"Zvēra dzimšana" jeb Hitlera biogrāfija12

Pirmais pasaules karš 1913 – 1918 :: 1913.gadā Hitlers, joprojām klaidonis bez naudas, aizklejoja uz Minheni Dienvidvācijā. Pirmā pasaules kara sākumā, 1914.gadā viņš brīvprātīgi pieteicās dienēšanai vācu armijā un tika ieskaitīts Bavārijas 16. kājnieku pulkā. Kara laikā Hitlers cīnījās drošsirdīgi un tika paaugstināts līdz kaprālim. Viņš jutās kā varonis, kurš cīnās par Vāciju, par tās slavu un pastāvēšanu. Pusaudžu fantāzijas pārvērtās realitātē, viņš jutās kā savējais. Hitleru apbalvoja ar Otrās un Pirmās šķiras dzelzs krustu, kurus viņš nēsāja līdz savai nāves dienai (ironiskā kārtā pulka kaprālis, kurš viņu ieteica šim apbalvojumam bija ebrejs). Tad sekoja Vācijas sakāve un visām cerībām tika pielikts punkts. Kopš šā brīža visas Hitlera īpašības nostabilizējās to galējā formā – atriebties par katru cenu. Viņa personīgais sakāvums un pazemojums bija Vācijas krišana, tāpēc, nomazgājot kaunu, viņš nomazgās sevi. Pamiera izsludināšanas laikā 1918.gadā Hitlers ārstējās no īslaicīga akluma, ko bija guvis no britu gāzes uzbrukuma pie Ipras. Tā paša gada decembrī 29 gadus vecais Ādolfs atgriezās savā pulkā Minhenē.

Politikas apguve 1918 – 1919 :: No 1918.gada decembrim līdz 1919.gada martam viņš strādāja par kara cietuma uzraugu Traušteinā un pēc tam atkal atgriezās Minhenē. Uzreiz pēc atgriešanās viņš kļuva par aculiecinieku tam, kā vietējie komunisti ar solījumiem palielināja savu varu, līdz armija viņus izspieda. Pēc tam Hitlers liecināja izmeklēšanā un viņam tika piedāvāta vieta lokālajā armijas organizācijā, kas bija atbildīga par mājās nākošo kareivju pārliecināšanu neatgriezties pie komunisma vai pacifisma. Treniņu laikā priekš uzdevumiem un pēc tam sekojošās pienākumu izpildēs viņš pieslīpēja savas oratora spējas. Daļa no viņa pienākumiem bija spiegot citās partiju grupās, un Vācu Strādnieku Partijas sanāksmes laikā viņš bija tik aizkaitināts vienas runas laikā, ka uzbruka ar niknu publisku runu sāncensim. Partijas dibinātājs Anions Drekslers bija tā iespaidots ar Hitlera tirādi, ka piedāvāja viņam iestāties šai partijā. Kādu laiku pārdomājot, Hitlers tomēr piekrita piedāvājumam un 1919.gada septembrī kļuva par 7. amatpersonu. Aplikts ar atbildību par propagandu un publicitāti, Hitlers savu pirmo runu publikas pievilināšanai veica oktobra sanāksmē, kas bija viņa pirmā uzruna lielai auditorijai. Sanāksmei un viņa runai bija lieli panākumi, tāpēc 1920.gada februārī viņš organizēja lielāku pasākumu pūlim, kur cilvēku skaits bija gandrīz 2000 Mihenes Hofbrauhaus. Hitlers pats nebija galvenais runātājs, bet, kad viņš sāka savu uzrunu, trokšņojošais pūlis apklusa un noklausījās viņa veiksmīgo runu, kurā tika izklāstīti partijas 25 galvenie programmas punkti. 1920.gada 1.aprīlī partijas vārds izmainījās uz Nacionālā Vācijas Sociālistiskā Strādnieku partija (National Socialist German Workers Party) jeb Nacisti. Neilgi pēc februāra runas viņš tika atvaļināts no armijas. Hitlers turpināja paplašināt savu ietekmi partijā un sāka veidot atsevišķu izsitēju grupu, kam bija jāapspiež nekārtības sanāksmēs un vēlāk jātraucē konkurentu saieti. Šo grupu vēlāk nosauca par “SturmAbteilung” jeb saīsināti SA – Hitlera triecienvienība brūnos kreklos. Turpmāk visos partijas pasākumos viņš bija galvenais runātājs, piesaistot lielus klausītāju pūļus savu runu laikos. 1920.gada vasaras laikā viņš izvēlējās kāškrustu par Nacistu partijas simbolu. Pēc Junga domām, hitleriskā Vācija izmantoja ārkārtīgi spēcīgas maģiskas zīmes, simbolus un rituālās darbības, kuru dēļ atraisījās tāda enerģija, ko viņi paši vairs nespēja kontrolēt. Kāškrusts bija ne tikai visur izkārts, bet arī cilvēki maršēja ar lāpām, veidojot kāškrusta zīmi, kustējās noteiktā virzienā. Tika uzskatīts, ka tam ir sava maģiska nozīme. Hitlers interesējās par Tibetu un Tibetas mūkiem. Viņš tur sūtīja vairākas savas ekspedīcijas. 1945.gada maija sākumā, kad krievu karaspēks iegāja Berlīnē, uz ielām tas atrada mirušus tibetiešus SS uniformās.

