dziiviiba uz marsa6

Uz Marsa ir dzīvība, taču visdrīzāk tā tur ir "ievazāta" no Zemes, uzstājoties zinātniskā konferencē Hjūstonā, paziņoja Floridas universitātes speciālists Endrjū Šergers. Pēc viņa domām, daži Zemes mikroorganismi spēj izdzīvot Marsa atmosfērā. Šergers uzskata, ka mikrobus uz Marsu ir nogādājuši daudzie kosmiskie aparāti, kas tikuši palaisti no Zemes. "Es ticu, ka uz Marsa ir dzīvība. Tas ir nepastrīdami, jo mēs to esam aizgādājuši," paziņoja Šergers, kurš šobrīd pēc NASA rīkojuma nodarbojas ar kosmosa kuģu dezinficēšanas tehnoloģijas izstrādi, ziņo News Scientist. Pēc Šergera aprēķiniem, pastāv liela varbūtība, ka mikrobi uz Marsa ir nonākuši ar ūdens pilieniem, kas kondensējušies uz kosmisko aparātu virsmas vai to iekšienē. Protams, kad ūdens izžūst, mikroorganismiem nav izredžu izdzīvot. Taču, kamēr ūdens pilieni lēnām sarūk, mikroorganismu koncentrācija tajos palielinās, līdz ar to palielinot to izredzes izdzīvot. No visiem uz Marsu sūtītajiem lidaparātiem tikai divi aparāti Viking bija pienācīgi sterilizēti. Pēc tam NASA pārskatīja sterilizēšanas procedūru, un, kā apgalvo zinātnieks, uz visiem lidaparātiem, ieskaitot Spirit, Opportunity un Beagle-2, varēja palikt mikrobi. Lai pamatotu savu apgalvojumu patiesumu, Šergers veica eksperimentu, kurā pierādīja, ka mikroorganismi, kuri ir pārcietuši sterilizāciju uz Zemes un lidojumu, varētu izdzīvot Marsa apstākļos. Viņa kolēģi gan norāda, ka dzīvu organismu atrašana mīnus 70 grādos pēc Celsija ir tikpat kā neiespējama. Tomēr Šergers ir pārliecināts, ka uz Marsa varētu būt nesasalis ūdens. Mikrobu eksistēšanai pietiktu ar vienu ūdens pilienu.Daudziem ir grūti piekrist šim uzskatam, jo vēl pavisam nesen dzīvības meklēšanu kosmosā uzskatīja par ķecerību. Vissarežģītākais ir tas, ka trūkst datu, kas apstiprinātu idejas un teorijas. Tās ātri nāk modē un tikpat ātri aiziet. Arī teorijas par to, ka dzīvība nākusi no kosmosa, ko kādreiz uzskatīja par zinātnisko fantastiku. - Agrāk domāja, ka pirmie dzīvības procesi sākušies pirms diviem miljardiem gadu, ka dzīvības sākums ir okeānos, kas savā nodabā viļņojās divus miljardus gadu, līdz parādījās pirmais mikroorganisms. Bet pēc nesen atrastajām fosīlijām priekšstats par lēni burbuļojošo dzīvības buljonu mainījās. Zinātnieki uzskata, ka dzīvība radusies pirms četriem miljardiem gadu. Senie dzīvības ciltsraksti liecina, ka tās attīstībai ir bijis pārāk maz laika un uz Zemes tolaik bija pārāk sūri apstākļi. Pirms četriem miljardiem gadu Zemi bombardēja asteroīdi un komētas. Kosmisko ķermeņu kustības intensitāte tolaik bija miljons reižu lielāka. Skaidrs, ka dzīvība radās nevis siltumnīcas apstākļos, bet gan spēcīgu sadursmju laikā. Ar grūtībām var iedomāties, ka dzīvība varētu rasties tad, kad globālo sadursmju dēļ sāka iztvaikot okeāni, – uzskata Kristofers Makkejs. Lai saprastu, kādas kataklizmas satricināja Zemi pagātnē, zinātnieks Kristofers Čaiba (Dr. Christopher Chyba, Lunar & Planetary Lab. U. of Arizona) pēta notikumu atbalsis mūsdienu kosmosā. 1994. gadā Šūmeikera - Levi komētas (Shoemaker-Levy 9) šķemba ietriecās Jupiterā – Saules sistēmas lielākajā planētā. Tas bija tāds sprādziens (apmēram 100 miljonu megatonnu), ka atombumbas eksplozija salīdzinoši tāds sīkums vien ir. Krāteri uz Zemes liecina par analoģiskām sadursmēm. Ja uzmanīgi paskatāmies uz Mēnesi naksnīgajās debesīs, arī tur varam redzēt daudz krāteru. Aiz tiem stāv notikumu cikls, kas pabeidza planētas formēšanos. - Pēc visa spriežot, dzīvībai vajadzēja parādīties bombardēšanas kulminācijā. Lūk, tāpēc daudziem radās doma, ka dzīvība nav sākusies no pirmatnējā buljona, bet gan kā citādi parādījusies uz Zemes. Tā dzima kā Atēna no Zeva galvas - jau gatava, - stāsta Kristofers Makkejs.

