par košļājamo gumiju.1

Jau kopš seniem laikiem cilvēkam ir piemitis paradums košļāt dažnedažādākās lietas (sveķus, dažādus augus...), lai nodarbinātu savu žokli starp ēdienreizēm. Tāda košļājamā gumija, kuras uzlaboto versiju pazīstam mūsdienās, radīta tikai 1848.gadā, kad tirdzniecībā parādijās Džona B. Kērtisa (John B. Curtis) versija par to kādai jābūt košļājamajai gumijai - "State of Maine Spruce Gum". Turpmāko 20 gadu laikā ASV piedzīvoja daudzus veiksmīgākus un mazāk veiksmīgus mēģinājumus pilnveidot košļājamās gumijas konsistenci, garšas noturību un citas īpašības. Bieži vien tieši pareizās konsistences meklējumi kļuva par lielāko klupšanas akmeni - gluži vienkārši košļājamā gumija pēc dažām minūtēm košļātāja mutē izšķīda bezgaršīgā un visai pretīgā pļurzā. Pieejamā informācija liecina, ka tikai 1869.gadā tika radīta un patentēta ideālās konsistences košļājamā gumija. Ja cilvēka dabā nebūtu nemitīgi tiekties augšup, uzlabot jau radītās lietas un upgreidot tās ar dažādām blakusiespējām, tad šajā vietā īso ieskatu košļājamās gumijas radīšanas vēsturē varētu arī noslēgt.Turpmākos 40 gadus dažādu nozaru zinātnieku un citu entuziastu prātus nodarbina doma: tā taču nevar būt, ka košļājamo gumiju var tikai košļāt. Kā būtu, ja sasniegtu tādu elastības pakāpi, kas ļautu izpūst pa kādam burbulim? Ar šīs šķietami muļķīgās, bet mūsdienās tik pierastās opcijas pievienošanu "mutes kustinātājam" visveiksmīgāk tiek galā Frenks Flērs (Frank Fleer) un 1906.gadā pārdošanā parādās pirmās"burbuļpūšamās" gumijas "Blibber Blubber", kura tā arī neiekaro košļāšanas piekritēju atzinību burbuļu nenoturības pēc, proti, izpūstais burbulis pārsprāgstot pašķīda uz malu malām un iedabūt atpakaļ to mutē bija gandrīz neiespējami. Burbuļgumiju vēsturē 1906-ais ierakstīts arī kā Viljama Vriglija juniora (William Wrigley Jr.) ienākšana tirgū ar "Spearmint" un "Juicy Fruit" košļājamajām gumijām, kuras veikalu plauktos atrodamas pat šobaltdien. Pateicoties pārdomātai un mērķtiecīgai mārketinga kampaņai, dažu gadu laikā Wrigley's ražojumi kļūst par populārākajiem un pieprasītākajiem "košļājam-produktiem" ASV. Rodas arvien jaunas un jaunas kompānijas, kuru pamatnodarbošanās ir košļājamo gumiju ražošana, taču tās tā arī nespēj atkarot tirgus līdera statusu no Wrigley's. Līdz Otrajam pasaules karam, kad amerikāņu karavīri košļājamās gumijas ieveda Eiropā un Āzijā, šajos reģionos tā bija visai ekskluzīva un tikai nedaudziem zināma lieta. Arvien plašākā izplatība dažādās pasaules valstīs tikai nostiprināja Wrigley's pozīcijas un līdz pat šodienai šai kompānijai ir izdevies noturēt visai stabīlu līderpozīciju tirgū. Runājot par košļājamās gumijas reģionālo izplatību un "košļāšanas nacionālajām īpatnībām", pieminēšanas vērts liekas Lielbritānijas zinātnieku pētijums šajā sakarā. Vairāku gadu pētijumos viņi noskaidrojuši, ka visaktīvāk košļāšanai uz Zemeslodes nododas amerikāņi - vidējais-statistiskais amerikānis gadā patērē aptuveni 182 košļājamās gumijas vienības. Tūlīt aiz amerikāņiem seko briti ar gada laikā "nokošļātām" 125 vienībām un krievi ar 84. "Visšvakāk košļājošā" nācija, pēc britu zinātnieku domām, ir indieši, kas gada laikā vidēji patērē tikai 4 košļājamās gumijas katrs. Interesanti kā ir ar latviešiem? Diez, vai latvietis ir košļājošāks par plašās Krievzemes iedzimtajiem?