Nacistu partijas līderis - kopš 1921 :: Kopš 1921.gada Ādolfs Hitlers bija faktiskais partijas līderis, tomēr tas ne visiem partijas dalībniekiem patika. Šajā pašā gadā, kamēr Hitlers bija aizbraucis uz Berlīni, neapmierinātie partijas dalībnieki ierosināja apvienoties ar līdzīgi domājošu politisko partiju no Nuremburgas, cerībā, ka tas atšķaidīs Hitlera ietekmi. Padzirdējis jaunumus, Hitlers metās atpakaļ uz Minheni stāties pretī nemieriem un draudēja atkāpties. Arī citi partijas biedri saprata, ka Hitlers valda pār lielāko daļu organizācijas līdzekļiem, kurus izmantoja savās runās un citur. Kaut gan viņi to zināja, tie nevarēja atļauties atlaist Hitleru. Tad viņš ierosināja komitejas dalībniekiem sākt balsošanu un mudināja sevi iecelt par formālo partijas līderi ar diktatoriskām tiesībām. Alus halles pučs - 1923 Līdz 1923.gada novembrim Hitlers turpināja vairot Nacistu partijas spēku. Šinī laikā viņš izplānoja ar spēku gāzt Vācijas Veimāras Republikas valdību. 1923.gada 8. novembrī Hitlers vadīja mēģinājumu gāzt vietējo Bavārijas valdību Minhenē ar akciju, kas vēlāk kļuva pazīstama kā “Alus halles pučs”. Par spīti sākotnējai bavāriešu laipnībai, tie pasludināja, ka paši turpmāk valdīs, tāpēc apvērsums nebija veiksmīgs. Ierēdņiem izdevās paglābties un viņi atguva kontroli pār policiju un armijas spēkiem. Apvērsums beidzās nākošās dienas rītā, kad SA gājienu ar diviem tūkstošiem vīru, ko vadīja Hitlers un ģenerālis Ludendorfs (viens no visaugstākstāvošiem ģenerāliem pirmā pasaules kara laikā), aizturēja armijas policija ceļā uz Minhenes centru. Pēc neilgas apšaudes tikai ģenerālis Ludendorfs un viņa adjutants turpināja ceļu līdz centram, kur tos arestēja. Hitlers gan izbēga, bet viņu arestēja vēlāk un apsūdzēja nodevībā. Pēc tiesas sprieduma viņš tika notiesāts uz 5 gadiem Landsbergas cietumā, taču tiesas procesa laikā viņš guva panākumus savu uzskatu popularizēšanā. Atrodoties apcietinājumā, viņš diktēja Rūdolfam Hessam savu filozofiju, iesākot savu grāmatu “Mein Kampf”. Pārmaiņas partijā 1924 – 1932 Hitlers no cietuma tika izlaists 1924.gada decembrī, tikai 6 mēnešus pavadot apcietinājumā. Šinī laikā tika aizliegta Nacistu partija un viņu laikraksti, bet Hitlers “atbrīvots” no publiskām runām. Nacionālā Sociālisma atbalsts bija mazinājies, to piekritēji vēlēšanās no 2 miljoniem 1924.gadā saruka uz 810 000 1928.gadā, kas viņiem deva tikai 12 vietas parlamentā no 491 esošās. Tomēr Hitlers atsāka biedru piesaistīšanu visā Vācijā. Viņam palīdzēja Gregors Štrāsers, kurš bija atbildīgs par Nacistu partiju Vācijas ziemeļos. Tāpat šinī laikā Hitlers sāka veidot apkaunojošo SS vienību (Schutzstaffel), kas sākotnēji tika paredzēta kā Hitlera pavadoņi Heinriha Himlera uzraudzībā.

