Amerikāņu kosmosa kuģa "Apollo-11" misija uz Mēnesi pirms 40 gadiem cilvēces vēsturē ierakstīta kā zvaigžņu stunda, kad mūsu iespējas šķita neierobežotas un fantastu pareģotā nākotne – tuva un sasniedzama. Tomēr nekad vēl nav bijis gadījuma, kad kāda izcila notikuma nozīme tiktu tik skaļi apšaubīta, liekot to dēvēt gan par pagājušā gadsimta lielāko sensāciju, gan arī par visrūpīgāk organizēto krāpšanos.
Šie notikumi daudziem var šķist kā sens stāsts, ko der atcerēties un izbaudīt – kā smalkas smaržas vai laba vīna glāzi. Tomēr mūsdienu pasaulē netrūkst arī entuziastu, kuri nebeidz uzdot jautājumu: vai amerikāņi toreiz patiešām bija uz Mēness? Kaislības pastiprina daudzās neskaidrības un tīšās vai nejaušās mistifikācijas, kas tā vien virmo ap "Apollo-11" misiju jau no paša tās sākuma.
Daudz ir ko lasīt, bet ceru kādam tas intresēs un līdz galam tiks.
1969. gada 20. jūlija vēls vakars. Laikā, kad padomijas centrālā televīzija parastajai tautai rāda Staļina laiku kinokomēdiju "Cūkkope un gans", vairāk nekā pusmiljards pārējās pasaules iedzīvotāju ar aizrautību skatās, kā ASV astronauti Nils Ārmstrongs un Edvīns (Bazs) Oldrins pirmo reizi cilvēces vēsturē izkāpj uz Mēness virsmas. Miljoniem cilvēku šajā dienā sasirgst ar sapni par zvaigznēm, kas daudzus apbur uz mūžu. No televīzijas ekrāniem Ostankinas studijā Maskavā acis nenovērš arī padomju elite, kas tur pulcējusies kopā ar pāris simtiem īpaši pietuvinātu personu.
Uzmanības vērts ir kaut vai tas, ka lielākā daļa no fotokadriem, kuros amerikāņi ir redzami uz Mēness, ir viltojums. Šīs bildes radītas uz Zemes vai nu pēc atgriešanās, vai arī pirms lidojuma treniņu laikā. Šāda prakse NASA nebija nekas neparasts – misiju laikā no Mēness uz Zemi nosūtīto attēlu kvalitāte nereti bija tik slikta, ka NASA neriskēja tos publiskot. Foto un videomateriālos par "Apollo" misijām uz Mēnesi nereti ir "iekomponēta" arī autentiskā informācija par kosmosa kuģu "Gemini" piedzīvojumiem iepriekšējos gados. Tāpēc arī tajos ir vērojamas speciālistu novērotās neatbilstības un optiskās anomālijas.
Saistībā ar atklātībā pieejamo "Apollo-11" misijas fotomateriālu internetdiskusijās tiek apspēlētas visdažādākās tēmas – sākot ar astronautu palēcieniem, kuriem Mēness vājās gravitācijas ietekmē vajadzējis būt krietni augstākiem, un beidzot ar viņu pēdām, kuru nospiedumi putekļotajā Mēness virsmā esot pārāk dziļi un skaidri saskatāmi. Citiem šķiet dīvaini, kāpēc amerikāņi no Mēness fotogrāfijās neiemūžināja Zemi. (Tā it kā esot atradusies pārāk augstu virs Mēness horizonta.) Vēl viens skeptiķu arguments – astronautu ēnām uz Mēness, kur Saule ir vienīgais gaismas avots, teorētiski būtu bijis jākrīt vienā virzienā, bet bildēs redzams, ka tās ir dažāda garuma un virziena. (To parasti izskaidro ar faktu, ka drošības dēļ astronauti uz Mēness vienmēr izsēdās vietās, kur Saule tikko uzlēkusi vai arī atradusies zemu virs horizonta.) Viena no lielākajām dīvainībām – kā uz Mēness var plīvot ASV karogs, ja ap Zemes pavadoni nav atmosfēras? (Diezgan vārgs šķiet pamatojums, ka astronautiem neesot izdevies līdz galam Mēness virsmā iestiprināt karoga pamatni. Tas neesot bijis nostiepts, un astronautam nācies ik pa brīdim karogu iztaisnot.) Savādību ķēdi papildina novērojums, ka nevienā no bildēm nav redzamas zvaigznes. Tas gan nemaz nešķiet tik dīvaini, jo pats Nils Ārmstrongs reiz atcerējies – atrodoties uz Mēness, bijusi sajūta, kā stāvot spilgti apgaismotā futbola stadionā, un nekādas zvaigznes tādā gadījumā nevarot saskatīt.
