šī ir neliela cilts papuasi un kas tie tādi ir lasiet tālāk.
Kanibālisms
Plašākas sabiedrības apziņā Jaungvineja nereti saistās ar nostāstiem par rituālo kanibālismu. Šādas tradīcijas agrāk tiešām piekopa dažas (bet ne tuvu ne visas) Jaungvinejas ciltis. Dienvidaustrumu Papua ciltis - korovai un kombai - ir divas no pēdējām pasaules ciltīm, kas nesenā pagātnē piekopušas rituālo kanibālismu. Asmatas reģionā rituālā kanibālisma gadījumi notikuši līdz 1970. gadu sākumam. 1963. gadā misionārs Toms Bozemans aprakstīja, kā dani cilts mielojusies ar kaujā kritušu ienaidnieku[1].
Saskaņā ar Džaredu Daiamondu viens no kanibālisma iemesliem varētu būt proteīnu trūkums Jaungvinejas iedzīvotāju pārtikā. Taro, saldie kartupeļi un citas tradicionālās Jaungvinejas lauksaimniecības kultūras tikpat kā nesatur proteīnus pretstatā pie eiropiešiem populārajiem kviešiem un citām kultūrām. Savukārt nedaudzie ēdamie Jaungvinejas dzīvnieki - peles, vardes un zirnekļi - ir pārāk mazi un negaršīgi.
Kanibālisms atsevišķas Jaungvinejas ciltis noveda līdz neparastas, nāvējošas smadzeņu slimības - kuru - epidēmijai, spiežot Austrālijai vēl asāk vērsties pret kanibālismu un pasludinot to par nelikumīgu 1959. gadā.
Diemžēl kanibālisms Jaungvinejā neaprobežojās ar vietējām ciltīm. Otrā pasaules kara laikā japāņu armijas karavīri mēnešiem ilgajos klejojumos pa džungļiem pārtika no savu cīņas biedru, vietējo iedzīvotāju un sabiedroto karavīru līķiem.
Seno papuasu lauksaimniecība.
Mūsdienu papuasu senči pielāgojās dzīvei daudzveidīgajās salas ekosistēmās un vieni no pirmajiem pasaulē pirms aptuveni 10 000 gadiem sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Jaungvinejas lauksaimniecība attīstījusies šķirti no citām pasaules lauksaimniecības sistēmām un laika gaitā izveidojusi metodiku, kas nav sastopama citur pasaulē un nereti ir nepārspēti efektīva. Papuasi nenodarbojās ar lopkopību, jo uz salas nebija lielu dzīvnieku, kurus būtu vērts pieradināt.
Pirms aptuveni 7 000 gadiem tika audzētas cukurniedres un banāni. Ir grūti pētīt šī laika lauksaimniecību jo aptuveni pirms 6 000 gadiem cēlās Pasaules okeāna līmenis, applūdinot plašus piekrastes rajonus un dzēšot agrākās lauksaimniecības pēdas.
Seno papuasu lauksaimniecības sistēmu izpēte joprojām ir agrīnā stadijā - salas kalnienēs apzinātas ļoti senas irigācijas sistēmas, taču vēl nav zināms, kas un kad tika audzēts. Papuasi attīstīja lauksaimniecības sistēmu, kas spēj apgādāt ar pārtiku ļoti lielu skaitu cilvēku salīdzinoši nelielā platībā, paciešot retas salnas, ļoti spēcīgas lietusgāzes un citus nelabvēlīgus apstākļus.
Ir zināms, ka papuasi savus laukus īpašā veidā mulčēja, izmantoja sarežģītu dažādu lauksaimniecības kultūru secību un šo dažādu kultūru kopīgu audzēšanu. Arī irigācijas sistēmas bija ļoti komplicētas, pielāgotas biežajām zemestrīcēm un citiem nelabvēlīgiem apstākļiem. Jaungvinejas senās lauksaimniecības metodes nereti izmanto mūsdienu permakultūras popularizētāji.
Mūsdienās Jaungvinejā viena no populārākajām kultūrām ir saldie kartupeļi. Nav taisnības leģendām par to, ka šis Amerikas augs Jaungvinejā parādījies senatnē - tas Jaungvinejā ievests pirms aptuveni 300 gadiem.
Pašlaik salā dzīvo ap 6,9 miljoni cilvēku. Jaungvinejai raksturīga unikāla tautu daudzveidība - šeit dzīvo gandrīz tūkstotis dažādu cilšu un tautu un šeit attiecīgi ir gandrīz tūkstotis atšķirīgu valodu, kuras iedalās divās grupās - papuasu valodas un austronēziešu valodas. Nevienam citam pasaules reģionam nav raksturīga tik liela tautu un valodu daudzveidība. Šo daudzveidību veicina salas lielā ģeogrāfiskā daudzveidība, nošķirtās kalnu ielejas.
Iedzīvotāji.
Jaungvinejas lauku ciemata iedzīvotāji
Jaungvinejas iedzīvotāju sadzīvē nozīmīgu lomu spēlē cūkas - tās kalpo par maiņas vienību, galveno svētku nozīmības mērvienību. Liela daļa Jaungvinejas iedzīvotāju joprojām nodarbojas ar lauksaimniecību un papildus tai - ar medībām un vākšanu. Tomēr aizvien lielāks skaits cilvēku pārceļas uz dzīvi pilsētās. Jaungvinejas lauku iedzīvotāju sadzīvē nozīmīgu lomu spēlē cūkas - tās kalpo par maiņas vienību, galveno svētku nozīmības mērvienību.
Daudzām ciltīm raksturīga ķermeņa krāsošana un izgreznošana, kas nereti pieņem galēji ekstrēmas formas un bieži kalpo pretinieka iebiedēšanai. Jaungvinejas ciltis ir dažādās attīstības stadijās - citas turpina dzīvot neolīta laikmetam raksturīgu dzīves veidu, citas masveidā pārceļas uz pilsētām un cenšas adaptēties Rietumu civilizācijā.
Papuasu valodās runājošie cilvēki - papuasi - sastāda lielāko daļu - viņi ir cēlušies no senākajiem salas iedzīvotājiem, kas Jaungvinejā ieradās laikā, kad salu ar Austrāliju saistīja sauszeme. Savukārt austronēzieši visdrīzāk ieradušies krietni vēlāk - aptuveni pirms 3 500 gadiem, pārceļojot pa ūdeni no Dienvidaustrumu Āzijas.
Pēdējās desmitgadēs pēc Indonēzijas valdības aicinājuma Jaungvinejas rietumu daļā ieradušies aptuveni 1 miljons pārceļotāju no daudz blīvāk apdzīvotajām Javas, Bali un citām Indonēzijas salām.
Huli cilts vīrietis, Jaungvinejas dienvidaustrumu daļa
Savukārt Papua-Jaungvinejā vērojama cita negatīva tendence - no nabadzīgajiem lauku reģioniem uz pilsētām peļņā aiziet jaunie vīrieši. Rezultātā pie pilsētas dzīves nepieradušie, daudzie jaunieši rada bīstamu kriminogēnu situāciju (daudz ielu bandu, kuras sauc "rascals" - "resgaļi") , savukārt laukos pārsvarā paliek sievietes.
tas būtu viss paldies ka skatījāties.