Ekonomikas novājināšanās Volstrītas vērtspapīru biržas sabrukums 1929.gadā izraisīja ekonomisko krīzi daudzās pasaules valstīs, kas smagi skāra arī Vāciju. Visi aizdevumi no ārvalstīm izsīka, Vācijas rūpniecība pagrima un radās ļoti daudz bezdarbnieku. Šie apstākļi bija labvēlīgi Hitleram un viņa Nacistu partijai. Tā paša gada jūlijā kanclers Brunings bez Reihstāga vairākuma atbalsta nespēja izveidot jauno budžetu un bija spiests prasīt prezidentam Hindenburgam atlaist parlamentu un septembrī izsludināt jaunas vēlēšanas. Hitlers neatlaidīgi rīkoja kampaņas, lai solītu publikai izeju no grūtībām. Kad tika pasludināti vēlēšanu rezultāti, Nacisti bija nopelnījuši 6,4 miljonus balsu, kas tiem ļāva kļūt par otro lielāko partiju Reihstāgā. Šinī pat laikā Hitlers sāka meklēt atbalstu no armijas un rūpnieku puses, kas vēlāk ziedoja būtisku daļu no Nacistu finansēm. Hitlers pret Hindenburgu 1932.gada februārī Hitlers nolēma sacensties ar Hindenburgu gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Šī iemesla dēļ viņš 1932.gada 25.februārī ieguva Vācijas pilsonību. 13.marta vēlēšanās viņš ieguva 30,1% balsu, bet Hindenburgs 49,6% (bija vēl divi kandidāti). Otrajā vēlēšanu kārtā viņš ieguva 36,8%, bet Hindenburgs līdzīgi 53% (bija vēl viens kandidāts). Tādā veidā Hindenburgs atkārtoti kļuva par prezidentu, bet Hitlers bija spiests gaidīt nākošo iespēju, lai iegūtu varu. Kanclers Brunings palika savā amatā līdz 1932.g jūnijam, nespējīgs noturēt savai valdībai tautas atbalstu un izjūtot spiedienu no prezidenta Hindenburga puses, kuru savukārt daļēji iespaidoja ietekmīgais ģenerālis Šleihers. Šleihers kopā ar Nacistiem izplānoja kabineta gāšanu. Pēc šī akta ministru kabinetu vadīja jauns kanclers – Francis fon Papens, bet jaunas Reihstāga vēlēšanas tika izsludinātas uz jūlija beigām. Nacisti kļūst par lielāko partiju Jūlija vēlēšanās Nacisti ieguva 13 745 000 balsu, kas tiem deva 230 vietas no 608 esošajām parlamentā. Lai arī Nacisti bija lielākā partija, viņi joprojām nebija vairākumā. Hitlers vēlējās kļūt par kancleru, bet viņam piedāvāja vicekanclera vietu kopā ar koalīcijas valdību. No šī amata viņš atteicās. Fromms uzskatīja, ka vēl viena Hitlera īpašība ir narcisisms. Viņš interesējās tikai par sevi, savām vēlmēm, savām domām, varēja bez gala runāt par savām idejām, savu pagātni, saviem plāniem. Pasauli Hitlers redzēja kā savu shēmu un alku realizāciju. Cilvēki viņu interesēja tikai tādā mērā, cik viņš varēja viņus izmantot un likt viņiem sev kalpot. Viņš vienmēr uzskatīja, ka visu zina labāk nekā jebkurš cits. Politiskos, ekonomiskos un sociālos faktus viņam aizvietoja ideoloģija, kura atbilda viņa emocijām. Hitleram nebija draugu, attiecībās ar cilvēkiem viņš bija auksts un atturīgs.

