu pilsētiņā, kur togad nebija ābolu, izdomāts, ka mantiņas varētu taisīt arī no stikla, un tā aizsākusies stikla rotājumu izgatavošana. Tās bija slavenās vācu firmas Laušas no stikla izpūstās bumbas, kuras ne katrs varēja atļauties, un eglītes tika rotātas arī ar mantiņām, kas izgatavotas no vates, vaska, kartona un citiem pieejamajiem materiāliem.
19. gadsimtā bija attīstījusies ne vien stikla ražošana, bet arī papīra rūpniecība. Tas bija drukāto materiālu uzplaukums un zelta laiki, ko joprojām nevar pārspēt pat mūsdienu modernās tehnoloģijas. Reljefā bija iespiestas dažādas figūriņas, kas izskatījās ļoti naturālas. Cilvēks varēja iegādāties albumu ar šādām figūriņām, tās salīmēt kopā un izveidot eglītē iekarināmu rotājumu. Īpaši populārs bija tā sauktais Drēzdenes kartons, kas tagad kolekcionāru vidū tiek ļoti augstu vērtēts, un vienas mantiņas izsoļu cena svārstās no 500 līdz par 2600 dolāriem, jo šādi rotājumi līdz mūsdienām tikpat kā nav saglabājušies. Pie vainas ir ne vien divi kari, bet arī pašu cilvēku attieksme pret vecām lietām: pastāv uzskats – ja mantiņa ir nodilusi, tai vieta ir tikai atkritumu kastē, nepadomājot, ka šim priekšmetam var būt arī vēsturiska vērtība," saka I. Bužinska.
19.–20. gadsimta mijā čehi sāka ražot arī uz stieplītēm savērtu stikla posmiņu rotājumus, krellītes, bet pirmais un tradicionālākais rotājums bija svecītes, bez kuru dzīvās liesmiņas eglīte šķita neiedomājama līdz pat 20. gadsimta 90. gadiem. Starp citu, tolaik bija pieņemts izrotāto eglīti novietot uz ēdamgalda, nevis istabas stūrī, kā tas ir mūsdienās. Mūsu pusē nebija arī pieņemts eglīti pārbāzt ar mantiņām, kā tas ir Rietumeiropas valstīs.
