atpakaļ PSRS21

KINO, TV, PRESE UN RADIO Televīzijas programmas bija kādas divas vai trīs, un tās sāka raidīt ap 17:00. Svētdienās sāka raidīt no rīta un varēja noskatīties pārraides «Kalpoju Padomju Savienībai», «Modinātājs» un «Ceļotāju klubs». Ikvakara ziņu pārraide, ko skatījās gandrīz visi, bija «Panorāma», cita, no Krievijas translēta, bija «Laiks». Skatījās hokeja translācijas, zinu daudzus, kam iecienīta pārraide bija daiļslidošana, bet mana vecmāmiņa gaidīja multenes, ko viņa sauca par ķēmiem («Nenokavē ķēmus, pasaki, kad lai nāku skatīties!»). Vecgada vakarā daudzi skatījās raidījumu «Zilā uguntiņa» ar dažādu estrādes zvaigžņu piedalīšanos. Interesanti raidījumi bija «Acīmredzamais – neticamais» un «Dzīvnieku pasaulē». Jānis Jarāns ar Daini Porgantu uzsāka humora raidījumu ciklu «Zaķusalas ritmi». Ar nejēdzībām cīnījās «TV pirts». Rīgā, vakaros, vajadzēja laicīgi ieņemt vietu pie kioska, lai varētu nopirkt jaunāko «Rīgas Balss» numuru. Humors latviešiem laikam bija tuvāks, jo iznāca humora žurnāls «Dadzis». «Trešdienas vakari bija īpaši. Skanēja kāda dievināta vīra balss. Vīra, kurš jau 1984. gadā kaut ko zināja par Maiklu Džeksonu, Stīvu Vonderu, Polu Jangu, un tā bez gala. Šī vīra vārds bija Arvīds Mūrnieks, un raidījums saucās «Būsim pazīstami»,» raksta kāds toreizējais klausītājs. Šis raidījums kaut nedaudz pavēra logu uz ārzemju mūziku. Televīzijā tādi raidījumi bija «Varavīksne», «Planētas balsis» un «Videoritmi». Iecienīti radio raidījumi bija «Mikrofons» un «Dzirkstele». Daudzi atceras dažādās radio lugas. Vakaros Harijs Misiņš bērniem pirms aizmigšanas lasīja pasaciņu. Rīgā, katrā priekšpilsētā, bija vairāki kinoteātri (kopumā aptuveni 27). Iznāca speciāls nedēļas laikraksts «Rīgas Kinoekrāni». Tas bija veltīts tikai kino, tajā tika apskatīts Rīgas un Jūrmalas kinoteātros notiekošais. Uz indiešu kino, «Zorro» un citām tajos laikos izslavētām filmām, pēc biļetēm bija jāstāv garās rindās. Brīvlaikā no rītiem parasti rādīja filmas bērniem: «Četri tankisti un suns», «Likme augstāka par dzīvību». Padomju filmas ir atsevišķs stāsts – jo ilgāks laiks paiet kopš to uzņemšanas, jo labākas tās šķiet, un nav vērts nosaukt visas to laiku iecienītās filmas, kuras citē vēl tagad. Kāds foruma komentētājs piezīmē: «Tajā laikā «Latloto» visu studijā esošo komisiju arī parādīja ēterā, nevis kā tagad – tikai pasaka, ka tāda ir.»

SADZĪVE Telefons mājās bija ekskluzīva lieta. Telefona centrālē ar daudziem kabūzīšiem, izstāvot garu rindu, varēja pieteikt tālsarunas un gaidīt savienojumu. Bieži vien sazvanīt tā arī neizdevās. Atceros, kad biju studentu vienībā, Naļčikā, sarunas pieteica pat ne uz konkrēto brīdi, bet uz citu nedēļas dienu – tik liela rinda bija. Bija tāds brīdis, kad telefons nedaudz iezvanījās, pacēlām klausuli un varējām dzirdēt citu sarunas. Vietējām sarunām izmantoja telefona automātus (vajadzēja mest iekšā divu kapeiku monētu). «Ielas tad bija sasodīti tukšas, tikai pa retam aizbrauca kāds dzeltenais «Ikarus», kāds apaļais «Škodas» trolejbuss, vai oranži dzeltens zapiņš ar diviem kartupeļu maisiem,» vēsta kāds aculiecinieks. Sabiedriskajā transportā esot bijušas tādas kastītes ar caurspīdīgu organiskā stikla virsmu, kur bija jāmet kapeikas, turklāt neviens nekontrolēja, cik tur iemet, un pēc tam, pagriežot kloķi, dabūja biļetes, kuru daudzumu arī neviens nekontrolēja. Veikalu plaukti bija diezgan tukši, tradicionāli bija sakrāmēti konservi piramīdas formā. Gaļas izstrādājumus izmeta (tas ir, izlika pārdošanā) vienu vai dažas reizes nedēļā, jau iepriekš zināmos laikos, tāpēc pirms tam jau bija sanākušas iespaidīgas gaidītāju rindas. Par Rīgas Centrālo universālveikalu kāds atceras: «Vispār ķēpīgi – izstāvi vienu rindu, tev nosver desu, ietin papīrā, uzraksta uz stūrīša cenu, lai nesajauktu, un noliek uz plaukta. Tad stāvi otrā rindā pie kases, lai samaksātu, un tad ar kases čeku ej pēc desas. Labi vismaz, ka trešo reizi rindā nav jāstāv – čeku bez stāvēšanas rindā uzdur uz tādas kā garas naglas un izsniedz desu.» Parasti vienam cilvēkam pārdeva noteiktu daudzumu produktu, tāpēc bērniem bija jāierodas pie rindā stāvošajiem radiniekiem, lai viņi varētu nopirkt vairāk. Garšīgas vietas Rīgā bija «Pīrādziņi» uz Dzirnavu un Marijas ielas krustojuma; tirgū, piena paviljonā, nopērkamie vārītie cīsiņi un kafija no graņonkas; Brīvības un Miera ielas krustojumā esošajā veikalā nopērkamā garā maize; Inčukalnā – restorāns un kafejnīca «Sēnīte». Centrālās stacijas bufetē ieturējāmies ar vārītām sardelēm uz papīra šķīvīšiem, ar ķiegelīša šķēlīti un sinepēm. Un kafiju ar pienu no liela patvāra. Daudzi kā vislabāk to laiku vidi raksturojošās lietas atceras gāzētā ūdens automātus un kvasu no dzeltenām mucām. Gāzēts ūdens maksāja 1 kapeiku, bet ar sīrupu – 3 kapeikas.