Hitlers kļūst par kancleru :: 1932.gada septembrī Reihstāga Nacistu pārtstāvji ar Centra partijas atbalstu par parlamenta spīkeri ievēlēja Hermani Gēringu. Izmantojot savu jauno amatu, Gērings spēja atturēt kancleru no valdīšanas, atlaižot Reihstāgu, izsakot neuzticību pašam kancleram, tādā veidā gāžot valdību. Būtībā Reihstāgs atļāva sevi atlaist, jo nekas netika darīts pretim. Lai arī Nacisti zaudēja 34 no viņu vietām, tie palika pietiekami ietekmīgi, lai neatļautu fon Papenam izveidot jaunu valdību un galu galā 1932.gada 17.novembrī viņš atkāpās pavisam. Pēc fon Papena atkāpšanās Hindenburgs joprojām atteicās iecelt Hitleru par kancleru, baidīdamies, ka viņa valdība būs diktatoriska. Prezidents tad mēģināja atjaunot fon Papenu kanclera amatā, bet viņš nebija spējīgs iegūt ne kabineta, ne Šleihera atbalstu, kurš bija aizsardzības ministrs. Prezidents Hindenburgs tad iecēla Šleiheru par kancleru, kurš pārliecināja prezidentu, ka viņš spēs iegūt Nacistu atbalstu Reihstāgā. Taču Hitlers un viņa Nacistu partija bija citās domās, tādēļ Šleihers bija spiests secināt, ka gribētā uzticība tomēr nav iegūta, un nākamā gada 28. janvārī atkāpās. 1933.gada 30. janvārī Hindenburgs beidzot izlēma iecelt Hitleru par kancleru koalīcijas valdībā kopā ar fon Papenu kā vicekancleru. Reihstāga degšana 1933.gada februārī Priekšpēdējais solis, lai Ādolfs Hitlers iegūtu pilnīgu kontroli pār Vācijas likteni, bija Reihstāga aizdedzināšana. 1933.gada 27.februārī tā aizdedzināšanu, cik zināms, sīki kopā izplānoja gan Nacisti, gan Gērings, gan Gēbels. Komunistu līderis Marinuss van Lubbe tika iztaisīts par grēkāzi, bet vēlāk to izmantoja par iemeslu, lai apcietinātu visus Reihstāgā esošos komunistus. Hitlers saņēma no prezidenta Hindenburga atļauju sagūstīt ikvienu, kas bija nācijas drauds. Turklāt prezidenta dekrēts Nacistiem atļāva apspiest visus politisko oponentu mītiņus. Par spīti šiem pasākumiem 1933.gada 5.marta vēlēšanās Nacisti ieguva tikai 44% balsu. Pat ietekmējot jaunievēlētos komunistu deputātus, Hitleram nebija 2/3 parlamenta atbalsta, lai mainītu Vācijas konstitūciju. Veicināšanas akts 1933.gada martā 1933.gada 23.martā notikušais mītiņš Reihstāga priekšā bija par to, lai likumdošanas spēki tiktu pārcelti prom no parlamenta ēkas un tā vietā ierīkotu Hitlera valdību uz 4 gadiem. Šim pasākumam bija nepieciešamas 2/3 parlamenta deputātu balsu, bet to panāca viegli ar Centra un Nacionālistu partiju atbalstiem, un apspiežot visus komunistus un dažus sociāldemokrātus. Šāda veidā visi diktatoriskie spēki beidzot bija legāli savienoti Ādolfa Hitlera vadībā. 14. jūlijā Hitlers par vienīgo politisko partiju valstī pasludināja Nacistus. Visas ne nacistu organizācijas tika izformētas, ieskaitot politiskās partijas un arodbiedrības. Atsevišķām Vācijas zemēm tika atņemta autonomija, bet par to vadītājiem iecēla Nacistu ierēdņus.