Neizpratni raisa fakts, kāpēc NASA joprojām slēpj "Apollo-11" astronautu uzreiz pēc izsēšanās uz Mēness nofilmēto videomateriālu, tā vietā pasaulei rādot sliktas kvalitātes fragmentus, kas neatbilda pat tā laika tehniskajām iespējām. (Zināms, ka amerikāņi uz Mēnesi līdzi ņēma tobrīd pasaulē labāko fototehniku un kinokameras – zviedru firmas "Hasselblad EL 500" ražojumus.) Pēc oficiālās versijas, noslēpumainā filma esot bez pēdām pazudusi NASA arhīvā. Pirms diviem gadiem pasauli aplidoja vēsts, ka viena tās kopija atradusies Sidnejā, pateicoties grupas "Pink Floyd" producentam Pīteram Kliftonam, kurš to savulaik izlūdzies NASA, lai filmētu grupas slavenā albuma "The Dark Side Of The Moon" videoklipu. Skeptiķi gan uzskata, ka šis videomateriāls visdrīzāk ir viltojums, ko NASA "pametusi" sabiedrībai, lai atkal uzjundītu tās interesi par Mēness iekarošanas aizkulisēm.
Reklāma
Visas šīs neatbilstības ir rosinājušas aizdomas, ka ASV raķeti gan palaidušas kosmosā, bet tā nekad nav nogādājušas astronautus uz Mēness. Pēc šīs teorijas iznāk, ka "Apollo-11" ar astronautiem vienkārši astoņas dienas riņķojis ap Zemi. No kurienes tad skanēja sarunas ar tā apkalpi, kuras taču dzirdēja vai visa pasaule? Daži domā, ka tās varēja pārraidīt no kāda Zemes punkta caur retranslatoru, kuru iepriekš uz Mēnesi nogādājuši bezpilota aparāti.
No padomju avotiem gan zināms, ka vismaz no 1968. gada rudens līdz 1969. gada decembrim "Apollo" pārvietošanos nemitīgi izsekoja PSRS kosmiskās novērošanas ierīces. Krievi ne vien noklausījās astronautu sarunas, bet arī saņēma telemetrisko informāciju par borta sistēmu darbību. Līdz ar to visticamāk, ka amerikāņi tomēr vismaz reizi bija apriņķojuši ap Mēnesi un vismaz reizi nosēdušies uz tā, jo no krievu modrajām acīm vienkārši nebija iespējams izvairīties. Amerikāņu klātbūtni uz Mēness arī netieši apstiprina lāzeratstarotāji, ar kuriem var ļoti precīzi noteikt attālumu no Zemes līdz Mēnesim. (Skeptiķi gan teiks, ka tos uz Mēnesi nogādāja automātiskās stacijas.) Iespējams, atbildi uz šo mīklu sniegs jaunākie dati no mākslīgajiem Zemes pavadoņiem, kas raidīti uz Mēnesi.
Ar "Apollo-11" misiju saistīto sazvērestības teoriju piekritēju vidū viens no pazīstamākajiem ir amerikāņu rakstnieks Bils Keizings, kurš kādreiz strādāja par tehniskās informācijas daļas priekšnieku kompānijā "Rocketdyne" (tā būvēja raķešdzinējus programmai "Apollo"). 1976. gadā viņš uzrakstīja grāmatu "Mēs nekad nebijām uz Mēness", kurā pauda visai murgainu ideju, ka amerikāņu astronauti kādā misijas sagatavošanās posmā esot bijuši pakļauti hipnotiskajai zombēšanai. Tās laikā viņu apziņā iepotētas viltus atmiņas par it kā notikušu ceļojumu. Keizinga grāmatā arī izskan viedoklis, ka NASA tehnoloģiju attīstības līmenis nav bijis pietiekams misijai uz Mēnesi. Arī šodien daudzi uzskata, ka amerikāņiem 60. gadu beigās nav bijis pieredzes, lai nodrošinātu kuģu atgriešanos uz Zemes ar otro kosmisko ātrumu. Turklāt bijušas arī problēmas ar nesējraķeti "Saturn-5" tās pārāk mazās celtspējas dēļ. Bažas raisīja arī tas, ka pirms "Apollo-11" misijas izcilā vācu konstruktora Vernera fon Brauna lolojumam bija veikti divi izmēģinājumi un otrajā raķetes trešā pakāpe pēkšņi izjuka gabalos.
Reklāma
"Apollo" sistēmām izmēģinājumos mēdza arī atslēgties borta skaitļošanas tehnika (datora procesors sastāvēja tikai no 5000 mikroshēmām, bet operatīvās atmiņas apjoms bija četri kilobaiti) un gadījās vēl citas ķibeles. Viena no tādām 1968. gadā ASV gaisa kara spēku Elingtonas bāzē gandrīz kļuva liktenīga Nilam Ārmstrongam. Tikai laimīga gadījuma dēļ viņš paspēja katapultēties no vadību pazaudējušā lidaparāta.
Skeptiķi arī spriež, ka astronautu skafandri, lai gan 25 kārtas biezi, tomēr neesot bijuši piemēroti darbam uz Mēness. Franču inženieris Ralfs Renē ir aprēķinājis – lai aizsargātu apkalpi no radiācijas, kosmosa kuģa sienām un skafandram vajadzējis būt vismaz 800 milimetru biezumā, turklāt izgatavotiem no tīra svina.