Ja dzīvība ir nākusi no kosmosa, tad no kurienes īsti? Daži zinātnieki domā, ka no starpzvaigžņu putekļiem, citi uzskata, ka no tuvākās kaimiņplanētas Marsa. Pirms divdesmit gadiem stāsts par ceļojošiem Marsa mikrobiem tiktu apsmiets, taču ne tagad. - Neesam pilnīgi pārliecināti, ka mikroorganismi var kursēt starp Marsu un Zemi, taču tas šķiet iespējams. Kaut gan šī ir jauna teorija, jautājums par to, vai dzīvība uz Marsa pastāv, mūs ir nodarbinājis vairākus gadsimtus. Pagājušā gadsimta 70. gados, kad orbitālā stacija Viking nolaidās uz Marsa, saņēmām ziņojumu par planētas nejauko klimatu. Tās atmosfēra ir simt reižu retinātāka nekā Zemes atmosfēra, vidējā temperatūra –63 0C, virsma gandrīz zaudējusi ūdeni. Vai tur ir dzīvība? Spriežot pēc Viking savāktajām ziņām, dzīvības tur nav. 1997. gadā mobilā pētniecības stacija Rover izpētīja Marsa grunti. Pētījumi liecināja, ka jaunībā Marss bijis daudz siltāks. Pats interesantākais ir tas, ka tai laikā, kad uz Zemes veidojās dzīvība, uz Marsa tecēja upes, bet dzīvība, kā zināms, ir atkarīga no ūdens. Lielākā daļa Marsa virsmas ir plakana un līdzena. Zemei ir līdzīga topogrāfija, tikai to nevar redzēt, jo to pārsvarā slēpj okeāni. Okeānu dibens galvenokārt ir lieli, līdzeni reģioni. Daudzi uzskata, ka Marsa līdzenumi ir okeānu dibens - okeānu, kuri izzuduši globālas klimatiskas katastrofas laikā. Uz Marsa noticis kas šausmīgs. Tagad tas ir ledains tuksnesis. Lai gan šobrīd uz Marsa dzīvības nav, tomēr ir pilnīgi iespējams, ka pirms tam tā tur ir bijusi un pazudusi, kad planēta izžuvusi un sasalusi, – vērtē Kristofers Čaiba. Pierādīt, ka uz Marsa ir bijusi dzīvība, nav vienīgā zinātnieku problēma. Dzīvībai uz sarkanās planētas bija jābūt dzimušai daudz agrāk nekā uz Zemes. - Mēs uzskatām, ka Marss ir labāks inkubators dzīvībai nekā Zeme. Palūkojoties zvaigžņotajās debesīs, pirmo parasti ieraugām Zemes dabīgo pavadoni Mēnesi. Bet pirms vairāk nekā četriem miljardiem gadu tā tur nebija. Mēness parādījās pēc traumas. Mūsuprāt, Zeme sadūrusies ar lielu ķermeni, apmēram Marsa lielumā, un no Zemes atdalījies gabals, kurš sāka griezties apkārt Zemei. Šai sadursmei vajadzēja iznīcināt visu dzīvo uz Zemes, ja vien tā tobrīd būtu bijusi. Tolaik uz Marsa bija labvēlīgāki apstākļi, un varbūt šajā agrīnajā laika posmā uz tā varēja lēnām rasties dzīvība, - domā Kristofers Makkejs.