SA apcietināšana :: 1934 Pēc sākotnējās nākšanas pie varas daudzi Nacisti, ieskaitot SA galvu Ernstu Roemu, gribēja turpināt izmaiņas varas struktūrās, pārņemot kontroli pār rūpniecību savās rokās, bet SA izveidot par galveno armiju Vācijā, kam pakļauta pašreizējā armija. Tomēr Hitlers domāja savādāk un gribēja rūpniecību paturēt labā stāvoklī, samazināt bezdarbu un veicināt ātru Vērmahta apbruņošanu. Priekš Hitlera SA bija politisks nevis armejisks spēks. Novecojušais prezidents Hindenburgs vairs nebija ilgas dzīves dzīvotājs, tāpēc Hitleram vajadzēja iegūt armijas atbalstu, ja viņš vēlējās kļūt par prezidenta pēcteci. 1934.gada maijā Hitlers nolasīja priekšlikumu armijas un jūras spēku ģenerāļiem, ka viņš dos daudz līdzekļu bruņoto spēku attīstībai un apspiedīs SA, ja šie ģenerāli viņu atbalstīs kā Hindenburga pēcteci. Armijas šefi labprāt piekrita Hitlera piedāvājumam. Hitlera izglītības un zināšanu trūkumu zināmā mērā kompensēja viņa lieliskā atmiņa. Viņš momentāni iegaumēja skaitļus un dažādus tehniskas detaļas, kas īpaši noderēja armijas ģenerāļu iespaidošanai. Jūnijā SA spēki tika aizsūtīti dažu mēnešu atvaļinājumā. Tomēr Nacistu-slepkavu (SA) huligānisms un visatļautība pieauga līdz tādam līmenim, ka prezidents Hindenburgs un daži viņu atbalstošie ģenerāli paziņoja, ka tas tā vairs nevar turpināties, tāpēc Hitleram vajadzēja kaut ko darīt, ja viņš negribēja sabojāt savu nākotni. Šie draudi kopā ar baumām, ko bija radījuši Himlers un Gērings attiecībā uz Roema (SA vadītāja) lojalitāti, beidzot pamudināja Hitleru pieņemt nopietnākus mērus pret SA. 1934.gada 30.jūnijā Himlera SS un Gēriga vadītā speciālā policija arestēja un apsūdzēja SA līderus, ieskaitot Ernstu Roemu, un daudzus citus, kas nebija saistīti ar šo organizāciju, bet kam bija veci rēķini ar Nacistu līderiem. Pie šiem citiem piederēja arī ģenerālis fon Šleihers, agrākais kanclers. Hindenburga nāve Prezidents Hindenburgs nomira 1934.gada 2.augustā. Hitlers jau bija saskaņojis ar Ministru kabinetu, ka kanclera un prezidenta amati tiks apvienoti. Hindenburga pēdējā vēlēšanās bija, lai tiktu atjaunota monarhija, bet Hitlers nepopularizēja un neizpildīja šo vēlmi. Jau esot nodrošinājis armijas atbalstu, Hitlers gāja soli tālāk un lika visiem armijas spēkiem nozvērēt lojalitāti viņam personiski. Tad tika rīkota sabiedriska aptauja, lai ļautu cilvēkiem izvēlēties, vai viņi piekrīt notikušajām izmaiņām – 90 % bija par. Tādā veidā Hitlers kļuva par dižo fīreri un visas Vācijas pavēlnieku. Nacifikācija 1934 – 1937 Turpmākajos gados Hitlers turpināja Vācijas nacifikāciju un lauza Versaļas līguma noteikumus par bruņošanos. Cenzūra bija ļoti stingra un skāra daudzas dzīves jomas, ieskaitot presi, filmas, radio, grāmatas un pat mākslu. Arodbiedrības tika apspiestas un izveidoja “Strādnieku fronti”, kas patiesībā nepildīja arodbiedrības funkcijas. Baznīcas tika vajātas, bet ministrus, kas sludināja ne-nacistiskus uzskatus, Gestapo arestēja un ievietoja koncentrācijas nometnēs. Visas jauniešu organizācijas tika likvidētas un to vietā izveidoja vienīgo Hitlera Jauniešu organizāciju. Ebreju tauta tika pieaugoši vajāta un atstumta no sabiedrības puses un pēc 1935.gada Nuremburgas