Jauno ideju strāvojumi XV gadsimta beigās izplatījās arī citās Eiropas zemēs. Taču tikai vēlāk šo pārmaiņu laiku nosauca par "renesansi".
Sākotnējie Renesanses aizmetņi bija saistīti pārsvarā ar klasisko autoru, it īpaši Cicerona un Homēra, darbu izpēti un apcerēšanu. Agrīnajos viduslaikos tie bija gandrīz pavisam aizmirsti.
uzmanības centrā bija nonākusi arī sengrieķu valoda, bet padziļināta tās studēšana drīz vien noveda arī pie grieķu un senebreju pirmatnējiem reliģiskajiem rakstiem. Padziļināta to izpēte savukārt veicināja kritiskas attieksmes veidošanos par tā laika baznīcas pastāvošajām ideoloģiskajām dogmām un pie arvien aktīvākiem mēģinājumiem līdzsvarot reliģisko un racionālo pasaules uzskatus.
Kā viens no spilgtākajiem Renesanses domātājiem šajā jomā minams holandietis Roterdamas Erasms (1466-1536) - izcils humānists un aktīvs tā laika baznīcas kritiķis, neskatoties uz to, ka viņš pats bija teologs.
Savukārt itāļu filozofs Džovani Piko, arī Piko della Mirandola (1463-1494), pateicoties viņa sarakstītajam traktātam Par cilvēka cieņu (Oration on the Dignity of Man), kā arī ap 900 citiem rakstiem un tēzēm, tiek uzskatīts par Renesanses vēstnesi, bet minēto viņa traktātu nereti dēvē arī par Renesanses manifestu.
Renesanse iezīmēja arī būtiskas pārmaiņas tālākā Eiropas sabiedrības attīstībā. Uz cilvēka individualitāti orientētās humānisma idejas un baznīcas lomas mazināšanās radīja vēlāko politisko apziņu par nāciju, kā vienotu, zināmā veidā organizētu indivīdu kopumu, jeb nacionālu, suverēnu valsti, kā pretstatu viduslaiku kristīgajai Eiropas kopienai. Šīs pārmaiņas nozīmēja jaunās mūsdienu sabiedrības veidošanās sākumu.
Pakāpeniski pārstrukturējās arī pilsētu sabiedrība. Savu varu nostiprināja pilsētu aristokrātija, lai gan dalīja to ar garīdzniecības augstākajiem slāņiem, birģeri, jeb brīvie pilsētu iedzīvotāji, formējās buržuāzija.