likuma ebreji vairs neskaitījās Vācijas pilsoņi un tādēļ valstī atradās nelegāli. Ebrejiem vairāk neatļāva uzturēties publiskās iestādēs, strādāt pakalpojumu sniegšanā, medicīnā, izglītībā, valūtas maiņas punktos un pat tika aizliegts studēt medicīnu un likumdošanu. Naidīgums pret ebrejiem tikai pieauga un pat veikali sāka atteikt tiem ieeju. No tīrīšanas cieta arī psihologs Freids, kuru vēlāk par lielu naudu izpirka. Tāpat no sabiedrības tika izstumti čigāni, nēģeri, invalīdi un garīgi slimi cilvēki, lai varētu izveidot tīrasinīgu āriešu rasi. Šo pasākumu kompleksu sauca par Gala Atrisinājumu (“Final Solution”). Pēc Fromma domām, nekrofilie cilvēki uztver apkārtējo pasauli kā netīru un maitājošu. Tā kā ebreji maitā ne tikai asinis, bet arī dvēseli, tad viņus it īpaši nepieciešams iznīcināt. Pareizi ir teikt, ka Hitlers bija ebreju nīdējs, bet tikpat pareizi ir teikt, ka Hitlers bija vāciešu nīdējs. Viņš bija cilvēces nīdējs, dzīvības kā tādas nīdējs. Jau no paša sākuma Hitlers pielāgoja Vācijas ekonomiku karam. Dr. Hjamals Šahts tika iecelts par ekonomikas ministru, lai slepenībā palielinātu armijas bruņojumu. To darīja dažādos veidos, izmantojot konfiscētos fondus, drukājot naudas zīmes un pārdodot valsts parādzīmes un obligācijas. 1936.gada septembrī Gērings pārņēma visus Šahta nodokļus savā pārziņā, gatavojoties karam un ieviešot četru gadu plānu, kas paredzēja Vāciju izveidot ekonomiski neatkarīgu četru gadu laikā. Tika noteikta stingra kontrole pār importu un eksportu, materiālu cenām un darba algām, kā arī veidoja rūpnīcas un fabrikas, kas ražoja galvenokārt karam nepieciešamās izejvielas. Strādnieki bija zemi apmaksāti un to kustība no vienas darba vietas uz otru stipri ierobežota. Pat strādnieku atvaļinājumus kontrolēja tāda organizācija kā “Spēks caur prieku” (Strength Through Joy). Hitlers ietekmēja tiesu, lai tā nepiespriež mīkstus sodus. Tiesnesis, kas nepiekrita Nacistu režīmam, tika atlaists. Šajā laikā izveidoja divas tiesas – Speciālo tiesu, kas bija paredzēta politiskajiem noziegumiem, un Cilvēku tiesu, kas tiesāja par nodevību. Abas tiesas kontrolēja Nacistu partija.

Versaļas līguma laušana :: 1934 – 1937 Hitlers izveidoja armiju trīskāršā apmērā no tā 100 000 vīru ierobežojuma, ko pieļāva Versaļas līgums. 1934.gada oktobrī armijas lielums bija 300 000 cilvēku. Sākotnēji tas tika organizēts visaugstākā mērā slepeni. Admirālis Rēders, jūras spēku pavēlnieks, tika norīkots izgatavot lielus kara kuģus, kuru izmērs daudzkārt pārsniedza Versaļas līguma atļaujas. Arī daudzas kuģu konstrukcijas daļas neatbilda noslēgtajai vienošanai, bet daudzas no tām izgatavoja ārzemēs. Gēringam tika uzdots trenēt lidmašīnu pilotus un izvedot gaisa floti. 1935.gada martā Hitlers nolēma riskēt un pilnvaroja Gēringu atklāt britu ierēdņiem Luftvaffes esamību. Lai gan šis bija tiešs izaicinājums Versaļas līgumam, uz to bija maza reakcija (patiesībā tas jau iepriekš bija zināms). Tas Hitleru iedrošināja rīkoties tālāk. Dažas dienas pēc tam Hitlers atkal riskēja un atklāti paziņoja, ka tiks ieviests obligātais karadienests un izveidota armija ar 36 divīzijām (1/2 miljons vīru). Atkal vājā reakcija no britu un Francijas puses ļāva Hitleram justies komfortabli un palikt nesodītam. Palielinot armijas spēkus, vienlaicīgi Hitlers rīkoja plašas demonstrācijas, kurās pauda alkas pēc miera un nosodīja karu. Viņš tāpat paziņoja, ka nepievienos Austriju, neievedīs armiju demilitarizētajā Reinlandes zonā un ievēros visus Versaļas līguma punktus. Hitlers tāpat paziņoja, ka atbrīvos armiju no smagajiem ieročiem un ierobežos Vācijas kara floti. Šā laika Hitlera citāts bija: “Lai kurš arī neiedegtu kara lāpu Eiropā, radīs neko citu kā haosu”. Viņš spēja ietekmēt cilvēkus, pārliecināt, aizraut tos. Hitleram bija īpašs, “magnetizējošs” skatiens, kurš ļoti iespaidoja cilvēkus. Cilvēkus ietekmēja arī nelokāmā pārliecība, ar kuru Hitlers aizstāvēja savas idejas. Tāpat iespaidu atstāja viņa spēja visu vienkāršot. Runās nebija nekādu intelektuālu ideju, ne dziļāku morālu atziņu, tāpēc tās bija ļoti viegli uztveramas. Liela nozīme bija arī Hitlera aktiera spējām. Daudzi dēvē Hitleru par histēriķi, kā argumentu minot viņa neapvaldāmās dusmu lēkmes. Šie dusmu uzliesmojumi patiešām bija neviltoti, bet parasti viņš labi apzinājās, kurā brīdī ļaut savām emocijām varu, un veikli izmantoja šīs lēkmes auditorijas iespaidošanai.

Reinlandes apbruņošana :: 1936.gada 7.martā Vācu karaspēks pārsoļoja pār Reinu un iegāja neatļautajā zonā. Atkal no Francija, ne Anglija pretojās šim kliedzošajam Lorenco Pakta (1925) pārkāpumam, ko pati Vācija pirms tam bija labprāt parakstījusi. Vājā Francijas reakcijas bija par spīti tam, ka mazā vācu armijas vienība bija daudz lielāka par netālu atrodošos franču robežapsargājošo karaspēku. Tieši armijas ieiešanas laikā Hitlers aktīvi sludināja vēlmi pēc miera visā Eiropā un piedāvāja rīkot jaunas sarunas par mieru ar dažām valstīm, ieskaitot Franciju un Beļģiju. Tanī pašā laikā notika strauja frontes nocietināšana gar Francijas un Beļģijas robežām. Pašā Vācijā Hitlera popularitāte bija augusi, viņa līdera pozīcijas bija nostiprinājušās un armijas ģenerālu uzticība droša. Austrijas pievienošana un Ass dzimšana – 1936 Drošība, ko Hitlers ieguva no Reinlandas cietokšņa, nozīmēja mazāku drošību Centrāleiropas valstīm (piem. Austrijai un Čehoslovākijai), kas nevarēja cerēt uz ātru atbildes reakciju no Francijas, ja gadījumā Vācija izrādītu agresivitāti. Tas lika Austrijas valdībai, kuras galva bija Dr. Šušnigs, uzsākt Hitlera nomierināšanas kampaņu, piemēram, atdodot Austrijas Nacistiem ietekmīgus amatus valdībā un pretī saņemot galvojumu no Hitlera par turpmāku Austrijas suverenitāti. Austrijas ietekme vēlāk tika mazināta, kad 1936.gada oktobrī itāļu diktators Musolīni, kurš apsolīja saglabāt Austrijas neatkarību, izveidoja aliansi ar Hitleru. Šī alianse, kas vēlāk kļuva pazīstama kā Romas-Berlīnes Ass, apvienoja līdzīgi domājošos Nacistu spēkus Itālijā un Vācijā. Šī sadraudzība noteica kopēju ārpolitiku starp divām valstīm. Karš Nr. 2 Otrais pasaules karš sākās, kad Hitlers okupēja Poliju un sāka visu vāciski runājošo cilvēku apvienošanu. Šajā laikā iznīcināšanas kampaņas tika ieviestas Vācijā, Polijā, kā arī Krievijā. Pirms Hitlers tika apturēts, viņš bija iznīcinājis 12 miljonus cilvēku. 1945.gada 30.aprīlī Hitlers izdarīja pašnāvību un nedēļu vēlāk Vācija padevās.